Pātaga karājās uz naglas pie durvīm, gatava pretoties reportieru apciemojumam. Mežonis kā neprātā aizskrēja uz māju, paķēra pātagu, savicināja gaisā. Mezglainās virves ietriecās viņam miesā.
— Netikle! Netikle! viņš kliedza pie katra sitiena, it kā pātagotu Linainu (un cik kvēli, pats to neapzinādamies, viņš vēlējās, kaut tā būtu!) — balto, silto, smaržīgo, nekrietno Linainu. Netikle! Un tad izmisuma pilnā balsī: Ak, Linda, piedod man! Piedod man. Dievs, es esmu slikts! Es esmu ļauns! Es esmu… Nē, nē, tu netikle, tu netikle!
No rūpīgi uzbūvēta slēpņa mežā trīssimt metru attālumā Jūtfilmu korporācijas vispieredzējušākais slavenību fotogrāfs Darvins Bonaparts bija novērojis visu notiekošo. Viņa pacietība un prasme atmaksājās. Trīs dienas viņš bija notupējis mākslīga ozola dobumā, trīs naktis uz vēdera līdis pa viršiem, slēpdams irbuleņu krūmos mikrofonus, ierakdams mīkstajās, pelēkajās smiltīs vadus. Septiņdesmit divas ārkārtīgu neērtību stundas. Taču tagad dižais mirklis bija klāt — pats dižākais, to apsvērt Darvinam Bonapartam pietika vaļas, kamēr viņš ložņāja starp saviem instrumentiem, pats dižākais mirklis kopš tiem laikiem, kad viņš bija uzņēmis slaveno, milzu panākumus guvušo stereoskopisko jūtfilmu par gorillu kāzām. "Lieliski," viņš nodomāja, kad Mežonis uzsāka savu satriecošo izrādi. "Lieliski!" Teleskopiskās kameras bija rūpīgi notēmētas — kā pielīmētas pie kustīgā objektīva; viņš tās noregulēja tā, lai tuvplānā uzņemtu neprātīgo, izķēmoto seju (brīnišķīgi!); uz pusminūti pārslēdza palēninātā režīmā (būs izcili komisks efekts, viņš nopriecājās); tikmēr ieklausījās sitienos, vaidos, mežonīgajos un nesakarīgajos vārdos, kas ierakstījās skaņu rullītī filmas malā, izmēģināja mazu pastiprinājuma efektu (jā, tā noteikti bija labāk); mirkļa klusumā jūsmīgi izdzirda cīruļa spalgos vīterus; vēlējās, kaut jel Mežonis pagrieztos, lai varētu tuvplānā nofilmēt asinis uz viņa muguras, — un gandrīz tai pašā brīdī (cik pārsteidzoša veiksme!) šis pakalpīgais zellis pagriezās, un viņš varēja filmēt nevainojamu tuvplānu.
'Tas nu bija grandiozi!" viņš nodomāja, kad viss bija beidzies. "Tiešām grandiozi!" Viņš nosusināja seju. Kad studijā būs pievienoti jūtfilmas efekti, tā būs brīnišķīga filma. Gandrīz tikpat laba. Darvins Bonaparts nosprieda, kā "Kašalota mīlas dzīve" — un tas, Forda vārds, jau nozīmēja ļoti daudz!
Pēc divpadsmit dienām jūtfilma "Sarejas Mežonis" bija gatava, to varēja redzēt, dzirdēt un izjust katrā pirmās šķiras jūtfilmu teātri visā Rietumeiropā.
Daivina Bonaparta filmas iespaids bija tūlītējs un milzīgs. Nākamajā dienā pēc filmas pirmizrādes vakara Džona lauku vientulību pēkšņi iztraucēja liels helikopteru bars debesīs.
