— Un kā tad ir ar pašaizliedzību? Ja jums būtu Dievs, tad būtu arī iemesls pašaizliedzībai.
— Bet industriāla civilizācija ir iespējama vienīgi tad, ja nekādas pašaizliedzības nav. Ir tikai savu vēlmju apmierināšana līdz tai robežai, ko pieļauj higiēna un ekonomika. Citādi zobrati apstātos.
— Jums būtu iemesls šķīstībai! Mežonis sacīja un viegli nosarka, izrunādams šos vārdus.
— Bet šķīstība nozīmē kaislību, šķīstība nozīmē neirastēniju. Un kaislība un neirastēnija nozīmē nestabilitāti. Un nestabilitāte nozīmē civilizācijas bojāeju. Civilizācija bez saldiem grēkiem nevar ilgstoši pastāvēt.
— Bet Dievs ir iemesls visam cēlajam, smalkajam un varonīgajam. Ja jums būtu Dievs…
— Mans dārgais jaunais draugs, Mustafa Monds teica,
— civilizācijai nav ne mazākās vajadzības pēc cēluma vai varonības. Tie ir politiskas mazspējas simptomi. Tādā pienācīgi organizētā sabiedrībā kā mūsējā nevienam nav nekādas izdevības būt cēlam vai varonīgam. Lai tāda iespēja rastos, apstākļiem jābūt pilnīgi nestabiliem. Tur, kur notiek kari, kur dalās uzskati par lojalitāti, kur jāpretojas kārdinājumiem, jācīnās vai jāaizstāv mīlami cilvēki, — tur cēlumam un varonībai, bez šaubām, ir zināma jēga. Bet mūsdienās karu nav. Visiem spēkiem tiek gādāts par to, lai neviens nevienu pārlieku stipri nemīlētu. Nedalās nekādi uzskati; cilvēks ir apstrādāts tā, ka gribot negribot dara to, kas jādara. Un tas, kas jādara, kopumā ir tik patīkams, tik daudzām dabiskām tieksmēm tiek ļauta brīva vaļa, ka patiesībā nav nekādu kārdinājumu, kuriem pretoties. Un, ja kādreiz kaut kādas nelaimīgas sagadīšanās dēļ kaut kadā veidā notiktu kaul kas nepatīkams, — nu, tad pie rokas vienmēr ir soma, lai cilvēks varētu doties brīvdienās, prom no faktiem. Pie rokas vienmēr ir soma, lai remdētu dusmas, samierinātu ar ienaidniekiem, padarītu cilvēku pacietīgu un izturīgu. Pagātnē to visu varēja panākt tikai ar lielām pūlēm, ar gadiem ilgu cītīgu garīgu vingrināšanos. Tagad cilvēks norij divas trīs pusgrama tabletes — un viss. Tagad ikviens var būt tikumīgs. Vismaz pusi savas tikumības var nēsāt līdzi pudelītē. Kristietība bez asarām — lūk, kas ir soma!
— Bet asaras ir nepieciešamas. Vai jūs neatceraties, ko teica Otello? "Ja ik pēc vētras iestājas tāds miers, lai vēji pūš, līdz atmodinās nāvi." Kāds vecs indiānis reiz mēdza stāstīt mums pasaku par meiteni no Matsaki. Jaunekļiem, kuri vēlējās viņu apprecēt, no rīta bija jāizkaplē viņas dārzs. Tas likās viegli; bet apkārt spindza burvju mušas un odi. Vairums jaunekļu gluži vienkārši nespēja izturēt kodienus un dzēlienus. Bet vienīgais, kurš to spēja, — dabūja meiteni.
— Burvīgi! Toties civilizētās zemēs, Pārraugs sacīja, meitenes var dabūt bez kādas kaplēšanas; un nav ne mušu. ne odu, kas varētu dzelt. No tiem mēs tikām vaļā jau pirms vairākiem gadsimtiem.
Mežonis pamāja, saraucis pieri. Jūs tikāt no tiem vaļā. Jā, tas pēc jums izskatās. Jūs tiekat vaļā no visa nepatīkamā. nevis mācāties ar to samierināties. Kas cēlāk ir: vai tikai prātā ciest no ļaunā liktens akmeņus un bultas vai pacelt ieročus pret bēdu jūru un pretojoties uzveikt… Taču jūs nedarāt ne vienu, ne otru. Ne ciešat, ne ceļat ieročus. Jūs vienkārši likvidējat šos akmeņus un bultas. Tas ir pārāk viegli.
Viņš piepeši apklusa, atcerējies savu māti. Savā istabā trīsdesmit septītajā stāvā Linda bija peldējusi dziedošu gaismu un iesmaržotu glāstu jūrā — izpeldējusi ārā no telpas, no laika, no savu atmiņu, ieradumu, novecojušās un uzblīdušās miesas gūsta. Un Tomakins, bijušais Inkubatoru un apstrādes direktors, Tomakins joprojām bija brīvdienās — no pazemojuma un sāpēm viņš atpūtās tādā pasaulē, kur nedzirdēja tos vārdus un nicīgos smieklus, neredzēja to šausmīgo seju, nejuta mitrās, ļenganās rokas sev ap kaklu, — viņš bija skaistā pasaulē.
