Marija Hakslija nomira 1955. gada februārī, īsi pirms tam, kad Hakslijs publicēja savu iepiickšpēdējo romānu "Ģēnijs un dieviete" (The Genius and the Goddess), kurā Džons Riverss stāsta par to, ka, būdams "divdesmit astoņus gadus vecs, nevainīgs vizdegunis", ielaidies liktenīgā deka ar sava kolēģa zinātnieka Henrija Mārtensa, Nobela prēmijas pretendenta, sievu. Ne jau pirmo reizi Hakslija izraudzītais temats ir posts, kurš izceļas, ja cilvēks ar ideālistiski aplamiem uzskatiem par dzīvi, kurus viņam iedvesusi askētiska, emocionāli nedzīva audzināšana, sastopas ar cilvēciskās kaislības dziļo, juteklisko iespaidu.
1956. gada martā Hakslijs apprecējās ar Loru Ārēeru, praktizējošu psihoterapeiti. Divus gadus vēlāk viņš publicēja "Atgriešanos brīnišķīgajā jaunajā pasaulē", kurā aplūkoja moderno sabiedrību savai agrāko paredzējumu gaismā. Hakslija prasme iejusties ikreizējā mirkļa bažās bija Ukpat izcila kā allaž, un šis spējas skaidri parādās arī lekciju ciklā par "Cilvēcisko situāciju", ko viņš 1959. gadā nolasīja Santabarbarā un kas 1977. gada tika publicētas vienā sējumā.
Abas grāmatas pievēršas problēmām, kuras arī šodien nav mazāk asas, piemēram, pārapdzīvotībai, jaunam nacionālisma uzliesmo jumam un dabiskās pasaules trauslumam. Hakslija pēdējais romāns "Sala" (Island) tika publicēts 1962. gadā — tai pašā gadā, kurā viņš saņēma ordeni par izciliem nopelniem literatūrā, bet nakamajā gadā viņa Losandželosas māja un lielākā daļa personisko mantu aizgāja bojā ugunsgrēkā, kurš. kā Hakslijs sacīja, padarīja viņu par "cilvēku bez mantas un bez pagātnes".
"Sala" ir stāsts par piekrastes utopiju Palu. kur iedzīvotāju pieaugums ir stabilizēts un ģimenes tirāniju nomainījuši Savstarpējās adopcijas klubi, kur ar maithuna jeb mīlestības jogas un moksha. halucinogēna pūpēža, palīdzību tiek nodrošināts tas. ka paliešiem ir maz iemeslu justies neapmierinātiem. Taču sala krīt par upuri gadsimtiem senajiem ļaunumiem — māteriālajam progresam un teritoriālajam ekspansionismam. "Sala" ir varbūt pati pesimistiskākā Hakslija grāmata, viņa rūgtā atziņa, ka pasaulē, kurā pieaug alkatība, masu saziņa, naftu rijīgi patērējošs transports, kurā zel un plaukst iedzīvotāju skaits un dziļi iesakņojies naids, ir maz cerību izdzīvot tādai pacifistiskai saliņai ar vienotu sabiedrību kā Paļas "brīvības un laimes oāze". Drīz pēc "Salas" iznākšanas Hakslijs piezīmēja, ka "grāmatas vājā vieta ir līdzsvara trūkums starp fabulu un izskaidrojumu. Stāsts ir pārāk noslogots ar idejām un pārdomām." Daži lasītaji piekritis šai kritikai, turpretī citiem "Sala" ir paraugs Hakslija sevišķajam ieguldījumam divdesmitā gadsimta literatūrā. Jaunībā bijis īsts intelektuāļa iemiesojums un negribīgi lasījis lekcijas Miera Zvēresta savienībā, Hakslijs daudzu acīs kļuva par draudzīgu erudītu, par aizokeāna prātnieku vispār, kura nebeidzamie meklējumi pēc sintēzes un jēgas arvien mulsinošākā un varmācīgākā pasaulē radīja paraugu viņu pašu meklējumiem pēc miera un sapratnes.
Pirms vājinājās viņa redze, Hakslija nodoms bija specializēties dabaszinātnes, un ir zīmīgi, ka savā pēdējā publicētajā darbā "Literatūra un zinātne" (Literature and Science, 1963) viņš atkal aizstāv rapprochemenl starp abām kultūrām, kaislīgi iebilzdams pret to, ka mūsdienās tiek uzsvērta abu dihotomija. Grāmatas sākumā ir uzsvērta T. H. Hakslija un Metjū Arnolda plašā erudīcija. Viņu pēctecis, viens no stirnulējošākajiem un izaicinošākajiem divdesmitā gadsimta rakstniekiem, savā ilgajā un daudzveidīgajā karjerā ir apliecinājis sevi ka cienīgs viņu spēju mantinieks.
Hakslijs nomira no vēža 1963. gada 22. novembrī savā mājā Holivudā, nezinādams, ka agrāk tai pašā pēcpusdienā Dalasā noslepkavots prezidents Dž. F. Kenedijs. 1971. gadā Hakslija pelni tika pārvesti uz Angliju un apglabāti viņa vecāku kapavieta Kornptona, Sarejā.
Dcivids Bredšovs,
Vusteras koledžā, Oksfordā 1993
Oldess Hakslijs
Brīnišķīgā jauna pasaule
Drukāts uz SIATREBRUK papīra
Apgāds "ATENA". reģistrācijas apliecība N° LV 40003.'i01814 Icsplesls tipogrāfija"Unlvcrsums — A" IU, LV 3100Tukumā. Pils Iela 11.