Helikoptera durvis atvērās, no tā vispirms izkāpa gaišmatains, sārtvaidzīgs jauns vīrietis un aiz viņa zaļos velvēta šortos, baltā kreklā un žokejcepurē —jauna sieviete.
Ieraudzījis jauno sievieti. Mežonis sarāvās, atsprāga atpakaļ, nobālēja.
Jaunā sieviete stāvēja un skatījās uz viņu ar nedrošu, lūdzošu, gandrīz pazemīgu smaidu. Pagāja sekunde. Viņas lūpas sakustējās, viņa kaut ko teica; bet balsi pārmāca skaļais, atkārtotais tūristu refrēns.
— Mēs — gribam — pātagu! Mēs — gribam — pātagu!
Jaunā sieviete piespieda abas plaukstas pie kreisās krūts, un viņas sejā, maigā kā firziķis, skaistā kā lelles sejiņa, parādījās dīvaini neiederīga ilgpilnu ciešanu izteiksme.
Zilās acis šķita kļūstam lielākas, spožākas; un pēkšņi pār vaigiem noritēja divas asaras. Viņa nedzirdami ierunājās atkal; tad ar spēju, kaislīgu žestu izstiepa rokas pret Mežoni, paspēra soli uz priekšu.
— Mēs — gribam — pātagu! Mēs — gribam…
Un piepeši viņi dabūja, ko gribējuši.
— Netikle! Mežonis metās viņai virsū kā jucis. Sesku mātīte! Kā jucis viņš sita viņai ar pātagu, savītu no tievām virvēm.
Pārbijusies viņa pagriezās un bēga, paklupa un iekrita viršos. Henrij. Henrij! viņa iekliedzās. Bet sārtvaidzīgais pavadonis bija aizmucis drošībā aiz helikoptera.
Ar priecīgas sajūsmas saucienu rinda izjuka; visi kopīgos rikšos steidzās uz magnētisko pievilkšanas centru. Sāpes bija fascinējošas šausmas.
Nīksti, izvirtība, nīksti! Mežonis neprātīgās dusmās sita atkal.
Viņi alkatīgi drūzmējās apkārt, grūstīdamies un kaudamies kā cūkas pie siles.
— Ak, miesa! Mežonis grieza zobus. Šoreiz pātaga cirtās pret viņa paša pleciem. Nokauj miesu, nokauj!
Sāpju šausmu fascinācijas aizrauti un iekšēji paklausīdami kopdarbības ieradumam, tieksmei pēc vienprātības un saskaņas, ko viņiem tik neizdzēšami bija iedvesusi apstrāde, viņi sāka atdarināt Mežoņa niknās kustības, sizdami cits citu tā, kā Mežonis sita pats savu dumpīgo miesu vai apaļīgo nekrietnības iemiesojumu, kas locījās viršos viņam pie kājām.
— Nokauj, nokauj, nokauj!… Mežonis nemitējās kliegt.
Te pēkšņi kāds sāka dziedāt: Orģija, porgija, pēc mirkļa visi bija uztvēruši piedziedājumu un dziedādami laidās dejā. Orģija, porgija, viņi virpuļoja pa apli, dauzīdami cits citu sešu astotdaļu taktī. Orģija, porgija…
Pēdējais helikopters aizlidoja tikai pēc pusnakts. Somas apdullināts, bezgalīgā, jutekliskā neprāta izmocīts, Mežonis iemidzis gulēja viršos. Saule jau bija augstu, kad viņš pamodās. Mirkli viņš gulēja, apstulbumā mirkšķinādams acis kā pūce gaismā; tad pēkšņi atcerējās —visu.
— Ak mans Dievs, mans Dievs! Viņš aizsedza acis ar roku.
Helikopteru spiets, kas tovakar dūkdams pārlaidās pār Hogsbeku, bija tumšs mākonis desmit kilometru garumā. Vakamakts saskaņas orģijas apraksts bija nodrukāts visās avīzēs.
Mežoni! kliedza pirmie atbraucēji, kāpdami laukā no helikoptera. Mister Mežoni!
Atbildes nebija.
Bākas durvis stāvēja pusvirus. Viņi atgrūda tās vaļā un iegāja aizslēģotajā pustumsā. Caur velvi telpas tālākajā galā viņi saredzēja kāpnes, kas veda uz augstākajiem stāviem. Pašā velves augšgalā šūpojās divas kājas.
— Mister Mežoni!
