Mežonis viņu pārtrauca un, saņēmis viņa roku, sirsnīgi paspieda to.
— Helmholcs pret mani izturējās brīnišķīgi, Bernards pēc īsas pauzes atsāka. Ja nebūtu viņa, es būtu…
— Liecies nu mierā, Helmholcs iebilda.
Iestājās klusums. Par spīti savām skumjām vai pat tieši to dēļ —jo šīs skumjas apliecināja, cik ļoti viņi cits citu mīl, — trīs jaunie vīrieši jutās laimīgi.
— Šorit biju aizgājis pie Pārrauga, Mežonis pēdīgi ierunājās.
— Kādēļ?
— Lai pajautātu, vai drīkstu doties jums līdzi uz salām.
— Un ko viņš teica? Helmholcs dedzīgi jautāja.
Mežonis papurināja galvu. — Viņš neļauj.
— Kāpēc ne?
— Viņš teica, ka gribot turpināt eksperimentu. Bet lai velns mani parauj, Mežonis spējās dusmās piebilda, lai velns mani parauj, ja es ļaušu, lai ar mani turpina eksperimentēt! Kaut arī izputētu visi Pārraugi pasaulē! Rīt projām došos arī es.
— Bet uz kurieni? abi vienā balsī iesaucās.
Mežonis paraustīja plecus. Kaut kur. Man vienalga. Ja vien varu palikt vienatnē.
No Gildlordas lidojumu trase veda pa Vejas ieleju uz Godalmingu. tad pār Milfordu un Vitliju uz Haslmīru un tālāk pār Pītersfildu uz Portsmutu. Apmēram paralēli tai pretējā trase veda pār Vorplsdenu, Tonhemu, Patcnhemu, Elstidu un Greišotu. Starp Hogsbeku un Hindhedu bija vietas, kur abas līnijas šķīra ne vairāk par sešiem septiņiem kilometriem. Šis atstatums bija par mazu bezrūpīgiem lidotājiem — īpaši naktī un tad, ja viņi bija iedzēruši pusgramu par daudz. Bija notikuši nelaimes gadījumi. Nopietni. Tika nolemts pavirzīt otro trasi par dažiem kilometriem uz rietumiem. Starp Greišotu un Tonhemu četras pamestas aviācijas bākas iezīmēja veco ceļu no Portsmutas uz Londonu. Debesis virs tām bija klusas un pamestas. Tagad helikopteri nerimtīgi dūca un tarkšķēja pār Selbomu, Eiordenu un Famemu.
Par savu vientuļnieka mītni Mežonis bija izraudzījies veco bāku, kas stāvēja pakalna galā starp Patenhemu un Elstidu. Celtne bija no dzelzsbetona un lieliskā stāvoklī — gandrīz pārāk ērta, bija nodomājis Mežonis, pirmo reizi aplūkodams šo vietu; gandrīz pārāk civilizēti grezna. Sirdsapziņu viņš nomierināja, klusībā nosolīdamies, ka izpirks to ar stingrāku pašdisciplīnu, ar sarežģītāku un pilnīgāku šķīstīšanos. Pirmo nakti mītnē viņš tīši palika bez miega. Garās stundas viņš pavadīja, nometies ceļos, skaitīdams lūgšanas te Debesīm, kurām vainīgais Klaudijs bija lūdzis piedošanu, te zūni valodā Avonavilonam, te Jēzum un Pukongam, te pats savam sargājošam putnam — ērglim. Laiku pa laikam viņš izpleta rokas kā piesists krustā un tā turēja tās garas minūtes, ciezdams sāpes, kuras pamazām pieauga, līdz pārvērtās trīsošā un mokošā agonijā; turēja tās kā labprātīgi krustā sists, sakostiem zobiem atkārtodams (kamēr pār seju plūda sviedri): Ak, piedod man! Ak, dari mani tīru! Ak, palīdzi man būt labam! vēl un vēlreiz, līdz gandrīz paģība no sāpēm.
Kad pienāca rīts, viņš juta, ka ir nopelnījis tiesības apmesties bākā; jā, kaut arī vairumam logu joprojām bija rūtis, kaut arī skals no platformas bija tik krāšņs. Jo pats iemesls, kādēļ viņš bija izraudzījies bāku, gandrīz acumirklī bija pārvērties iemeslā meklēt citu vietu. Viņš bija nolēmis dzīvot šeit, jo skats bija tik skaists, jo no šī izdevīgā skatpunkta viņam šķita, ka viņš nolūkojas uz dievišķa radījuma iemiesojumu. Bet kas gan viņš tāds bija, lai ik dienu, ik stundu tiktu lutināts ar skatu uz skaistumu? Kas viņš tāds bija, lai dzīvotu Dieva saskatāmā klātbūtnē? Viņš bija pelnījis dzīvot vienīgi kādā netīrā stallī, kādā aklā zemes alā. Stīvs un sāpju mocīts pēc garās ciešanu nakts, tomēr tieši šī iemesla dēj iekšēji iedrošināts, viņš uzkāpa sava torņa platformā un noraudzījās uz saullēktā mirdzošo pasauli, kurā bija atguvis tiesības dzīvot. Ziemeļos skatu ierobežoja Hogsbekas garā kaļķakmens grēda, aiz tās tālākās austrumu malas pacēlās septiņu debesskrāpju torņi, kas veidoja Gildfordu. Ieraugot tos, Mežonis saviebās; taču vēlāk, laika gaitā, viņš ar tiem samierinājās; jo naktīs tie jautri mirgoja ģeometriskās zvaigznāju virtenēs vai ari, starmešu gaismas appludināti, ar saviem mirdzošajiem pirkstiem (žestā, kura nozīmi tagad visā Anglijā saprata vienīgi Mežonis) svinīgi rādīja uz debesu neizmērojamiem noslēpumiem.
