atbiras. Lai gan ari šajā darbā nepieciešama neiedomājama kāju un roku veiklība, es esmu brigādes galvenais pelnītājs. Es esmu ellesnirējs. Tam vajadzīgs īpašs raksturs, un es tāds esmu jaunākais, kādu šeit atceras.
Raktuvēs esmu jau trīs gadus. Tu sāc, kad tev ir trīspadsmit. Pietiekami vecs, lai drāztos gultā un triektos raktuvju tuneļos. Vismaz tā teica mans tēvocis Nerols. Vienīgi apprecējos gan es tikai pirms sešiem mēnešiem, tādēļ nezinu, kāpēc viņš tā teica.
Ielūkojoties vadības displejā un satverot pirkstos svaigu dzīslu, manās domās iedejo Ēo. Ēo. Dažkārt par viņu ir grūti domāt kā par ko citu, nevis meiteni, ko pazinām bērnībā.
Mazā Ēo — sīka meitenīte zem milzīga sarkanu krēpju ērkuļa. Sarkana kā klintis ap mani, ne īsti sarkana, bet rūsgana. Sarkana kā mūsu mājas, kā Marss. Arī Ēo ir sešpadsmit gadu. Un varbūt viņa ir kā es — no sarkanas zemes racēju klana, dziesmu, deju un augsnes klana —, tomēr tikpat labi viņa varētu būt dzimusi no gaisa, no ētera, kas zvaigznes savij rakstos. Zvaigznes gan es neesmu redzējis. Tās nav redzējis neviens sarkanais no raktuvju kolonijām.
Mazā Ēo. Tāpat kā visas klanu meitenes, tie gribēja viņu izprecināt, kad viņai apritēja četrpadsmit. Tomēr viņa pieņēma sīkākās pārtikas devas un gaidīja, kad man pienāks vīriešu precGadi, sešpadsmit, un tikai tad lika pirkstā saiti. Viņa teica, ka zinājusi jau bērnībā — mēs apprecēsimies. Es gan nezināju.
„Stop. Stop. Stop!" tēvocis Nerols pārkliedz pārējos sakaru kanālā. „Derov, stāt, puis'!” Mani pirksti sastingst. Viņš ir augstu virs pārējiem un vadības kabīnē vēro, kā man sokas.
„Kas svilst?” es aizkaitināts jautāju. Man nepatīk, ka mani pārtrauc darbā.
„Kas svilst, jautā mazais ellesnirējs.” Iesmejas vecais Bārlovs.
„Gāzes kabata, lūk, kas!" atcērt Nerols. Viņš ir mūsu pāri par divsimt vīru lielās komandas virsBrigadieris. „Pagaidi. Izsaukšu izlūkBrigādi, lai noskenē rādītājus, pirms tu aizbliez mūs visus uz elli."
„Tā gāzes kabata? Tā ir sīka,” es saku. „Drīzāk gāzes pumpa. Es tikšu ar to galā.”
„Gads uz urbja, un viņš domā, ka atšķir savu galvu no pakaļcauruma! Nožēlojamais, sīkais mīzalnieks” sausi piebilst vecais Bārlovs. „Atceries mūsu zeltītās vadones vārdus. Pacietību un paklausību, jaunekli. Pacietība ir varonības cēlākā izpausme. Un paklausība ir cilvēcības cēlākā izpausme. Klausi savus vecākos!"
Izdzirdējis šo epigrammu, nogrozu acis. No paklausības būtu kāda jēga, ja vecākie būtu spējīgi uz to, ko protu es. Tomēr viņu rokas un prāti ir lēni. Dažkārt ir sajūta, ka viņi, it sevišķi mans tēvocis, grib, lai esmu tāds pats.
„Grasos to uzplēst,” es saku. „Ja domājat, ka tur ir gāzes kabata, varu noskriet lejā un noskcnēt to ar roku. Viegli. Nekādas čakarēšanās.” Viņi pātaros par piesardzību. It kā tā jebkad būtu nesusi tiem kādu labumu. Laurus neesam izcīnījuši veselu mūžību.
„Gribipataisīt Ēo par atraitni?" rācijas šņākoņā čerkstošā balsī smej Bārlovs. „Manispēc. Viņa ir maza smukulīte. Urb droši tai kabatā un atstāj viņu man. Lai arī esmu vecs un resns, mans urbis joprojām strādā.”
Divsimt racēju balsis virs galvas izplūst smieklu korī. Satverot vadības sviras, mani pirkstu kauliņi kļūst balti.
„Klausi tēvoci Nerolu, Derov. Labāk atkāpties, līdz saņemam izvērtējumu" piebilst mans brālis Kīrens. Viņš ir trīs gadus vecāks. Tāpēc domā, ka ir vieds vīrs, ka zina vairāk. Viņš zina tikai to, kā piesargāties. „Laiks vēl būs."
„Laiks? Ellē, tas prasīs stundas!” es neizturu. Viņi visi ir pret mani.
/
Viņiem nav taisnība, un viņi ir lēni un nesaprot, ka no Lauriem mūs šķir tikai viens drosmīgs solis. Turklāt viņi mani apšauba. „Tu rīkojies kā gļēvulis, Nerol.”
Klusums otrā savienojuma galā.
Nosaukt vīru par gļēvuli nav labākais veids, kā rast ar viņu kopīgu valodu. Nevajadzēja tā teikt.