Viņš dārzā raka zemi — reizē rakņādamies savā prātā, cītīgi apvērsdams domu velēnas. Nāve — un viņš iedūra lāpstu vienreiz un vēl. un vēl reizi. Un visas mūsu vakardienas ir aplamniekiem gaismojušas ceļu uz nāves pīšļiem. Pār šiem vārdiem nodārdēja pārliecinošs pērkons. Viņš pacēla vēl vienu lāpstu zemes. Kāpēc Linda bija nomirusi? Kāpēc viņai bija ļauts pamazām zaudēt visu cilvēcību un visbeidzot… Viņš nodrebēja. Kvēls skūpsts, dots sprāgonim. Viņš uzlika kāju uz lāpstas un nikni iedzina to cietajā zemē. Kā mušas draiskiem zēniem, tā mēs dieviem; tie nobeidz mūs tik sava prieka pēc. Atkal pērkons; vārdi, kas apliecināja savu patiesīgumu, nez kāpēc bija patiesāki par patiesību pašu. Un tomēr tas pats Glosters bija tos nosaucis par labajiem dieviem. Vēl sacīt, laba atpūta ir miegs, ko pats tu bieži aicini, kaut bargi tu bīsties nāves, kura tikai ir viens vienīgs miegs. Miedz! Varbūt sapni redzēsi. Lāpsta atsitās pret akmeni: viņš pieliecās, lai to paceltu. Jo nāves miegā kādi var būt sapņi?…
Dūkoņa virs galvas bija pārvērtusies rēkoņā; un pēkšņi viņš palika ēnā, kaut kas bija nostājies starp sauli un viņu. Iztrūcies viņš pacēla skatienu no lāpstas, iznira no domām; pacēla skatienu mulsā apjukumā, prāts joprojām klīda tai citā pasaulē, kas patiesāka par patiesību, joprojām koncentrējās uz nāves un dievišķības neizmērojamību; viņš pacēla skatienu un turpat virs galvas ieraudzīja lidojošu mašīnu spietu. Tās tuvojās kā siseņi, karājās gaisā, visapkārt viņam nolaidās viršos. Un no gigantisko sienāžu vēderiem izkāpa vīrieši baltos viskozes flaneļa tērpos, sievietes jo laiks bija karsts) acetāta zīda pidžamās vai velveta šortos un bezpiedurkņu krekliņos ar pusaizvilktiem rāvējslēdzējiem — pāris no katra. Pēc dažām minūtēm tur jau bija vairāki duči, lielā aplī stāvēja ap bāku, blenza, smējās, klikšķināja fotoaparātus, meta (kā pērtiķim) zemesriekstus, dzimumhormonu košļājamās gumijas paciņas, dziedzeru cepumiņus. Un viņu skaits ar katru mirkli auga, jo pār Hogsbeku tagad plūda nerimtīga satiksmes straume. Gluži kā murgā desmiti pārvērtās par piecdesmit, piecdesmit — par simtiem.
Mežonis atkāpās uz aizsega pusi un drīz stāvēja ar muguru pret bākas sienu gluži kā stūrī iedzīts dzīvnieks, mēmās šausmās skatīdamies šajās sejās kā cilvēks, kas zaudējis prātu.
Šis apstulbums pārvērtās tiešākā realitātes izjūtā, kad viņam pa vaigu trāpīja labi tēmēta košļājamās gumijas paciņa. Spēju sāpju trieciens — un viņš bija atmodies, atmodies un neganti nikns.
— Vācieties prom! viņš iekliedzās.
Pērtiķis bija ierunājies; atskanēja smieklu brāzmas un plaukšķināšana. Vecais labais Mežonis! Urrā, urrā! Un šai jampadracī viņš sadzirdēja saucienus: Pātagu, pātagu, pātagu!
Paklausīdams šim mājienam, viņš pasniedzās aizdurvē, pakampa no naglas mezgloto virvju sauju un pakratīja to pret saviem mocītājiem.
Atskanēja ironiski piekrītoši saucieni.
Viņš draudoši tuvojās. Kāda sieviete iekliedzās bailēs. Rinda sagrīļojās visapdraudētākajā posmā, tad atkal sastinga un stāvēja kā klints. Apziņa, ka viņi ir pārspēks, bija piešķīrusi šiem tūristiem drosmi, kādu Mežonis nebija no viņiem gaidījis. Viņš pārsteigts apstājās un paskatījās apkārt.
— Kāpēc jūs neliekat mani mierā? Dusmās ieskanējās gandrīz vai žēlabaina nots.
Uzēd mandeles ar magnija sāli! noteica vīrietis, kuram Mežonis uzbruktu pirmajam, ja ietu tālāk. Vīrietis sniedza viņam paciņu. Zini, tās tiešām ir ļoti gardas, viņš pielabinādamies piebilda ar visai nervozu smaidu. Un magnija sāls palīdzēs tev palikt jaunam.
Mežonis nelikās zinis par šo piedāvājumu. Ko jūs no manis gribat? viņš jautāja, vērsdamies no vienas smīkņājošas sejas pie citas. Ko jūs no manis gribat?
Pātagu, juceklīgi atbildēja simt balsu. Uztaisi pātagošanas triku! Parādi mums pātagošanas triku!
Tad kāda grupa rindas galā sāka aurot unisonā, lēnā, smagā ritmā: Mēs — gribam — pātagu! Mēs — gribam — pātagu!
Pārējie tūdaļ uztvēra saucienu, un frāze tika papagailīgi atkārtota vēl un vēl. pieaugošā skaļumā, līdz septītajā vai astotajā atkārtojumā vairs netika runāts neviens cits vārds. Mēs — gribam — pātagu!
Visi skandēja vienā balsī; un, šī trokšņa, šīs vienprātības, šīs ritmiskās saskaņas apreibināti, acīmredzot būtu varējuši turpināt stundām ilgi — gandrīz bezgalīgi. Taču apmēram divdesmit piektajā atkārtojumā norise tika spēji pārtraukta. No Hogsbekas puses bija ieradies vēl viens helikopters, tas karājās gaisā virs pūļa, tad laidās lejup dažus jardus no vietas, kur stāvēja Mežonis, brīvajā joslā starp tūristu rindu un bāku. Gaisa skrūvju rēkoņa bridi pārspēja aurošanas troksni; bet, kad mašīna pieskārās zemei un motori tika izslēgti, tikpat spalgi, uzstājīgi un vienmuļi atskanēja: Mēs — gribam — pātagu; mēs — gribam — pātagu!