Palūkojos pār sava urbja malu. Līdz izraktā cauruma dibenam ir dziļš kritiens. Nekā, izņemot izkusušu klinti un šņācošus urbjus. Tomēr, pirms sajēdzu, kas ir kas, jau esmu atsprādzējis drošības jostas un ar mērierīci rokā lecu simt metru dziļumā līdz urbja pirkstiem. Lai palēninātu kritienu, atsperos te turp, te šurp starp vertikālajām raktuvju šahtas sienām un urbja garo, vibrējošo korpusu. Pārliecinos, ka tuvumā nav zemesčūsku midzeņu, tad izstiepju roku un kritienā pieķeros pie mehānisma tieši virs milzīgās mašīnas pirkstiem. Desmit urbji karstumā kvēlo. Gaiss viz un viļņojas tveicē. Jūtu to sejā, jūtu, kā tā ieduras acīs, jūtu, kā tā iesāpas vēderā un olās. Ja nebūsi uzmanīgs, šie urbji izkausēs tavus kaulus. Un es neesmu uzmanīgs. Tikai izveicīgs.
Ar rokām turēdamies, kājām pa priekšu rāpjos zemāk starp urbja pirkstiem, lai varu nolaist skeneri pietiekami tuvu gāzes kabatai un veikt
mērījumu. Karstums ir neizturams. Tā bija kļūda. Sakaru kanālā uz mani kliedz balsis. Kad beidzot nolaižos pietiekami tuvu, lai piekļūtu gāzes kabatai, gandrīz pieduros vienam no urbju asmeņiem. Mērierīce darbodamās mirgo man rokā. Mans tērps sāk mest burbuļus, un es saožu saldu, kodīgu smaku, kas atgādina piedegušu sīrupu. Ellesnirējam tā ir nāves smaka.
2. CIEMATS
Mans tērps nespēj izturēt te lejā valdošo karstumu. Ārējā kārtā tūlit būs caurums. Pēc tam sekos otrā kārta. Pēkšņi mēricrlces gaisma mirkšķina un esmu ieguvis to, pēc kā atnācu. Gandrīz nepamanu to. Apreibis un nobijies velku sevi prom no urbjiem. Vienu rokas tvērienu pēc otra ātri raujos augstāk, prom no šausmīgā karstuma. Tad kaut kas aizķeras. Mana pēda iestrēgusi aiz kāda mehānisma pie viena no urbju pirkstiem. Pēkšņā panikā kampju gaisu. Mani pārņem šausmas. Redzu, kā kūst mana zābaka papēdis. Ardievu, pirmā kārta! Sāk burbuļot otrā. Tai sekos mana miesa.
Piespiežu sevi dziļi ieelpot un norit kliedzienus, kas ceļas no krūtīm. Atceros asmeni. Izvelku no maksts sev uz muguras piestiprināto atvāžamo sirpj Asmeni. Tas ir nežēlīgi izliekts griežamrīks, tikpat garš kā mana kāja, tas paredzēts mehānismos iestrēgušu locekļu amputēšanai un piededzināšanai, gluži kā šajā gadījumā. Iestrēgstot vairums viru krīt panikā, tādēļ nejauko pusmēness izliekuma sirpjAsmeni paredzēts likt lietā arī ar neveiklām rokām. Pat šausmu uzplūdā manas rokas nav neveiklas. Cērtu ar asmeni trīs reizes, bet griežu nanoplastmasu, nevis miesu. Pēc trešā cirtiena paliecos lejup un izraustu kāju brīvībā. To darot, dūre pieduras urbja asmens malai. Caur roku izskrien dedzinošas sāpes. Saožu svilušu miesu, bet esmu jau piecēlies un dodos augstāk, rāpdamies prom no ellīgās tveices, atpakaļ uz savu sēdekli, smejos visu ceļu augšup. Patiesībā gribas raudāt.
Manam tēvocim bija taisnība. Es maldījos. Tomēr sasper mani jods, ja reiz likšu viņam to noprast.
„Idiots!" skan viņa laipnākais komentārs.
„Maniaks! Nolāpītais maniaks!” sajūsmā klaigā Lorens.
„Gāzes daudzums minimāls,” es saku. „Roku tālāk, tēvoc’.”
Kad atskan svilpe, manis izceltais guvums tiek uzvilkts augšā ar atSaitēm. Izrāpjos no sava urbja, atstāju to dziļajā tunelī naktsmaiņai un ar nogurušu roku pieķeros pie virves, ko pārējie nometuši kilometru dziļajā šahtā, lai palīdzētu man izrāpties ārā. Par spīti dedzinošajai sāpei plaukstas virspusē, rāpjos pa virvi augšup, līdz tā ir izvilkta no šahtas. Kīrens un Lorens iet kopā ar mani, līdz piebiedrojamies pārējiem pie tuvākā gravLifta. No griestiem kā zirnekļi pavedienos karājas dzelteni gaismekļi.
