Hakslija daudz drūmāko noskaņojumu 20. gados iemiesoja "Nopietni pētījumi" (1927), svarīgākais no četriem eseju sējumiem, kurus viņš publicēja taja desmitgadē, un reizē arī tas. kurā viņš pirmo reizi nepārprotami uzstājās pret to. ko uzskatīja par masu civilizācijas vulgaritāti un perversitāti. Starp 1925. gada septembri un 1926. gada jūniju Hakslijs caur Indiju bija aizceļojis uz Savienotajam Valstīm, un tieši šis Amerikas apmeklējums viesa viņā tādu pesimismu attiecībā uz Eiropas kultūras nākotni. Savus pieredzējumus viņš aprakstīja "Ākstā Pilātā" (1926). "Tas, kas notiek Amerika, ir vērtību pārvērtēšana," Hakslijs rakstīja, "iedibināto normu krasa mainīšana (uz slikto pusi)," — un drīz pēc Savienoto Valstu apmeklējuma I lakslijam radās doma uzrakstīt satini par redzēto. "Brīnišķīgo jauno pasauli" var uztvert ka Hakslija nodevu plaši izplatītajām bailēm no amerikanizēšanās, kuras Eiropā pastāv jau kopš deviņ padsmitā gadsimta vidus, tomēr šis asprātīgais, satraucošais un dīvaini ambivalentais romāns piedāvā daudz ko vairāk nekā tikai klaju parodiju. Liii gan "Brīnišķīgā jauna pasaule" līdz ar Orvela "1984" ir kļuvusi par vienu no dvīņu stūrakmeņiem literatūras antiutopiskajā tradīcijā un par simbolu visam, kas nākotnes pasaule šķiet vispretīgākais un "murgainākais", tomēr, to rakstot, Hakslija skatiens ir loti cieši kavējies pie krīžu plosītās 1931. gada Lielbritānijas tagadnes. Hakslija — romānu rakstnieka, domātāja un izglītota cilvēka — daudzšķautņainā pievilcība parādās visskaidrāk, ja atcc ramies "Mūziku naktī" (Music at Night, 1931) — raksturīgā spara pilnu un plašu tēmu loku aptverošu eseju krājumu, un "Tekstus un ieganstus" (Tex(s cirul Pret.exts, 1932) — dzejas antoloģiju ar komentāriem, kas veidoti, lai parādītu, ka pat 30. gadu sākuma spēcīgi uzlādētajā politiskajā gaisotnē "kalpo arī tie. kam rūp vienīgi māksla". 1934. gada viņš publicēja darbu "Aiz Meksikas līča" (Beyond thc
MexiqueBaij). aprakstu pārceļojumiem pa Karibu jūru un Centrālameriku, bet 1936. gadā — "Aklo Gazā". 1935. gada novembri Hakslijs klust par paclflsma piekritēju, un tā ietekmē rodas viņa sestais romāns, kurā gadsimta bailes, vājības, aizspriedumi un nevienprātība tiek sapludināti ar viņa paša dzīvesstāsta literarizāciju. Sai darbā Hakslijs pirmo reizi nepārprotami pievēršas jautājumiem, kuri savā būtībā ir vairāk reliģiski neka politiski vai filosol'iski.
Kad 1937. gada aprīli Hakslijs no Eiropas devās uz Ameriku, viņš bija sasniedzis romānista slavas kalngalu un kļuvis par Miera Zvēresta savienības (Peace Pledge Union) vadošo slavenību. Ironiska kārtā viņš tolaik daudz vairāk interesējās par nepieķeršanās likumu, anarhismu, decentralizāciju un mistisku pestīšanu nekā par modernās sabiedrības trūkumiem, pacifisma lomu nacionālajā politika vai daiļliteratūras mākslu. 20. gados Hakslijs apņēmīgi centās atmaskot dzīves bezjēdzību, turpretī no 30. gadu vidus viņš bija aizņemts ar eksistences jēgas meklējumiem. "Mērķi un līdzekļi" (Ends and Means, 1937), kuros Hakslijs mēģināja "saistīt iekšējās un arējās politikas, kara un ekonomikas, izglītības, reliģijas un ētikas problēmas ar teoriju par realitātes sākotnējo dabu", vēstīja par viņa pacelšanos augstākā mistiskās apgaismības līmenī, kurā viņš palika visu atlikušo mūžu.
