1946. gada priekšvārdā Hakslijs paskaidro —ja viņš rakstītu romānu no jauna, tad piedāvātu Mežonim trešo alternatīvu, iespēju dzīvot tādā kopienā, kur ekonomika ir decentralizēta, politika — anarhistiska un kur zinātne un tehnoloģija kalpo cilvecei. nevis tiek izmantota tās apspiešanai. "Reliģija būtu apzināta, saprātīga tiekšanas uz cilvēka Augstāko mērķi, imanentā Tao vai Logosa, transcendentā Dieva vai Brāhrnana vienojošā apziņa." Mums. tāpat kā lasītājiem, jājūtas pateicīgiem, ka Hakslijs šai ziņā nepārveidoja romānu, jo, ja viņš būtu to izdarījis, "Brīnišķīgājaunā pasaule", bez šaubām, būtu zaudējusi savai nemainīgo pievilcību. Paradoksālā kārtā tieši tās bažas un nedrošība, kas 1931. gadā nelika mieru Lielbritānijai un Hakslijam un kas radīja šī romāna bagātīgo ambivalenci, ir nodrošinājušas "Brīnišķīgajai jaunajai pasaulei" vietu divdesmitā gadsimta klasikā.
Deivids Bredšovs,
Vusteras koledža, Oksforda 1993
OLDESS HAKSLIJS (1894 — 1963)
Oldess Lenards Hakslijs (Alclous Leonard Huxley) piedzima 1894. gada 26. jūlijā netālu no Godalmingas Sarejā. ģimene, kura tikai nesen bija iekļāvusies vietējā intelektuālajā aristokrātijā. Hakslija vectēvs Tomass Henrijs Hakslijs bija ieguvis gan "Darvina buldoga" iesauku, gan zinātnes popularizētāja slavu, un viņa paša nopietnajiem, strīdīgajiem darbiem bija lemts aizvainot un sajūsmināt gan lasītājus, gan nelasītājus nākamajā gadsimtā. Oldesa Hakslija māte bija dzejnieka un esejista Metjū Arnolda brāļameita, toties viņš pats bija brāļadēls bīstamajai Hamfrija Vorda kundzei, vēlīnā Viktorijas laikmeta romānistu vecākajai pārstāvei. Šis mantojums. kas apvienoja zinātnisko un literāro sakausējumā, kurš kļuva raksturīgs viņa kā rakstnieka pasaulskatījumam, Hakslijarn viņa veidošanās gados bija gan liela lepnuma avots, gan nasta. No viņa gaidīja daudz.
Jauno Haksliju iespaidoja tris traumatiski notikumi. 1908. gadā viņa māte nomira no vēža. un driz pēc 1.ain tika pārdota ģimenes māja. Divus gadus vēlāk, būdams skolnieks ītonā, Hakslijs saslima ar acu infekciju, kas uz laiku padarīja viņu gandrīz pilnīgi aklu un visu atlikušo mūžu stipri vājināja redzi. 1914. gadā viņa brālis Trevenens izdarīja pašnāvību, un Hakslijs zaudēja pašu tuvāko cilvēku. Tas. ka Hakslijs vairāk nekā pēc divdesmit gadiem romānā "Aklais Gazā" (Eyeless in Gaza. 1936) parāda galvenā varoņa mātes nāvi un iemūžina "Trevu" viegli ievainojamā Braiena Foksa tēlā, zināmā mērā liecina par nedzēšamajām sāpēm, ko šie traģiskie notikumi viņā atstājuši. Ievērojamā pakāpē tic ir radījuši tumsu, rūgtumu un cinismu, kas tik spilgti paradās Hakslija darbos starpkaru posmā.
1916. gadā, nedaudzus mēnešus pēc tam, kad Hakslijs ar izcilību ir pabeidzis angļu valodas un literatūras studijas Baliola koledžā Oksfordā, viņš publicē "Liesmojošo riteni" (The Buming Wheel). Hakslija pirmais dzejoļu krājums un arī trīs nākamie — "Jonass" Jonah, 1917), "Jaunības sakāve" (The Defeat of Vouth, 1918) un "Leda" (Leda. 1920) — atklāj franču simbolisma unJin de siecle estetikas ietekmi. Tomēr zem skumju un ironijas patinas šajā dzejā ir saskatāma arī interese par iekšējo gara pasauli, kam vēlāk seko Hakslija aizraušanās ar misticismu. Šie dzejas sējumiņi bija pirmie no vairak nekā piecdesmit atsevišķiem daiļliteratūras darbiem — drāmām, dzejas, kritikas, biogrāfijām, ceļojumu aprakstiem un apcerēm —, ko I lakslijs radīja savas dzīves laika.
Atstājis Oksfordu, nebūdams derīgs karadienestam, Hakslijs kļuva par laukstrādnieku lēdijas Otolainas Morelas Gārsingtonas muiža.Turviņš iepazinās ne vien ar D. H. Lorensu, Bertrandu Raselu. Klaivu Bellu. Marku Gertleru un citiem no Blūmsberijas, bet arī ar beļģu bēgli Mariju Nišu, ar kuru 1919. gadā apprecējās. Tolaik Hakslijs jau strādāja žurnālā Athenaeum prasmīgā redaktora Midllona Marija vadībā. Drīz pec tam Hakslijs kļuva par llouse and Garden pirmo britu redaktoru, strādāja Vogue un 20. gadu sākumā rakstīja mūzikas kritikas Weekhj West.minster Gazette.
