H. Dž. Velsa darbam "Ielika mašīna" (77ie Time Machine. 1895) par iedvesmas avotu kalpoja ne tik daudz tālās nākotnes izredzes, cik viktoriāniskas bailes no bezdibeņa, kurā ņudz un vairojas pūļi, un arī "Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" ir skaidri jaušams, ka Haksliju neveselīgi fascinē ekonomiskās jukas, politiskā inerce un socialais nemiers, kas veidoja nācijas dzīvi 1931. gadā, kā arī krīzes atrisināšanai ieteiktās panacejas. Piemēram, Inkubatoru un apstrādes centra direktors informē savus studentus par to. ka zemākās kastas tiek apstrādātas tā, lai vēlētos doties uz laukiem "katrā izdevīgā brīdī" un nodarbotos ar sporta veidiem, kuri, kā noteikts ar likumu, "saistīti ar sarežģīta aparāta darbu. Lai viņi patērētu rūpniecības preces un izmantotu arī transportu", un mēs uzzinām, ka viena no Pasaules valsts aksiomām ir: "Izmest ir labāk nekā lāpīt," — šeit Hakslijs satirizē teoriju, ka problēmas, ar kurām sastapusies Lielbritānija, ir radušās nepietiekama patēriņa deļ; šo uzskatu viņš piedēvēja ekonomistam Dž. M. Keinsam un to kategoriski apstrīdēja. Keinss uzskatīja ari, ka var samazināt bezdarbu un atdzīvināt ekonomiku, izmantojot sistemātisku sabiedrisku nodarbību programmu. Šķēršļu golfa korti Stoukpodžā, Centrbēdzes bumbošanas torņu mežs, kas sablīvējies Londonas rietumu priekšpilsētās, un divkāršās eskalatorkortu rindas, kas "stiepās gar galveno šoseju no Notinghilas līdz Vilsdenai", ir ekscentriski līdzinieki Keinsa iniciatīvām, kas romāna tapšanas laikā izraisīja tik daudz debašu.
"Brīnišķīgās jaunās pasaules" precīza fona apzināšanās nekādā ziņā nemazina romāna distopisko vērtību. Uz lasītāju tas var atstāt tikpat spēcīgu iespaidu kā korporatīvai valstij raksturīgo totalitārisma briesmu atspoguļojums, to var uztvert arī kā satīru par Amerikas bubuli. Kā redzējām, "Brīnišķīgo jauno pasauli" var interpretēt pat ka Hakslija netiešo un izmisīgo zinātniskas planošanas atbalstu. Visi teksti ir autonomi: gan pašu "Brīnišķīgo jauno pasauli", gan dažados rakstus, kuri tapa vienlaikus ar romānu, gan Hakslija retrospektīvos stāstījumus par to, kādēļ viņš uzrakstījis romānu un ko tas nozīmē, var vai nu uztvert unisonā, vai arī ļaut tiem runāt pašiem par sevi. Taču, lai kādai interpretācijai lasitajs dotu priekšroku, šķiet vairak nekā iespējams, ka starp 1931. gada aprīli un augustu "Brīnišķīgās jaunās pasaules" sacerēšana Hakslijam sagādāja tik daudz problēmu tāpēc, ka viņš pats nebija īsti drošs, vai raksta satīru, pareģojumu vai projektu. Kad 1935. gadā kāds žurnālists jautājis rakstniekam, vai viņa lielākās simpātijas piederējušas "Mežoņa centieniem vai apstrādes rezultātā iegūtas stabilitātes ideāliem", I lakslijs esot atbildējis: "Ne vieniem, ne otriem, taču es ticu, ka kaut kas vidējs starp abiem ir gan vēlams, gan iespējams, un tam jākļūst par mūsu mērķi." Zīmīgi, ka vēstule, ko I lakslijs nosūtīja savam tēvam 1931. gada augusta nogalē, paziņodams, ka pabeidzis "komisku vai vismaz satīrisku romānu par nākotni", beidzās ar apliecinājumu, ka viņš jūtoties "arvien vairāk pārliecināts, ka, lai gan parēja pasaule pie ņem kaut ko līdzīgu piecgadu plānam, tas sagrūs". Savā 1946. gada priekšvārdā "Brīnišķīgajai jaunajai pasaulei" Hakslijs nepiemin to. ka romāna tapšanas laikā viņu valdzinājusi plānošanas un eigēnikas ideja. Hitlers un "galīgais atrisinājums" bija padarījis tamlīdzīgas idejas gluži neiedomājamas, un lai laikā Hakslijs jau sen bija no tām atteicies. Toties šis priekšvārds un "Atgriešanās Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" (Brave New World Revisited, 1958) pasvītro romāna gaišredzību attiecībā uz "murgaino" nākotni, kuru šķita solām padomju komunisma hegemonija.
