Vēstulē savam brālim Džulianam 1918. gada augustā Oldess Hakslijs pareģoja, ka vienas no nožēlojamākajām l'irma pasaules kara sekām bus tās, ka "pasaulē neizbēgami pieaugs amerikāņu kundzība". To pašu juta daudzi citi intelektuāļi, un 20. gados modē atkal nāca Amerikas nosodīšana, ko 19. gadsimtā visspilgtāk pauda
Fannijas Trolopas "Amerikāņu sadzīves manieres" (Domeslic Manners oftheAmericans), Dikensa nicinošās "Amerikas piezīmes" (American Notēs) un Alekša dc Tokvila "Demokrātija Amerikā" (Dernocracy in America). Šī atdzimusī interese par Amerikas groteskumu palīdz mums izprast , kāpēc Hakslijs, 1926. gadā pirmo reizi apmeklējis ASV, jutas gandrīz vai priecīgi saviļņots, redzot, ka Savienotās Valstis ir uz mata t ik vulgāras un ērmīgas, ka viņš gaidījis. Tā paša gada nogalē publicētā darba "Āksts Pilāts" (Jesting Pilate) pēdējā nodaļa ar patiesu tīksmi pausts riebums pret lētām kinofilmām, pret modernajām, "pneimatiskajām" sievietēm īsos svārkos un tukšām sejām, pret "barbarisko" džezu un cilvēku neatslābstošo enerģiju, ar kuru Hakslijs sastapies Losandželosā ("Drausmīgā prieka pilsētā"), iegūdams visai drūmus paredzējumus par Eiropas civilizācijas nākotni. "Tev būtu vajadzējis redzēt Kalifoniiju," viņš tolaik rakstīja kādam paziņam, kurš arī nesen bija apmeklējis Ameriku. "Būtībā tas ir Utopijai vistuvākais veidojums, kads jebkad redzēts uz mūsu planētas." Savu skumīgo pareģojumu par to, ka "Amerikas nākotne ir pasaules nākotne", Hakslijs 20. gados atkārtoja vairākkārt, un ir skaidrs, ka Pasaules valsts ar saviem augstajiem debesskrāpjiem, dolāru ekonomiku, jaunības kultu, "jūtfilmām" (Holivudas filmu pēctecēm, kuras uztveramas an ar tausti), dzimumhomionu košļajamo gumiju, visuresošajiem rāvējslēdzējiem (kurus Hakslijs nodēvēja par Amerikas nacionālo "ģerboni") un vaidošajiem seksofoniem sākumā bijusi iecerēta kā satīra par amerikāniskā dzīvesveida globālo izplatīšanos. Ceļā uz Savienotajām Valstīm Hakslijs kuģa bibliotēkā uzgāja Henrija Forda grāmatu "Mana dzīve un darbi" (My 'Life and Work), un viss. ko viņš ieraudzīja pēc tam, kad bija izkāpis krastā Sanfrancisko, šķita precīzi saskanam ar Forda principiem.
1931. gada jūnijā Hakslijs paziņoja kadam korespondentam, ka gatavojas doties otrā ceļojumā uz Ameriku, "vienkārši lai uzzinātu pašu ļaunāko, kas, manuprāt, laiku pa laikam jāizdara". Maijā viņš bija pateicis kādam citam korespondentam, ka rakstot "romānu par nākotni — par velsiskās Utopijas šausmām un sacelšanos pret to". Hakslijs vairākkārt bija izsmējis H. Dž. Velsa grāmatu "Cilvēki kā dievi" (Men Like Gods, 1923), kurā rožainās krāsās parādīta utopija, kurn apdzīvo tikai un vienīgi "aktivi. optimistiski, atjautīgi, ar asu prātu apveltīti un miermīlīgi" pilsoņi, un Hakslija lietotais apzīmējums "velsisks" šeit. iet ver sevi visus nākotnes perspektīvas aspektus, kas viņam šķituši gaužām nepatīkami vai nejēdzīgi. Tomēr Hakslijs nekādā gadījumā nebija "lielākais antivelsists no visiem", kā viņu reiz nodēvējis Entonijs Bērdžess. Gluži otrādi, ja neņem vērā "Cilvēkus kā dievus", 20. gados un 30. gadu sākumā Hakslijarn bija daudz kopīga ar Velsu, piemēram, veselīgs nicinājums pret parlamentāro demokrātiju un pārliecība, ka masu sabiedrība atbilstoši garīgām spējām jāpārorganizē par hierarhiju, kuru pārvaldītu ekspertu elites kasta. Rakstot "Brīnišķīgo jauno pasauli". Hakslija sākotnējais mērķis varēja būt satīra par "Cilvēkiem kā dieviem" un fantastisko, "kalifomisko" pasauli, kas tajā attēlota, taču, rakstot romānu, Hakslija tieksme parodēt izdomātu nākotni sajaucās ar iedziļināšanos aktuālajās, nebūt ne izdomātajās tagadnes problēmās, kuras viņu šausmināja.
Sabrukums Volstrītā 1929. gada oktobrī izraisīja globālu depresiju. kam bija smagas sekas tajos Lielbritānijas apvidos, kas bija pilnīgi atkarīgi no galvenajām industrijas nozarēm. Nākamo divu gadu laikā šajos apvidos st rauji pieauga bezdarbs, un 1931. gada pirmajos mēnešos, kad valsts ekonomiskās problēmas saasinājās ar katru dienu, bet parlaments arvien nepārprotamāk bija tikai bezpalīdzīga skatītāja lomā, šķita, ka Lielbritānija nonākusi pie haosa robežas. Daudzi komentētāji pareģoja, ka visa Eiropa tuvojas pilnīgam ekonomiskam sabrukumam un asiņainiem nemieriem. Pati civilizācija šķita lemta bojāejai.
