Mēģinu izdomāt, kas varētu būt viņas otra dāvana, kad izkļūstam no Tīklotavas caurulēm. Izveļos no tās pirmais un sniedzu sievai roku, kad izdzirdu balsi. Tā skan ar glumu Zemes akcentu.
„Sarkanie mūsu dārzos,” balss novelk. „Vai tu re.”
5.PIRMĀ DZIESMA
Tur stāv neglītais Dens un trīs skārdagalvas. Viņu rokās sprakšķ dullinātāji. Divi vīri ir atbalstījušies uz Tīklotavas siju metāla margām. Viņiem aiz muguras Mī un Ipsilona sievietes tin tārpu zīdu uz garām sudraba nūjām. Viņas dedzīgi skatās uz mani un krata galvas, it kā brīdinātu, lai neizdaru kādu muļķību. Mēs esam bijuši aiz atļautās zonas robežām. Tas nozīmēs pēršanu, bet, ja pretošos, tad — nāvi. Viņi nogalinās Ēo un nogalinās mani.
„Derov…” Ēo nomurmina.
Nostājos starp Ēo un skārdagalvām, tomēr necīnos. Es neļaušu mums nomirt vienkārši tāpēc, ka esam uzmetuši aci zvaigznēm. Izstiepju savā priekšā rokas, dodot zīmi, ka padošos.
„Ellesnirēji,” neglītais Dens iesmējies saka pārējiem. „Pat stiprākā skudra ir tikai skudra.” Viņš iegrūž man vēderā dullinātāju. Sajūta ir kā zemesčūskas kodiens un zābaka spēriens. Noelsies nokritu ar plaukstām pret metāla režģi. Pa asinsvadiem ložņā elektrība. Jūtu, kā rīklē sakāpj žults. „Pavicināmies, ellesnirēj,” Dens dūdo. Viņš nomet vienu no dullinātājiem man pie deguna. „Lūdzu! Pavicināmies. Nekādu seku nebūs. Tikai maza puišu izklaide. Paņem to!”
„Izdari to, Derov!” iesaucas Ēo.
Es neesmu muļķis. Padodoties paceļu rokas, un Dens vīlies nopūšas, savažodams manas plaukstas magnētiskos rokudzelžos. Ko Ēo
gribēja, lai daru? Viņa lād skārdagalvas, kamēr tie saslēdz arī viņas rokas un caur Tīklotavu velk mūs uz kamerām. Tas nozīmēs pātagu. Tomēr tā būs tikai pātaga, jo es nepacēlu dullinātāju un neklausīju Ēo.
Ēo redzu tikai pēc trim dienām Poda cietuma kamerā. Bridžs, viens no vecajiem, labestīgākajiem skārdagalvām, izved mūs ārā kopā; ar viņa atļauju mēs drīkstam pieskarties viens otram. Es prātoju, vai viņa spļaus man sejā un nolādēs manu neizdarību. Tomēr Ēo tikai saņem manus pirkstus un tuvina savas lūpas manējām.
„Derov.” Viņas lūpas kutina manu ausi. Elpa ir silta, lūpas dreb un ir sasprēgājušas. Apskāvusi mani, viņa šķiet tik trausla — maza meitenīte, bālā ādā ievīstīta uguntiņa. Viņas ceļi ļogās, un viņa drebinādamās atbalstās pret mani. Siltums, ko redzēju viņas sejā, kad vērojām saullēktu, ir pagaisis un pametis viņu kā blāvas atmiņas. Tomēr es neredzu gandrīz neko, izņemot viņas acis un matus. Kļauju Ēo savās rokās un dzirdu, kā murmina drūzma Kopzemē. Mūsu ģimenes un klani mūs vēro, kamēr stāvam karātavu malā, kur tiksim nopērti. Šie skatieni dzeltenīgajās gaisinās liek man justies kā bērnam.
Kad Ēo saka, ka mīl mani, jūtos kā sapnī. Viņas roka neatlaiž manējo. Tomēr viņas acīs redzu ko savādu. Viņi grasās Ēo tikai nopērt, tomēr viņas vārdos skan galējība, acis ir skumjas, bet ne izbijušās. Es redzu, ka viņa atvadās. Manā sirdī ceļas kāds murgs. Jūtu to kā naglu skrāpējamies gar mugurkaula skriemeļiem, kad viņa nomurmina man pie auss: „Sarauj važas, mans mīļais.”
Tad tieku no viņas atrauts aiz matiem. Pār Ēo seju rit asaras. Tās tiek lietas par mani, lai gan joprojām nesaprotu, kāpēc. Es nespēju padomāt. Pasaule ir neskaidra kā zem ūdens. Es slīkstu. Raupjas rokas nogrūž mani uz ceļiem, tad pierauj atkal kājās. Nekad mūžā neesmu dzirdējis Kopzemē tādu klusumu. Atbalsojas manu gūstītāju švīkstošie soļi.