Ielejā, kas šķīra Ilogsbeku no smilšainā pakalna, kura galā pacēlās bāka, atradās Patenhema, pieticīgs, mazs ciematiņš ar deviņstāvu namiem, noliktavu torņiem, putnu fermu un mazu D vitamīna rūpnīciņu. Bākas otrā pusē uz dienvidiem līdz pat ezeriņu virknei pletās garas, viršiem apaugušas nogāzes.
Aiz dīķiem pāri mežu strēlei pacēlās Elstidas četrpadsmitstāvu tornis. Anglijas dūmakainajā gaisā miglainas, Hindheda un Selboma vilināja skatienu zilā, romantiskā tālumā. Bet nejau tikai tālums bija saucis Mežoni uz bāku; tuvais bija tikpat valdzinošs kā tālais. Meži, viršu un dzelteno irbuleņu klajumi, Skotijas egļu puduri, mirdzošie ezeriņi ar nolikušiem bērziem krastos, ar ūdensrozēm un meldru skupsnām — tas viss bija skaists un pārsteidza tādu, kura acis pieradušas pie Amerikas tuksneša vienmuļības. Un vientulība! Pagāja veselas dienas, kurās viņš neredzēja nevienu cilvēku. Bāka bija tikai ceturtdaļstundas lidojuma attālumā no Čering — T torņa; bet Malpaisas pakalni diezin vai bija tuksnesīgāki par šiem Sarejas virsājiem. Cilvēku pūļi, kuri ik dienu atstāja Londonu, atstāja to tikai tādēļ, lai spēlētu elektromagnētisko golfu vai tenisu. Patenhemā nebija golfa laukumu; tuvākie Rīmana korti atradās Gildlorda. Skatu šeit saistīja tikai puķes un ainava. Un, tā kā nebija sevišķa iemesla šeil ierasties, neviens šeit neieradās. Pirmās dienas Mežonis pavadija viens un netraucēts.
Lielākā daļa naudas, ko Džons, tikko ieradies, bija saņēmis personiskiem izdevumiem, bija iztērēta par nepieciešamajām mantām. Pirms aizbraukšanas no Londonas viņš bija nopircis četras viskozes vilnas segas, virvi un auklu, naglas, līmi, dažus darbarīkus, sērkociņus (lai gan viņš bija nolēmis ar laiku uzmeistarot krama šķiltavas), dažus katlus un pannas, divus dučus sēklu paciņu un desmit kilogramus kviešu miltu. "Nē, tikai ne sintētisko cieti un miltu aizstājēju no kokvilnas atkritumiem!" viņš bija uzstājis. "Kaut arī tie ir barojošāki." Bet, kad pienāca kārta dziedzeru biskvītiem un vitaminizētam liellopa gaļas aizstājējam, viņš nebija jaudājis pretoties pārdevēja pierunāšanai. Tagad, skatīdamies uz šīm skārdenēm, viņš sev rūgti pārmeta vājumu. Sasodītie civilizētie krāmi! Viņš bija apņēmies nekad tos neēst, pat ja ciestu badu. 'Tad viņi dabūs mācību!" viņš atriebīgi domāja. Tomēr mācību dabūja arī pats.
Viņš pārskaitīja naudu, cerēdams, ka ar atlikušo mazumiņu pietiks, lai aizvadītu ziemu. Nākamajā pavasari viņa dārzi ražos gana pārtikas, lai viņš vairs nebūtu atkarīgs no ārpasaules. Tikmēr vēl atliks medījums. Viņš bija manījis daudz trušu, un ezeriņos dzīvoja ūdensputni. Viņš uzreiz ķērās pie darba, lai darinātu loku un bultas.
Netālu no bākas auga oši un bultu kātiem — vesels puduris skaistu, slaiku lazdu. lesakumam viņš nocirta jaunu osi, izraudzījās sešas pēdas garu stumbra gabalu bez zariem, noplēsa mizu un kārtu pa kārtai tēsa balto koku, kā bija mācījis vecais Mitsima, līdz iztēsa nūju savā augumā, ar stingru, biezāku vidusdaļu, dzīvīgu un lokanu slaikajos galos. Darbs sagādāja viņam dziļu prieku. Pēc dīkajām nedēļām Londonā, kur nebija jādara nekas, jo, ja kaut ko gribēja, vajadzēja tikai nospiest slēdzi vai pagriezt sviru, tagad bija tīrā bauda darīt kaut ko tādu, kas prasīja māku un pacietību.