Hakslijs apmeklēja Daremas akmeņogļu baseinu un savām acīm redzēja masu bezdarba postu. Viņš bija klāt arī Apakšnama debates par ekonomisko un politisko situāciju un jutās dziļi vilies par redzēto attieksmi un dzirdēto "pļāpāšanu". 1931. gada vasarā līdz ar krīzes saasināšanos padziļinājās arī Hakslija pesimisms. Klientu pieprasījums izmaksāt banku noguldījumus augustā, britu pirmas Nacionālās valdības izveidošana ar mērķi atrisināt smago situāciju un zelta izņemšana no privātās naudas apgrozības septembri, kas iezīmēja "angļu vēstures ūdensšķirtni starp diviem kariem" (izsakoties A. Dž. P. Teilora vārdiem), mudināja Haksliju atlikt Savienoto Valstu otro apmeklejumu uz nenoteiktu laiku. Drīz pēc tam viņa sāpīgā vilšanās konvencionālajā politikā sasniedza savu augstāko punktu, un viņš, tāpat kā daudzi viņa laikabiedri, apgalvoja, ka ir pienācis laiks atteikties no parlamentārās demokrātijas un pakļauties valdībai.
ko veidolu "eilveki, kuri piespiedīs mūs darīt un pārciest to, ko prasa racionāla tālredzība". Viņš paredzēja, ka propaganda tiks izmantota kā likumīgs valsts kontroles ierocis, un atkārtoti aicināja ieviest valsts plānu, līdzīgu tam, kurš nesen bija pieņemts Padomju Savienība. 1928. gadā. kad Krievijā tika uzsākts pirmais pieegadu plāns, 1 lakslijs rakstīja: "Boļševiku ideālistam Utopija nav šķirama no Forda rūpnīcas," — tomēr 1931. gada notikumi lika viņam mainīt viedokli. Rakstīdams "Brīnišķīgo jauno pasauli", Hakslijs gluži tāpat ka Mustafa Monds apgalvoja, ka stabilitāte ir, "primārā un galvenā nepieciešamība", lai civilizācija pārciestu pašreizējo krīzi. Monda vārds ir patapināts no sera Alfrēda Monda (1868 — 1930). Lielbritānijas Ķīmiskās rūpniecības sabiedrības pirmā priekšsēža, kura milzīgo rupnīcu Bilingemā netālu no Midlsbro Hakslijs apmeklēja neilgi pirms tam, kad sāka rakstīt "Brīnišķīgo jauno pasauli". Hakslijs pasludināja Bilingemas rūpnīcu pārplānošanas principu "triumfa iemiesojumu", par "sakārtotu universu… apkārtējā pasaulē, kur nepastāv ne plāni, ne sakarības". Rodas vilinājums apsvērt iespēju, ka Mustafa Monds. autoritatīvi valdīdams pār Mežoni, personificē to "spēcīgo un saprātīgo centrālo varu", par kuras nepieciešamību Hakslijs runāja 1931. gada jūlijā, uzskatīdams, ka tā nodibinātu Lielbritānijā saprātīgu kārtību un stabilitāti. Monda "dobjo, skanīgo balsi" Hakslijs piemin trīs reizes. Vēl vairāk, viņš atzīmē, ka sarunās ar Mežoni, Bernardu Marksu un Helmholcu Vatsonu sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā nodaļā šī balss "satraucoši" vibrē un lajā nav nekādu draudu, tikai "labsirdīga gudriba". Lai cik derdzīga, hierarhiska, aseptiska, krāsās kodēta būtu pasaule 632. gadā pēc Forda, ta tomēr nav neiedomājami tālu no zinātniskās utopijas, kuru Hakslijs propagandēja citur, gan 1931. gadā rakstīdams "Brīnišķīgo jauno pasauli", gan pirms un pēc tam.
Divas nedējas pirms "Brīnišķīgās jaunās pasaules" iznākšanas BBC radiointervijā 1932. gada janvāri Hakslijs diskutēja pariespēju izmantot cigēniku par politiskās kontroles instrumentu un izteica savu gatavību sankcionēt eigēniskus pasākumus, lai apturētu "visas Rietumeiropas sugas… straujo pagrimumu". Hakslija interese par eigenikū jeb valsts manipulācijām ar sabiedrības bioloģisko struktūm pirmoreiz parādījās darbā "Nopietni pētījumi" Proper Studies, 1927), un eigēniskas panacejas starpkaru posmā aizstāvēja visu politisko nokrāsu intelektuāļi. Bokanovska process, Podsnapa metode, neopavloviskā apstrāde un hipnopēdlja ir izdomāti ekvivalenti metodēm. kuras, kā ierosināja Hakslijs, ar gaisa viļņu palīdzību drīz varētu izmantot Lielbritānijas politisko problēmu risināšanā. Viņš izteicās šadi: "Iespējams, ka apstākļi piespiedīs humānistu ķerties pie zinātniskas propagandas, tapat ka tie var piespiest liberāli ķerties pie diktatūras. Jebkura kārtības forma ir labāka par haosu."