Skārdagalvas uzvelk man ellesnirēja tērpu. Tā sīvā smaka liek domāt, ka esmu drošībā, ka kontrolēju notiekošo. Tomēr tā nav. Tieku aizvilkts prom no Ēo, uz pašu Kopzemes laukuma centru un nogrūsts zemē karātavu malā. Metāla kāpnes ir sarūsējušas un pleķainas. Pieķeros
pie tām un palūkojos uz augšu. Uz karātavām stāv divdesmit četri virsBrigadieri, katram rokās ir pa ādas virvei. Viņi gaida mani uz platformas.
„Ak, mani draugi, cik šādas reizes ir šausminošas!” žēlabaini iesaucas maģistrs Podžins. Viņa vara gravZābaki dūc kaut kur man virs galvas. „Ak, kā mūs vienojošās saites tiek nostieptas, kad viens no mums nolemj pārkāpt likumus, kas pasargā mūs visus! Pat visjaunākie, pat vislabākie ir pakļauti Likumam. Kārtībai! Bez tiem mēs būtu vien lopu bars! Bez paklausības, bez disciplīnas kolonijas nepastāvētu! Un nekārtība sarautu gabalos tās dažas, kas pastāv! Cilvēks paliktu piesiets Zemei. Cilvēks smaktu uz tās planētas līdz pat laika galam. Bet kārtība! Disciplīna! Likums! Lūk, kas dod mūsu civilizācijai spēku. Lai nolādēts radījums, kurš šos nosacījumus neievēro!”
Uzruna ir daiļrunīgāka nekā parasti. Podžins mēģina kādam izrādīties ar savu gudrību. Paceļu galvu no pakāpieniem un ieraugu skatu, ko nekad nebiju cerējis redzēt paša acīm. Acis žilbst, uz viņu skatoties, atdzeroties viņa matu, viņa zīmju mirdzumu. Es skatu vienu no zeltītajiem. Šajā pelēcīgajā laukumā iztēlojos, ka tā varētu izskatīties eņģelis. Melnā un zelta apmetnī. Kā ietīts saules staros. Uz krūtīm rēcošs lauva.
Viņa seja ir vecāka, skarba un izstaro tīru varu. Viņa mati mirdz, tie ir atsukāti pār muguru. Plānās lūpas neiztraucē ne smaids, ne nicinājums, un vienīgā grumba, ko redzu, ir rēta, kas tiecas pār labo vaigu kaulu.
No HK esmu iemācījies, ka šādas rētas nēsā tikai labākie no Zelta. Viņus sauc par iezīmētajiem — valdošās krāsas vīrieši un sievietes, kas pabeiguši Institūtu, kur apguvuši noslēpumus, kas kādudien ļaus cilvēcei kolonizēt visas Saules sistēmas planētas.
Viņš mūs neuzrunā. Viņš runā ar citu zeltīto, garu un tik tievu, ka sākumā noturu to par sievieti. Viņa sejā nav rētas, un tā ir noklāta ar savādu pastu, kas izceļ viņa vaigu krāsu un apslēpj grumbas. Viņa lūpas spīd. Un mati mirgo citādāk nekā viņa saimniekam. Viņš ir groteska radība. Un tāpat domā par mums. Viņš nicinoši paosta gaisu. Vecākais zeltītais klusi sarunājas ar viņu, nevis ar mums.
Kāpēc gan lai viņš runātu ar mums? Mēs neesam Zelta vārdu vērti. Gandrīz vai negribu lūkoties uz viņu. Šķiet, ka aptraipu viņa zeltīti
melno izcilību ar saviem sarkanajiem redzokļiem. Mani māc kauns, un tad saprotu, kāpēc tā.
Es pazīstu viņa seju. Šo seju pazītu jebkurš no koloniju ļaudīm. Ja neskaita Oktāviju au Lunu, šī ir slavenākā Marsa seja, un tā pieder Nero au Augustam. To, kā tikšu nopērts, ieradies noskatīties Marsa arhiGubcrnators ar svītu. Viņam līdzās gaisā klusi peld divas vārnas (obsidiāni, ja runājam tehniski). Viņu galvaskausa formas ķiveres piestāv to krāsai. Es esmu dzimis, lai strādātu raktuvēs. Viņi ir dzimuši, lai nogalinātu cilvēkus. Gandrīz divas pēdas garāki par mani. Astoņi pirksti katrā masīvajā plaukstā. Viņi tiek selekcionēti karam, un tos vērot ir tas pats, kas lūkoties uz aukstasiņu zemesčūskām, kuras apsēdušas mūsu raktuves. Reptiļi ir gan vieni, gan otri.
ArhiGubernatora svītā ir dučiem citu cilvēku, to skaitā vēl viens jaunāks zeltītais, kurš izskatās pēc viņa mācekļa. Viņš ir skaistāks pat par arhiGubernatoru, un izskatās, ka viņam nepatīk slaikais, sievišķīgais zeltītais. Vēl ir arī HK kameru brigāde ar zaļajiem, kas salīdzinājumā ar vārnām ir gluži sīki radījumi. Viņu mati ir tumši. Ne zaļi kā acis un zīmes uz rokām. Šajās acīs mirgo drudžaina aizrautība. Ellesnirēju padarīt par mācību citiem viņiem negadās bieži, tādēļ mana nopēršana tiks pārvērsta izrādē. Prātoju, cik raktuvju koloniju to vēro. Ja šeit ir arhiGubernators, skatās tās visas.