Viena no "Brīnišķīgās jaunās pasaules" izcilākajām īpašībām ir tā. ka romānu ir grūti analizēt detaļās, tas pretojas kategoriskai interpretācijai. Piemēram, kādā rakstā, kas publicēts 1931. gada maijā, D. H. Lorenss aprakstīja, kā Ņumeksika pārvērtusi viņu "uz visiem laikiem", atbrīvojot no "māteriālas un mehāniskās attīstības dižā laikmeta". Šķiet, Hakslija Mežoņu rezervāts ir daudz smelies no šis esejas, no "Spalvotās čūskas" (The PlumedSerpent. 1926) un "Rītiem Meksikā" Momings iri Mexico, 1927). Viscaur šajos darbos Lorenss nošķir Amerikas iezemiešus, kuri saglabājuši cilvēka "animisko" dvēseli, un Forda apsēsto Savienoto Valstu demokrātiskos pilsoņus. Šķiet. "Brīnišķīgajā jaunajā pasaulē" lietots tāds pats nošķiršanas paņēmiens, un Hakslijs pat izmanto vienu no Lorensa iecienītajiem vārdiem — "obsidiāns", lai aprakstītu kāda pueblo iridiaņa grumbaino seju. Lorenss nomira 1930. gadā. un 1932. gadā Hakslijs izdeva sava drauga un kolēģa vēstuļu krājumu. Gatavojot to izdošanai. Hakslijs acīmredzot uzdūries vēl citiem spilgtiem pierādi jumiem par to. ko Lorensam nozīmējusi Ņūmeksika."Brīnišķīgo jauno pasauli" pa daļai noteikti var skaidrot kā vēl vienu cieņas apliecinājumu Lorensam. taču, tāpat kā tik daudzos romāna aspektos, situācija nav gluži tik vienkāršā, kā liekas. Patiesībā Hakslijs nesimpatizēja Lorensa "regresivajai" pirmatnējo kultūru cildināšanai, un, kad romāna pēdējā nodaļā Mežonis metas "mūžvecā kadiķu puduri", šis starpgadījums vairak atgādina parodiju par kailā Birkina lēcienu ērkšķainajos krūmos romānā "Mīlošās sievietes" iri Uwe). nevis netiešu cieņas apliecinājumu I — orensam. Tāpat "ļoti tumīgajai blondajai" Lindai ir vairāk nekā tikai virspusēja līdzība ar Fridu Lorensu, kura atlikušo mūža daļu pēc sava vīra nāves pavadīja Ņūmeksikā un nepārprotami nokaitināja Haksliju. kamēr viņš vāca kopā Lorensa vēstules.
tiem, kuri uztvers Mežoņu rezervātu kā humāno, neizskaistināto antitēzi necilvēcīgajai Pasaules valstij, jāapzinās ari, ka Džona un Lindas izstumšana no Malpaisas sabiedrības rasu aizspriedumu dēļ ("Viņiem nepatika mana sejaskrāsa." Džons saka Bernardam un Linainai, kad viņi pirmoreiz satiekas rituālās paššaustīšanās laikā septītajā nodaļā. "Un tā ir bijis vienmēr.") ir daudz sāpīgāka par Bernarda Marksa un Helmholca Vatsona nepatīkamo stāvokli Pasaules valstī. Par neparastu uzvedību Ņūmeksikā soda daudz nežēlīgāk nekā Londonā, un vai Malpaisas lolērnisrns un rneskals nav tikai rupji dubultnieki Pasaules valsts fordismam un somai? Savādā kārta dezinficētais Elisijs Mūsu Forda 632. gadā nebūt nav vieta, kur būtu pilnīgi iznīdētas uzvedības novirzes, cilvēciskas kļūdas, emocionāla nestabilitāte un sociālās nekārtības. Rezervē tiek turēta nemieru apkarošanas policija, kurai jātiek galā ar tādiem neprogrammētas disharmonijas uzplūdiem kā kautiņš Pārkleinā, un par to, ka cilvēciskās kaislības nav iespējams apspiest, daiļrunīgi liecina tas, ka tāds godkārīgs cilvēks kā Inkubatoru un apstrādes centra direktors ir tik postoši un romantiski iemīlējies jaunajā Lindā un ka viņa ir tik uzticīga savam "Tomakinam". Līdzīgi arī "iecienīta" un "pneimatiskā" Linaina Krauna nomaina savas attiecības ar Henriju Fosteru pret neizskaidrojamu pieķeršanos fiziski nīkulīgajam Bernardam Marksam, un. kā vēsta trīspadsmitā nodaļa, tā ir Linainas cilvēciskā kļūme, kas noved pie kāda alfa mīnus administratora pāragrās nāves Mvanza — Mvanza. Tāpat klīst baumas, ka pie Bernarda stājas trūkuma un ilūziju zaudējuma varētu būt vainīga kāda cita neveikla kļūda pagatnē.