— Pārmaiņas pēc, Mežonis ierunājās, — jums vajadzētu kaut ko ar asarām. Šeit nekas nemaksā pietiekami dārgi.
("Divpadsmitarpus miljonu dolāru," Henrijs Fosters bija iebildis, dzirdēdams šos Mežoņa vārdus. "Divpadsmitarpus miljonu — lūk, cik maksā jaunais Apstrādes centrs! Un ne centa mazāk.")
— Un to, kas mirstīgs ir, un to, kas nedrošs, to pakļaut nāvei, liktenim un briesmām par tukšu olas čaulu. Vai tur tomēr nav kāda jēga? viņš jautāja, skatīdamies uz Mustafu Mondu. Nemaz nerunājot par Dievu — lai gan, protams, Dievs tam būtu iemesls. Vai tiešām nav jēgas piedzīvot briesmas?
— Tur ir liela jēga, Pārraugs atbildēja. Vīriešiem un sievietēm laiku pa laikam ir vajadzīga virsnieru dziedzera stimulācija.
— Ko? Mežonis neizpratnē pārjautāja.
— Tas ir viens no nevainojamas veselības priekšnoteikumiem. Tāpēc mēs esam ieviesuši obligātu SKA procedūru.
— SKA?
Spēcīgas kaislības aizstājēju. Regulāri reizi mēnesī. Mēs piepildām asinsriti ar adrenalīnu. Tas ir pilnīgs fizioloģisks baiļu un dusmu ekvivalents. Tieši tāds pats tonizējošs iespaids, kā nožņaudzot Dezdemonu vai ļaujoties, lai tevi nožņaudz Otello, bet bez kādām neērtībām.
— Bet man patīk tās neērtības.
— Mums nē, Pārraugs attrauca. Mēs dodam priekšroku ērtībām.
— Bet es negribu ērtības! Es gribu Dievu, es gribu dzeju, es gribu īstas briesmas, es gribu brīvību, es gribu labestību! Es gribu grēku!
Patiesībā jūs pieprasāt sev tiesības būt nelaimīgam. Mustafa Monds noteica.
Lai tā būtu, Mežonis izaicinoši atcirta, es pieprasu sev tiesības būt nelaimīgam.
Nemaz nerunājot par tiesībām kļūt vecam, neglītam un impotentam; tiesībām dabūt sifilisu un vēzi; tiesībām ciest badu; tiesībām apaugt ar utīm; tiesībām dzīvot pastāvīgās bailēs no tā. kas var notikt rīt; tiesībām saķert tīfu; tiesībām mocīties visdažādākajās neizsakāmās sāpēs.
Iestājās ilgs klusums.
— Es tās visas pieprasu, Mežonis beidzot sacīja.
Mustafa Monds paraustīja plecus. — Laipni lūdzu! viņš noteica.
ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA
Durvis bija pusvirus; viņi iegaja iekšā.
— Džon!
No vannas istabas atplūda nepatīkama un raksturīga skaņa.
— Vai kaut kas noticis? Helmholcs uzsauca.
Atbildes nebija. Nepatīkamā skaņa divreiz atkārtojās;
iestājās klusums. Tad vannas istabas durvis ar klikšķi atvērās, un parādījās Mežonis, bāls kā krīts.
— Nē, nudien, Helmholcs bažīgi iesaucās. tu tiešām izskaties slims, Džon!
— Vai tu kaut ko nelabu ieēdi? Bernards jautāja.
Mežonis pamāja. Es noriju civilizāciju.
— Ko?
— Tā mani saindēja; es biju piegānīts. Un tad, viņš klusāk piebilda, es noriju pats savu ļaunumu.
— Jā, bet ko tieši?… Tu taču tikko…
Tagad es esmu attīrījies, Mežonis noteica. Iedzēru mazliet sinepju ar siltu ūdeni.
Abi pārsteigti skatījās viņā. Tu gribi sacīt, ka izdarīji to tīšām? Bernards noprasīja.
— Tā mēdz attīrīties indiāņi. Viņš nopūzdamies apsēdās un pārvilka ar plaukstu pār pieri. Es brītiņu atpūtīšos, viņš teica. Esmu diezgan noguris.
— Nu, nav nekāds brīnums, Helmholcs sacīja. Mirkli klusējis, viņš turpināja citā tonī: Mēs atnācām atvadīties. Rīt no rīta mēs dodamies prom.
— Jā, rīt mēs dodamies prom, atkārtoja Bernards, kura sejā Mežonis pamanīja agrāk neredzētu apņēmīgas rezignācijas izteiksmi. Un, starp citu, Džon, viņš piebilda, paliecies krēslā uz priekšu un uzlicis roku Mežonim uz ceļgala, es gribu lūgt piedošanu par visu to, kas notika vakar. Viņš nosarka. Kāds kauns, viņš turpināja, kaut arī balss drebēja, nudien, kāds…