„Es saku — ej un noskenēpats" ieķērkstas mans brālēns un Nerola dēls Lorens. „Ja tu to neizdarīsi, Gamma būs tikpat kā Zelts — dabūs Laurus kādu, eh,jau simto reizi.”
Lauri. Likosas pazemes raktuvju kolonijā ir divdesmit četri klani un vieni Lauri ceturksnī. Tie nozīmē vairāk pārtikas, nekā spēj apēst.
Vairāk smēķu, ko kūpināt. No Zemes importētas segas. Zeltaina dzira ar Sabiedrības kvalitātes zīmogiem. Tie nozīmē uzvaru. Gammas klanam tas ticis kopš neatminamiem laikiem. Tādēļ mums, zemākiem klaniem, viss iedalīts pēc normām tikai pietiekami, lai savilktu kopā galus. Eo saka, ka Lauri ir burkāns, ko Sabiedrība šūpo mums deguna galā, allaž pietiekami tālu, lai mēs nespētu to aizsniegt. Tā, lai zinām, cik īsi patiesībā esam un cik maz varam darīt, lai kaut ko mainītu. Mēs esam pirmatklājēji. Ēo sauc mūs par vergiem. Es vienkārši domāju, ka nekad necenšamies pietiekami daudz. Veco vīru dēļ nekad neuzņemamies risku.
„Loren, turi muti par Lauriem! Uzspied uz gāzes, puika, un mēs sasodīti neredzēsim Laurus līdz pat pastardienai!" rūc tēvocis Nerols.
Viņam metas mēle. Caur rāciju burtiski saožu dzēruma smaku. Viņš grib izsaukt sensoru komandu, lai piesegtu pats savu pakaļu. Vai arī baidās. Tas dzērājs jau piedzima, apmīzies no bailēm. Bailēm no kā? No mūsu Zelta pavēlniekiem? Viņu rokaspuišiem pelēkajiem? Kas to zina? Reti kurš. Kam tas rūp? Tikpat kā nevienam. Patiesībā mans tēvocis rūpēja tikai vienam vīram, un viņš nomira, kad tēvocis parāva viņa kājas.
Mans tēvocis ir vājš. Viņš ir piesardzīgs cilvēks un negausīgs dzērājs, blāva mana tēva atblāzma. Viņš mirkšķina acis lēni un smagi, it kā būtu sāpīgi tās atvērt un ikreiz redzēt pasauli. Es viņam neuzticos ne šeit, lejā raktuvēs, ne arī kaut kur citur. Tomēr māte saka, lai klausu viņu; viņa atgādina, ka vecākie ir jāciena. Lai gan esmu precēts, lai gan esmu sava klana ellesnirējs, viņa saka, ka „manas tulznas vēl nav aprepējušas”. Es klausīšu, lai gan tas kaitina tikpat ļoti kā sviedru kņudoņa uz sejas.
„Labi,” es nomurminu.
Savelku urbju pirkstus dūrē un gaidu, kamēr tēvocis izsauc skenētāju komandu no savas drošās kabīnes virs dziļā tuneļa ieejas. Tas prasīs stundas. Parēķinu. Līdz svilpei astoņas stundas. Lai pārspētu Gammu, man jāuztur 156,5 kilogramu ātrums stundā. Kamēr izlūkBrigāde ieradīsies un paveiks savu darbu, labākajā gadījumā paies vismaz divarpus stundas. Tādēļ pēc tam man jāizsūknē līdz 227,6 kilogramiem stundā. Neiespējami. Tomēr, ja turpināšu un noskenēšu to nejēdzīgo kabatu pats, Lauri būs mūsu.
Prātoju, vai tēvocis Nerols un Bārlovs zina, cik tuvu esam. Gan jau. Viņi droši vien nedomā, ka kaut kas būtu šāda riska vērts. Droši vien uzskata, ka mūsu izredzes sačakarēs kāds augstāks spēks. Lauri tiek Gammai. Tā tas ir, un tā tas vienmēr būs. Mēs no Lambdas tikai pūlamies izvilkt līdz nākamajai reizei ar savu ēdamo un pieticīgajām ērtībām. Nekad neceļamies augstāk. Nekad nekrītam zemāk. Nekas nav tā vērts, lai mainītu hierarhiju. Mans tēvs to saprata ar cilpu ap kaklu.
Nekas nav tā vērts, lai riskētu ar nāvi. Pie krūtīm jūtu no matiem un zīda savīto laulību saiti, kas iekārta auklā man ap kaklu, un domāju par Eo ribām.
Šomēnes redzēju, ka caur viņas ādu izspiežas vēl daži slaikie kauli. Man aiz muguras viņa iet prasīt pārpalikumus Gammas ģimenēm. Es izliekos, ka nezinu. Bet mēs tik un tā esam izsalkuši. Es ēdu pārāk daudz, jo man ir sešpadsmit gadu un es joprojām stiepjos augumā; Eo melo un saka, ka viņas ēstgriba nekad nav bijusi pārāk liela. Ir sievietes, kas par pārtiku vai ērtībām pārdodas skārdagalvām (pelēkajiem, ja runājam tehniski), Sabiedrības garnizona kareivjiem, kas izmitināti mūsu mazajā raktuvju kolonijā. Viņa nepārdotu savu ķermeni, lai mani pabarotu. Vai ne? Tomēr tad es par to padomāju. Es darītu jebko, lai viņai nebūtu jācieš izsalkums…