Stāstu krājumam "Limbo" (Umbo, 1920) 1921. gadā sekoja "Dzeltenkroma" (Crome yellow), romāns, ar kuru Hakslijs ieguva vārdu kā rakstnieks. Citu starpa Tomasa Lova Pīkoka, Normena Duglasa un Anatola Fransa iedvesmots, Hakslija pirmais romāns ietvēra daudzus notikumus no viņa uzturēšanās Gārsingtonā, ka arī dzēlīgus muižas kundzes un viesu portretus. Vel uzkrītošāk "Dzeltenkroma" dumpīgi kritizē Viktorijas un Edvarda laiku tiku mus, kuru rezultāts bija Pirmais pasaules karš un tā briesmīgās sekas. Par spiti visai komiskajai bravūrai, kas guva atzinību no tādiem rakstniekiem kā Skots Ficdžeralds un Makss Birboms, "Dzeltenkromu", tāpat kā Litona Streiēija "Izcilos vikloriāņus" (EmPnent Victorians, 1918) un Hakslija otro romānu "Ākstu deja" (ĀrUic Hay, 1923), var uztvert arī kā 20. gadu sakuma vispārējās vilšanās izpausmi. Hakslijs sacīja savam tēvam, ka "Ākstu deju" ir "sarakstījis viens no tiem, kurš piederejis pie paaudzes, ko es varētu nosaukt par kara paaudzi, veltīdams to citiem tādiem pašiem".
Tālāk viņš teica, ka romāns bijis iecerēts, lai atspoguļotu "dzīvi un uzskatus gadsimtā, kurš pieredzējis, kā tiek sagrautas gandrīz visas normas, paražas un vērtības, kas pastāvējušas iepriekšējā laikmetā".
Jau skolas gados Hakslijs bija cītīgi šķirstījis "Britu enciklopēdijas" sējumus, un nevajadzēja ilgu laiku, lai viņš iemantotu noslēpumaina eklektiķa reputāciju. Vēl vairāk, pieaugot viņa atmaskotāja un emancipētāja slavai, I Iaksliju vēl spēcīgāk nosodīja vecās gvardes kritiķi, piemēram, Džeimss Duglass no Daili) Express, kas apsūdzēja atklātās diskusijas par seksu un brīvdomību viņa darbos. Kairā "Ākstu deja" tika sadedzināta, un turpmākajos gados daudzas Hakslija grāmatas vairākkārt tika peltas, cenzētas vai aizliegtas. Turpretī tieši atklātums, asprātība, mācīšanās bez kādām pūlēm un acīm redzama bezrūpība Hakslija agrīnajos darbos pārvērtās par jo kārdinošu kumosiņu tik dažādiem romānu rakstniekiem kā Ivlins Vo, Viljams Folkners. Entonijs Pauels un Barbara Pima. Enguss Vilsons dēvēja Haksliju par savu "pusaudža gadu dievu".
No 1923. gada Hakslijs vairāk vai mazāk pastāvīgi dzīvoja ārzemēs, sākumā Florences tuvumā un pēc tam, starp 1930. un 1937. gadu, Sanarī Ažūra krastā. Grāmatā "Pa ceļam" (Along Ihe Rocicl, 1925) ar apakšvirsrakstu "Tūrista piezīmes un esejas" Hakslijs dzīvi un aizraujoši aprakstīja vietas un mākslas darbus, ko bija redzējis kopš ierašanās Itālijā, un šai valstī notiek gan viņa trešā stāstu krājuma t it ulstāsta "Mazais meksikānis" LitlleMexicaii, 1924), gan trešā romāna "Šis izkaltušās lapas" (Those Darren teaves, 1925) darbība. Hakslija vārdiem runājot. "Šo izkaltušo lapu" tēmā ir "visa vērtības pazemināšana ar sava veida izmisīga skepUcisma palīdzību un tad šī skepticisma vērtības pazemināšana ar misticisma palīdzību". V. B. Jeitsa izpratnē "Šīs izkaltušās lapas" vēstīja par filosoPijas atgriešanos angļu romānā, tomēr tikai ar savu ceturto romānu "Kontrapunkts" (PointCounter Point, 1928) Hakslijs lasītāju publika nostiprināja savu reputāciju ka daiļliteratūras rakstnieks, kurš provocē lasītāju domāt. "Kontrapunkts" ir Hakslija pirmais īstais "ideju romāns", tas daiļliteratūras veids, ar kuru viņš ir identificējies vistuvāk. Reiz viņš paskaidroja, ka viņa kā romānu autora mērķis ir "tehniski sasniegt pilnīgu romāna un esejas saplūsmi", uzsverot, ka romānam jābūt ka ceļasomai, kas līdz malām pilna ar viedokļiem un saistošām idejām. Šis satura pārākums pār formu bija viena no daudzajam iezīmēm, kas viņam kopīga ar H. Dž. Velsu; tas bija lāsts Virdžīnijas Vulfas līdziniekiem. Haksliju fascinēja fakts, ka "viens un tas pats cilvēks reizē ir atomu masa, fizioloģija, prāts, objekts veidolā, ko var uzzīmēt, zobrats ekonomikas mašīnā, velētājs, mīlnieks utt.", un viens no viņa galvenajiem nolūkiem "Kontrapunktā" bija sniegt šo daudzšķautņaino skatījumu uz saviem galvenajiem varoņiem.