Viņš jau gandrīz bija izgriezis nūju vajadzīgajā formā, kad iztrūcies aptvēra, ka dzied — dzied!Šķita, ka, nākdams no ārpuses, viņš būtu uzdūries virsū pats sev, pēkšņi pieķēris sevi, pārsteidzis nozieguma vietā. Viņš vainīgi nosarka. Galu galā viņš te nebija ieradies dziedāt un priecāties. Viņš bija ieradies, lai vairītos notašķīties ar civilizācijas netīrumiem; lai attīrītos un kļūtu labs; lai cītīgi labotu savas kļūdas. Viņš ar nelīksmi atskārta, ka, aizrāvies ar loka griešanu, ir aizmirsis to, ko bija nozvērējies neaizmirst nekad: nabaga Lindu un savu slepkavīgo nežēlību pret viņu, un tos drausmīgos dvīņus, kas gluži kā utis mudžēja ap viņas nāves noslēpumu, ar savu klātbūtni apvainodami ne vien viņa bēdas un nožēlu, bet arī pašus dievus. Viņš bija nozvērējies pieminēt, viņš bija nozvērējies neatlaidīgi labot kļūdas. Un te nu viņš līksmi darbojās ap savu loka nūju dziedādams, jānudien, dziedādams…
Viņš iegāja namā, atvēra sinepju kārbu un uzlika uz pavarda vārīties ūdeni.
Gadījās, ka pusstundu vēlāk trīs delta mīnus laukstrādnieki no kādas Patenhemas Bokanovska grupas brauca uz Elstidu un pakalna galā pārsteigti ieraudzīja jaunu vīrieti, kas, izģērbies līdz pusei kails, stāvēja pie pamestās bākas un šaustīja sevi ar mezglainu virvju pātagu. Viņa mugura bija klāta tumšsarkanām līmeniskām švīkām, un no švīkas uz švīku stiepās sīkas asins urdziņas. Šoferis apturēja kravasmašīnu ceļmalā un kopā ar abiem līdzbraucējiem pavērtu muti blenza uz neparasto izrādi. Viens, divi, trīs — viņi skaitīja sitienus. Pēc astotā jauneklis pārtrauca paššaustīšanos, aizskrēja uz mežmalu un sāka neganti vemt. Beidzis vemt, viņš pacēla pātagu un atsāka sevi šaustīt. Deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit…
— Ford! šoferis nočukstēja. Un viņa dvīņi domāja gluži tāpat.
— Fordiņ! viņi izdvesa.
Pēc trim dienām gluži kā klijāni, kas metas virsū līķim, ieradās reportieri.
Izkaltēts un norūdīts virs lēnas zaļa koka uguns, loks bija gatavs. Mežonis čakli darināja bultas. Trīsdesmit lazdas nūju bija iztēstas un izžāvētas, tām galā iedzītas rūpīgi noasinātas naglas. Kādu nakti viņš bija uzbrucis Patenhemas putnu fermai un salasījis gana daudz spalvu, lai pietiktu veselam arsenālam. Viņš patlaban stiprināja spalvas pie bultu kātiem, kad viņu atrada pirmais reportieris. Nedzirdamiem soliem savās pneimatiskajās kurpēs viņš pielavījās Mežonim klāt no aizmugures.
— Labrīt, mister Mežoni! viņš sacīja. Es pārstāvu "Dienas Radio".
Gluži kā čūskas dzēliena iztrūcināts, Mežonis pielēca kājās, izkaisīdams bultas, spalvas, līmes podiņu un otu uz visām pusēm.
— Lūdzu, atvainojiet, reportieris ar patiesu nožēlu teica. Es negribēju… Viņš pieskārās savai platmalei — alumīnija cilindram, kurā glabājās uztvērējs un raidītājs. Atvainojiet, ka neņemu to nost, viņš turpināja, tā ir diezgan smaga. Tātad, kā jau teicu es pārstāvu "Dienas…
— Ko jums vajag? Mežonis noprasīja, drūmi skatīdamies viņā. Reportieris atbildēja ar savu pieglaimigāko smaidu.
— Redziet, mūsu lasītājus, bez šaubām, ārkārtīgi interesētu… Viņš piešķieba galvu, smaids kļuva gandrīz koķets. Mister Mežoni, tikai pāris vārdu! Nasku, ierastu kustību virknēs viņš atritināja divus vadus un pievienoja tos portatīvajai baterijai, kas bija piesprādzēta pie jostas; tad viņš pievienoja vadus katru savā pusē alumīnija cilindram; pieskārās atsperei cilindra virspusē — un ārā izšāvās antena; pieskārās otrai atsperei pie cilindra malas — un gluži kā rotaļvīriņš, kas izlec no kastītes, ārā izsprāga mikrofons un trīsēdams palika karājamies sešu collu attālumā no viņa deguna; uz ausīm viņš uzlika uztvērējaustiņas; nospieda slēdzi cilindra kreisajā pusē — un tajā atskanēja klusa, lapsenīga dūkoņa; pagrieza slēdzi labajā pusē — un dūkoņu pārtrauca stetoskopiski sēcieni un sprakšķi, žagas un pēkšņi pīkstieni. Hallo! viņš teica mikrofonam. Hallo, hallo… Viņa platmalē piepeši ietarkšķējās zvans. Vai tas esi tu, Edzel? Runā Praimo Melons. Jā, es viņu atradu. Tagad misters Mežonis paņems mikrofonu un pateiks dažus vārdus. Vai ne, mister Mežoni? Viņš atkal pievērsās Mežonim ar savu apburošo smaidu. Pastāstiet mūsu lasītājiem, kādēļ jūs šeit ieradāties. Kas lika jums pamest Londonu (gaidi. Edzel!) tik pēkšņi. Un, protams, par to pātagu. (Mežonis sarāvās. Kā viņi zināja par pātagu?) Mēs visi drausmīgi gribam dzirdēt par to pātagu. Un kaut ko arī par Civilizāciju. Jūs jau saprotat, tādā garā. "Ko es domāju par civilizētu meiteni." Tikai dažus vārdus, pavisam nedaudzus…
Mežonis paklausīja pārsteidzoši burtiski. Viņš izrunāja piecus vārdus un ne vairāk — piecus vārdus, tos pašus, ko bija pateicis Bernardam par Kenterberijas Kopienas arhidziesmotāju. Hani! Sons ēso tse — nā! — Tad, sagrābis reportieri aiz pleca, apgrieza viņu apkārt (jaunais cilvēks, par laimi, bija biezi saģērbies), notēmēja un ar tādu spēku un precizitāti kā bumbošanas čempions raidīja viņam negantu spērienu.