Gausi, ļoti gausi, gluži kā divas nesteidzīgas kompasa adatas šīs kājas pagriezās pa labi; uz ziemeļiem, ziemeļaustrumiem, austrumiem, dienvidaustrumiem, dienvidiem, dienviddienvidrietumiem; tad tās apstājās un pēc pāris sekundēm tikpat nesteidzīgi griezās pa kreisi. Uz dienviddienvidrietumiem, dienvidiem, dienvidaustrumiem, austrumiem…
Pēcvārds
Romāns "Brīnišķīgā jaunā pasaule" (Brave New World) pirmoreiz publicēts 1932. gadā, un ta darbība risinās "šaja stabilitātes gadā, 632. gadā pēc Forda" — tas ir, 632 gadus pēc tam, kad pasaulē ieradies automobiļu magnāts Henrijs Fords (1863 — 1947), kura "T modelis" (1908 — 1927) guva milzīgus panākumus un bija pirmais automobilis, ko ražoja, izmantojot tikai un vienīgi masu produkcijas metodes, piemēram, montāžu uz konveijera un strādnieku specializāciju. Fords ir galvenā dievība Pasaules valstī, globālā kastu sistēmā, kas izveidota pēc divkāršas katastrofas — Deviņgadu kara un Lielā ekonomikas sabrukuma, un vir.ia industriālā filosofija dominē visos šīs valsts dzīves aspektos.
Pasaules valsts stabilitāti uztur bioloģiskas tehnoloģijas un vispusīgas apstrādes kombinācija. 2000 miljoni šis valsts iedzīvotāju, kuriem par visiem ir (ikai 10 000 uzvārdu, ir nevis piedzimuši, bet gan izaudzēti inkubatoros, lai pildītu savas iepriekšnoteiktās sociālās lomas. Viņi nav nekas vairāk ka tikai šūnas valsis politikas ķeniteni. Ar hipnopedijasjeb miegā notiekošas apmācības palīdzību Viņiem jau bērnībā tiek ieaudzināti tādi tikumi kā pasīva paklausība, māteriāla patērētāju psiholoģija un brīva dzimumdzīve, ko neapgrūtina nekādi prāta apsvērumi. Turpmākajā dzīvē Pasaules valsts pilsoņi jebkuros daudzumos saņem somu. valsts akcepteto narkotiku, un baros dodas uz Kopienas dziedāšanu un Solidaritātes kalpojumiem (kuri parasti kulminē orģija), kas paredzēti, lai vel vairāk nostiprinātu vērtības, ko pauž Pasaules valsts devīze — "KOPĪBA, VIENĀDĪBA, STABILITĀTE". Jebkuru dzīves aspektu nosaka sociālā lietderība, pat līķi liek izmantoti kā ērts fosfora ieguves avots.
Katm no Pasaules valsts desmit zonām pārvalda Pasaules Pārraugs. "Viņa fordība" Mustafa Monds, kurš pārrauga Riet umeiropas zonu ar cenlni Londonā, vada hierarhisku, rūpnīcai līdzīgu koncernu, kura pamatu veido epsilona'mīnus pusidioti, kas audzēti kalpošanai, bet virs tiem rindojas kastas ar aizvien lielākām prāta spējām. Nākama zemākā pakāpe aiz Monda ir alfa plus intelektuāli. Bernards Markss un Helmholcs Vatsons ir šīs elites pārstāvji, taču abiem ir attīstījušas graujošas noslieces — viņiem patīk tik nedabiskas baudas kā vientulība un atturēšanās no seksa. Viņi pārlieku labi zina, ka viņu "pienākums ir būt infantiliem", ka tad, "ja indivīds jūt, kopiena grīļojas", un abiem ir lemts tikt izsūtītiem uz kādu no salām, kuras kalpo par trimdas vietu dumpīgiem alfa plus pārstāvjiem.
Vienīgie cilvēki, kuriem ļauts eksistēt ārpus Pasaules valsts robežām, ir dažado Mežoņu rezervātu iemītnieki. Ar elektriflcētiem žogiem nošķirti no fordiskās elles, kas viņus ielenc, mežoņi joprojām precas, mīlējās, rada bērnus un mirst no vecuma. Apmeklēdams rezervātu Ņūmeksikā, Bernards Markss iepazīstas ar mežoni, vārdā Džons, kuru aizved sev līdzi uz Londonu. Sākumā Džonu sajūsmina jauna pasaule, kurā viņš nonācis, un viņš kļūst par slavenību Londonas modernajās aprindās, taču Pasaules valsts drīz liek viņam vilties, un tieši Džona skatījums apliecina, cik bezgalīgas totalitārisma šausmas valda 632. gadā pēc Forda.
"Brīnišķīgājaunā pasaule" jau sen ir ierindota līdzās Zamjatina "Mēs" (1920— 1921), Kcstlera "Tumsai dienvidū" (Darknessat JVoon, 1940) un Orvela "1984" (1949) kāviens no galvenajiem distopiskajiem jeb antiutopiskajiem divdesmitā gadsimta romāniem. Tā nosaukums bieži tiek izmantots medijos kā apzīmējums, kurš automātiski izraisa asociācijas ar jebkuru norisi, kas tiek uzskat īta par ultramodernu, neaprakstāmi absurdu vai par potenciālu draudu cilvēka brīvībai. Tomēr, kad Hakslijs rakstīja šo romānu, viņa prāts bija nodarbināts arī ar kaut ko citu, ne tikai ar "murgaino" nākotni, un, precīzāk uzzinot darba ieceres un tapšanas apstākļus, mēs varēsim labāk izskaidrot ambivalenci, kuru "Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" saskatījuši daudzi jo daudzi lasītāji.