Pīrss Brauns
Sarkanā sacelšanās
Izdevniecība Prometejs
Veltījums Tēvam, kurš iemacīja man staigāt.
atsauksmes
„Grāmatas vara pār lasītāju ir nepārvarama, un pati grāmata ir ārkārtīgi interesanta… obligātā literatūra gan klasiskās zinātniskāsfantastikas faniem, gan jaunās paaudzes distopijas sāgu kvēliem sekotājiem." — Examiner.com
„Raita, aizraujoša, lieliski uzrakstīta no tām grāmatām, kuru grūti nolikt malā. Esmu jau nākamās grāmatas gaidās.”
— Terijs Brukss, New York Times dižpārdokļu, „Sannaras cikla” autors
„Pīrss Brauns ir paveicis apbrīnojamu darbu, radot spēcīgu literāro darbu, kas noteikti ieguls lasītāju prātos.”
— The HuJJington Post
„Grāmatas vara pār lasītāju ir nepārvarama, un pati grāmata ir ārkārtīgi interesanta… obligātā literatūra gan klasiskās zinātniskās fantastikas faniem, gan jaunās paaudzes distopijas sāgu kvēliem sekotājiem.”
— Examiner.com
„Autors apvieno vienā veselu plejādi elementu gluži kā Džordžs R.R.Mārtins… teicama debija.”
— Tor.com
„Ļoti ambiciozs romāns… šis ir no tiesas ļoti labi izstrādāts. Kā radīts visu vecumu Bada spēļu faniem.”
— Booklist
„Sarkanā sacelšanās ir kas tāds, kam bija vajadzējis būt Bada spēlēm''
—fictionvortex. com
„Brauns raksta ar kinematogrāfisku vērienu, pārdomāti sapludinot romiešu mitoloģiju ar zinātnisko fantastiku, un lēnām, bet intriģējoši, kāpinot darbības tempu, aizved lasītāju līdz elpu aizraujošam pēdējam cēlienam.”
— Entertainment Weekly
PATEICĪBA
Ja rakstniecība ir darbs sirdij un prātam, paldies Āronam Filipsam, Hannai Boumenai un Maikam Brafam, kuri ar savām zināšanām un padomu darīja manu galvu gaišāku.
Paldies maniem vecākiem, manai māsai, Filipsu klanam un draugiem, kuri ar mīlestību un uzticību sargā manu sirdi.
Un paldies tev, lasītāj! Tev šīs grāmatas nolāpīti patiks.
Es būtu dzīvojis mierā. Tomēr mani ienaidnieki atveda man karu. Es noskatos divpadsmit simtos viņu stiprāko dēlu un meitu. Klausos nežēlīgā Zelta vīrā, kurš tos uzrunā, nostājies starp marmora pīlāriem. Klausos nezvērā, kurš iesvēla liesmu, kas plosa manu sirdi.
„Visi cilvēki netika radīti vienlīdzīgi,” viņš paziņo. Gara auguma, lepnu stāju, plēsīgs putns, nevis cilvēks. „Vājie ir jūs maldinājuši. Viņi teiks, ka Zemi jāmanto lēnprātīgajiem. Ka spēcīgajiem jāsaudzē vājākie. Tie ir Demokrācijas Cildenie meli. Vēzis, kas saindēja cilvēci.”
Viņa skatiens caururbj sapulcējušos audzēkņus. „Mēs ar jums esam no Zelta. Mēs atrodamies evolūcijas ķēdes galā. Mēs paceļamies pāri cilvēku masām un esam zemāko krāsu gani. Tas ir jūsu mantojums,” viņš pieklust, pētīdams sejas savā priekšā. „Tomēr tas nenāk par velti. Vara ir jāizcīna. Pārticība jāiegūst. Valdīšana, stāvoklis, impērija jāpērk ar asinīm. Jūs, bērni bez rētām, neko neesat pelnījuši. Jūs nepazīstat sāpes. Jūs nezināt, ko jūsu tēvu tēvi ziedoja, lai paceltu jūs šajos augstumos. Tomēr drīz jūs zināsiet. Drīz mēs jums iemācīsim, kādēļ pār cilvēci valda Zelts. Un es apsolu, ka izdzīvos tikai tie nojums, kuri ir radīti varai.”
Tomēr es neesmu no Zelta. Es esmu no Sarkanās krāsas.
Viņš domā, ka man līdzīgie ir vāji. Viņš domā, ka esmu dumjš, vārgs zemcilvēks. Mani neizaudzināja pilīs. Es nejāju zirga mugurā pa pļavām un neēdu maltītes, kas gatavotas no kolibri mēlītēm. Esmu izkalts šīs skarbās pasaules iekšās. Noasināts ar naidu. Rūdīts ar mīlestību.
Šim vīram nav taisnība.
No viņiem neizdzīvos neviens.
1 . DAĻA VERGS
Uz Marsa zied augs. Tā ziedi ir sarkani un sīksti, tas ir piemērots mūsu augsnei. To sauc par hemanti. Par „asinspuķi”.