Pēc astoņām minūtēm Londonas ielās pārdeva "Dienas Radio" jauno numuru. "Noslēpumainais mežonis iespēris dienas radio reportierim pa asteskaulu," vēstīja virsraksti pirmajā lappusē. "Sensācija Sarejā."
"Sensācija pat Dindonā," nodomāja reportieris, pēc atgriešanās izlasījis šos vārdus. Un turklāt loti sāpīga sensācija. Viņš piesardzīgi apsēdās, lai ieturētu pusdienas.
Četri citi reportieri, kurus nebūt nenobiedēja tāds drauds kā kolēģa traumētais asteskauls un kuri pārstāvēja Ņujorkas "Laikus", Frankfurtes "Četrdimensiju Plūsmu", "Fordiskās Zinātnes Monitoru" un "Delta Spoguli", tajā pēcpusdienā ieradās pie bākas un piedzīvoja vēl varmācīgāku uzņemšanu.
Joprojām berzēdams dibenu, "Fordiskās Zinātnes Monitora" reportieris no droša attāluma uzkliedza: Muļķa tumsoņa! Kāpēc tu neiedzer somu?
— Vācieties prom! Mežonis pakratīja dūri.
Reportieris pāris soļu atkāpās, tad pagriezās atkal. Ļaunums vairs nav reāls, ja iedzer pāris gramu.
— Kohakwa iyathtokyai! Tonis bija draudīgi nicinošs.
Sāpes ir ilūzija.
Ak tā gan? Mežonis noteica un, paķēris resnu lazdas rīksti, devās uz priekšu.
Vīrs no "Fordiskās Zinātnes Monitora" metās uz savu helikopteru.
Pēc tam Mežoni kādu brīdi lika mierā. Atlidoja daži helikopteri un ziņkārīgi pagrozījās ap torni. Uzplijīgākajam un tuvākajam no tiem viņš iešāva ar bultu. Tā ieurbās kabīnes alumīnija grīdā; atskanēja spalgs brēciens, un lidaparāts uzzibēja gaisā ar vislielāko ātrumu, uz kādu bija spējīgs tā supennotors. Pārējie turpmāk palika godbijīgā attālumā. Nelikdamies zinis par apnicīgo rūkoņu (iztēlē viņš sevi pielīdzināja vienam no Matsaki jaunavas pielūdzējiem, nesatricināmam un neatlaidīgam spārnoto kaitēkļu vidū), Mežonis raka zemi savam dārzam. Pēc brītiņa kaitēkļi acīmredzot sāka garlaikoties un aizlidoja; debesis viņam virs galvas veselām stundām bija tukšas un klusas, ja neskaita cīruļus.
Laiks bija smacīgi karsts, gaisā dunēja pērkons. Viņš bija racis visu rītu un tagad atpūtās, izstiepies uz grīdas. Te pēkšņi gluži kā reāla klātbūtne atausa doma par Linainu, kailu un taustāmu, kura saka: "Saldumiņ!" — un: "Apskauj mani!" — kurpēs un zeķēs, iesmaržojusies. Bezkaunīgā netikle! Bet, ak, ak, viņas rokas ap viņa kaklu, viņas krūšu viļņošanās, viņas mute! Mūžība mita mūsu lūpās un acīs. Linaina… Nē. nē. nē, nē! Viņš pietrūkās kājās un tāds pats puskails izskrēja no ēkas. Virsāja malā auga mūžvecs kadiķu puduris. Viņš metās kadiķos un apskāva nevis ilgoto samtaino miesu, bet gan klēpi zaļu adatu. Tās asi dzēla viņam ar tūkstošiem smaiļu. Viņš pūlējās domāt par nabaga Lindu bez elpas, bez atmaņas, par viņas krampjaini sažņaugtajām rokām un šausmu pilnajām acīm. Par nabaga Lindu, kuru bija nozvērējies pieminēt. Tomēr viņu joprojām vajāja Linainas klātbūtne. Linaina. kuru viņš bija solījies aizmirst. Pat caur kadiķu adatu dūrieniem un dzēlieniem Mežoņa kņudošā miesa atcerējās viņu, neizbēgami reālu. "Dārgais, dārgais!… Un, ja jau tu gribēji mani, tad kāpēc tu ne…"