Hakslijs kopa ar savu draugu un guru Džeraldu Ilērdu devās uz Savienotajam Valstīm, lai tur lasītu lekcijas par "Mērķu un līdzekļu" galvenajiem tematiem. Hakslijs bija cieši apņēmies atgriezties Eiropā, taču viņa sievas nepieciešamība uzturēties karstā, sausā klimatā, lai uzlabotu veselību, un ienesīgās izredzes rakstit scenārijus filmām panāca, ka Haksliji palika Amerika, līdz atgriezties mājās vairs nebija droši. Hakslija reakcija uz I lolivudu un tās jaunības kultu rod dzēlīgu izpausmi romānā "Pēc daudzām vasarām" After Many a Summer, 1939), kurā stāstīts par pilsonim Keinam līdzīgu varoni, kura dzīve ir pilna ar grandiozām ilūzijām. Džo Stoita māteriālistiskajām pārmērībām tiek pretstatīta askētiska pārliecība, kas piemīt Propteram. mūsdienu anahorētam, kam par prototipu kalpojis Hērds. Hakslijs un Holivuda nebija savienojami, un viņa nespeja uzrakstīt populāni lugu starpkaru posma spoguļojās lielākoties neveiksmīgajos centienos rakstīt filmu scenārijus. Hakslija problēmai simpt.omātisks ir plaši atstāstītais gadījums, kad Volts Disnejs noraidījis viņa uzmetumu "Alisei Brīnumzemē", par pamatojumu minot to, ka viņš "sapratis tikai katru trešo vārdu". Hakslijam piemita dabiska nosliece uz nesteidzīgu un aplinku idejas attistibu; taču kino magnāti vairāk par visu pieprasīja raitu dialogu. Viņa vilšanās kinostudiju pasaule skaidri parādās "Pērtiķa un būtības" (Ape and Essence, 1948) pirmajās lappusēs. kur Hakslijs drausmīgā spilgtumā atainojis Losandželosu kā sagruvušu, jūdzēm plašu apbedījumu lauku pēc Trešā pasaules kara — atomkara. Šodien globāla kodolkonllikta draudi ir atkāpušies, toties joprojām biedējoši aktuāla ir Hakslija diskusija par mežu straujo izciršanu, vides piesārņošanu un citiem ekoloģiskās "plānprātības" aktiem, kas ievadījuši cilvēku pašu izraisīto apokalipsi, kuru viņš apraksta romānā.
Lielāko dalu kara gadu Hakslijs pavadīja mazā namiņā Llano, Mohaves tuksnesī Dienvidkalifornijā. 1926. gadā viņš bija atteicies no meditācijas kā no "snaudas māsīcas", tomēr tagad Hakslijs nodevās kviētiskas apceres pilnai dzīvei. Šis viņa karjeras fāzes rezultāts bija izcilais "Pelēkais kardināls" (Greij Eminence. 1941). tēva Džozefa, kardināla Rišeljē padomdevēja, biogrāfija: romāns "Lai apstājas laiks" (Time Mnst Stop, 1944). kura darbība risinās Florencē 1929. gadā. kurā, Hakslija vārdiem runājot, "fragments no Comeclie Humaine… modulējas par Divina Commedia versiju": un "Daudzgadīgā filosotija" (The Perennial PhUosophij. 1945). ārkārtīgi iespaidīga teksta izvilkumu un komentāni antoloģija, kas ilustrē to. ko Hakslijs dēvēja par "visu augstāko reliģiju visaugstāko kopīgo faktoru". Viņš turpināja ar raksturīgu humoru un pazemību: "Šis grāmatas lielākā vērtība ir tā, ka apmēram četrdesmit procentus no tās neesmu sarakstījis es: tos ir sarakstījuši daudzi svētie, un vairāki no tiem bija arī ģeniāli cilvēki." 1952. gadā iznāca "Laudanas velni" (The Devils ofLoudun), aizraujošs psiholoģisks apcerējums par seksuālo histēriju septiņpadsmitā gadsimta Francijā, kas pēc tam tika pārvērsts veiksmīgā filmā. Tāpat kā Hakslija skarbās satīras bija uztvērušas 20. gadu noskaņojumu, Otrā pasaules kara laika un gados, kas sekoja karam un milzīgajam ebreju holokaustam. viņa personiskā interese par garīgiem un ētiskiem jautājumiem un satraukums par augošo bruņošanās sacensību atspoguļoja gan laika gara toni, gan bažas.
Jaunus lasītājus Hakslijs iemantoja, arī atbalstīdams rnarginālo un netradicionālo, un neslavas cēlāji, līdz šim izmantojuši to. ko uzskatīja par viņa amoralitāti vai moralizēšanu, tagad sāka izsmiet viņa tā dēvētos untumus. 1942. gada viņš izdeva "Redzes mākslu" (The Art ofSeeing), kaislīgu aizstāvību Beitsa izstrādātajai acu vingrināšanas metodei, kas sacēla protesta vētru optometristu aprindās. Vēl lielāku sašutumu daudzos izraisīja viņa darbā "Uztveres durvis" (TheDoors ofPerceplion, 1954) un tā turpinājumā "Debesis un elle" (Ileaven and Hell, 1956) izteiktais pieņēmums, ka mcskalīns un lizergīnskabe ir "unikāli izcilas narkotikas", kuras vajadzētu izmantot "pārdabiski spožo" vīziju dēļ, ko tās dāvā tiem, kam prāts brīvs no aizspriedumiem un aknas veselas. "Uztveres durvis" patiesi ir apburošs stāsts par meskalīna lietotāja iekšējo Šangri — la, kur "nav nedarba, ne vienmuļības", ir tikai "nemitīga tagadne, ko veido viena, pastāvigi mainīga apokalipse", kur "visas eksistences dievišķais avots" ir acīm saredzams kā puķu vāze un pat iegludinātās bikšu vīles atklāj "bezgalīgi nozīmīgu un sarežģītu labirintu". Nav nekāds brīnums, ka "Uztveres durvis" kļuva par rokasgrāmatu bita paaudzei un psiho dēliskajiem sešdesmitajiem, no tās savu nosaukumu aizguva grupa The Doors, un. pateicoties savai grāmatai, Hakslijs iemantoja vietu uz The Beatles albuma Sergeant Pepper's lx>nelz Hearts' Club Band apvāka.