1. ELLESNIRĒJS
Pirmais, ko jums vajadzētu par mani zināt, ir tas, ka esmu sava tēva dēls. Un, kad tie atnāca pēc viņa, es darīju tā, kā tēvs lūdza. Es neraudāju. Ne tad, kad Sabiedrība pārraidīja arestu televīzijā. Ne tad, kad zeltītie viņu tiesāja. Ne tad, kad pelēkie viņu pakāra. Par to māte mani sita. Stoiskam būtu vajadzējis būt manam brālim Kīrenam. Viņš bija vecākais, es —jaunākais. Raudāt būtu vajadzējis man. Tā vietā, kad mazā Ēo iebāza tēva kreisajā darba zābakā hemanti un aizskrēja nostāties līdzās savam tēvam, Kīrens pinkšķēja kā meitene. Mana māsa Leanna blakus murmināja sēru dziesmu. Es tikai skatījos un domāju — cik žēl, ka viņš mira dejodams, bet kājās nebija deju kurpju.
Uz Marsa gravitācija nav diez ko liela. Tādēļ, lai pārlauztu kaklu, ir jāparauj aiz kājām. Viņi ļauj to izdarīt tuviniekiem.
Sutastērpā jūtu pats savu smirdoņu. Tērps ir izgatavots no kaut kādas nanoplastmasas. Kā var noprast jau pēc tā nosaukuma, tajā ir karsti. Tas izolē mani no galvas līdz kājām. Nekas netiek iekšā. Nekas netiek ārā. It sevišķi siltums. Vistrakākais ir tas, ka nevari notraukt no pieres sviedrus. Tie nolāpīti kož acīs, kamēr izsūcas caur pieres apsēju un notek līdz pat papēžiem. Nemaz nerunājot par smirdoņu pēc tam, kad esi pačurājis. Un tu to dari vienmēr. Caur dzeramo cauruli jāuzņem milzum daudz ūdens. Pieņemu, ka tērpu varētu aprīkot ar katetru. Mēs izvēlamies smirdoņu.
Kamēr braucu ar nagUrbi, mana klana urbēji par kaut ko tenko sakaru kanālā man pie auss. Esmu viens šajā dziļajā tuneli un vadu mašīnu, kas veidota kā titāniska metāla roka, kuras uzdevums ir grābt un irdināt zemi. Tās klintis kausējošos pirkstus vadu no polsterēta sēdekļa virs urbja, vietā, kur sāktos milzu rokas elkonis. Tur mani pirksti ieslīd vadības cimdos, kas manipulē ar daudziem taustekļveidīgiem urbjiem apmēram deviņdesmit metrus zem manas sēdvietas. Mēdz teikt — lai tu varētu strādāt par ellesnirēju, taviem pirkstiem jāšaudās kā uguns liesmām. Mani pirksti šaudās ātrāk.
Par spīti balsīm manā ausi, dziļajā tuneli esmu viens pats. Es pastāvu vibrācijā, paša elpas atbalsī un tik biezā un tvana pilnā karstumā, ka jūtos tā, it kā būtu ietīts vatētā karsta urīna segā.
Caur spilgti sarkano pieres apsēju izlaužas jauna sviedru upe, kas satek acīs un dedzina, līdz tās kļuvušas tikpat sarkanas un sarūsējušas kā mani mati. Mēdzu celt roku un mēģināt tos notraust tikai tāpēc, lai velti atdurtos pret sutastērpa sejsegu. Tā gribas darīt joprojām. Pat pēc trim gadiem šai darbā kņudošie un dedzinošie sviedri ir vistīrākās mokas.
Tuneļa sienas ap manu sēdekli slīgst sēra dzeltenu gaismekļu virtenes blāzmā. Kad ielūkojos šaurajā, vertikālajā šahtā, ko šodien esmu izgrebis, gaisma tur neiesniedzas. Virs galvas kā šķidrs sudrabs mirguļo vērtīgais hēlijs-3, bet es lūkojos ēnās, meklēju zemesčūskas, kas, tumsā locīdamās, lien uz urbja izstaroto siltumu. Tās iegrauzīsies arī tavā tērpā, sakodīs čaulu un mēģinās ierakties vissiltākajā vietā, kur dēt olas, parasti šī vieta būtu tavs vēders. Esmu iepriekš sakosts. Joprojām redzu nezvēru sapņos — melnu kā eļļas tērci. Tās var izaugt tik augstas un platas kā trīs vīri, kas salikti kopā, bet mēs baidāmies tieši no mazuļiem. Tie neprot kontrolēt, cik daudz indes izdala. Tāpat kā mani, arī viņu senči ieradās no Zemes, bet Marss un dziļie tuneļi viņus izmainīja.
Tumšie tuneļi ir rēgaini. Vientulīgi. Urbja rēkoņā dzirdu savu draugu balsis, viņi visi ir vecāki. Tomēr neredzu, kur tie puskilometru virs manis strādā tumsā. Viņi urbj augstāk, netālu no manis izgrebtā tuneļa mutes, kur, nolaidušies ar āķiem un auklām, ķeras klāt sīkajām hēlija-3 dzīslām. Viņi strādā ar metru gariem urbjiem, kas ātri izrakņā