Kad sasniedzam kvadrātveida gravLiftu, mans klans un trīs simti Gammas vīru jau aizāķējuši kāju pirkstus aiz metāla režģa. Izvairos no sava tēvoča — viņš ir tik nikns, ka spļauj zaļu. Par savu triku saņemu dažus dučus atzinīgu uzsitienu pa plecu. Jaunie, tāpat kā es, domā, ka esam izcīnījuši Laurus. Viņi aptuveni zina, cik hēlija-3 esmu šomēnes izracis; tas ir vairāk nekā Gammai. Vecie kraķi tikai purpina un saka, ka esam muļķi. Es slēpju savu roku un savelku kāju pirkstus ciešāk.
Mainās gravitācija, un mēs šaujamies augšup. Kāds Gammas nīkulis ar mazāk nekā nedēļas rūsas devu aiz nagiem aizmirsis aizbāzt pirkstus aiz režģa. Tāpēc viņš paliek, karājoties gaisā, kamēr lifts šaujas sešus kilometrus augstāk. Aizkrīt ausis.
„Paskat, kur uzpeldējis Gammas sūds" Bārlovs rēkdams uzsauc lambdām.
Lai cik tas liktos maziski, vienmēr ir patīkami redzēt, kā kāds no Gammas kaut ko sačakarē. Lauru dēļ viņiem tiek vairāk ēdamā, vairāk smēķu, vairāk visa. Mums tiek iespēja viņus nicināt. Bet tad nodomāju, ka tā arī vajag. Prātoju, vai tagad viņi nicinās mūs.
Nu jau gan pietiek. Saķeru sīča rūsas sarkano nanoplastmasas sutastērpu un novelku viņu lejā. Sīcis. Smieklīgi. Diez vai viņš ir pat trīs gadus jaunāks par mani.
Puisis izskatās nāvīgi noguris, bet, ieraudzījis manu asinssarkano sutastērpu, sastingst, izvairās no mana skatiena un vienīgais no visiem ievēro sasvilušo brūci man uz rokas. Es piemiedzu viņam ar aci, un izskatās, ka šis pietaisa bikses. Mēs visi šad tad tā darām. Atceros to reizi, kad pats pirmoreiz satiku ellesnirēju. Likās, ka viņš ir dievs.
Tagad viņš ir miris.
Augšā, sagatavošanās iecirknī, kas ir liela, pelēka metāla un betona zāle, noņemam ķiveres un malkojam svaigo, vēso gaisu, kāds pieejams tikai pasaulē tālu prom no nokaitētiem urbju asmeņiem. Drīz šo gaisu samaitā mūsu kopīgās smakas un sviedri. Tālumā mirgo gaismas, brīdinādamas, lai uzmanāmies no magnētiskā horizontTramvaja sliedēm otrā stacijas galā.
Nepļāpājam ar gammām un uzreiz veidojam nelīdzenu rūsas sarkanu tērpu rindu horizontTramvaja virzienā. Puse ar Lambdas ,,L”, otra — ar tumši sarkaniem Gammas spieķiem, kas uzkrāsoti uz mugurām. Divi spilgti sarkani virsBrigadieri. Divi asinssarkani ellesnirēji.
Neliela skārdagalvu vienība vēro, kā šļūcam garām pa apdilušo betona grīdu. Viņu pelēkās, rūdītās bruņas ir vienkāršas un novalkātas, tikpat nekoptas kā viņu mati. Tās apturētu vienkāršu asmeni, varbūt jonu asmeni, bet pulsAsmens vai slāte caurdurtu tās kā papīru. Tomēr šos ieročus mēs esam redzējuši tikai Holo kanālā. Pelēkie pat nepiepūlas izrādīt kaut kādu varu. Viņu dullinātāji karājas pie sāniem. Viņi zina, ka nevajadzēs tos izmantot.
Paklausība ir cēlākais tikums.
Pelēko kapteinis neglītais Dens, taukainais bezgodis, iemet man ar oli. Lai gan viņa āda ir tumšāka, jo tikusi pakļauta saules starojumam, mati ir pelēki tāpat kā pārējiem viņa krāsas pārstāvjiem. Tic plānās šķipsnās krīt viņam acīs — divos pelnos izvārtītos ledus gabalos. Uz abu roku delmiem stiepjas viņa krāsas pazīšanās zīmes, kas atgādina ciparu četri, gar kuru rindojas vairākas taisnas līnijas. Nežēlīgs un tiešs kā visi pelēkie.
Esmu dzirdējis, ka viņi atsaukuši neglīto Denu no frontes līnijas Eirāzijā, lai kur tas arī būtu, pēc tam, kad viņš ticis sakropļots un tie nav gribējuši pirkt viņam jaunu roku. Tagad viņam ir vecs aizstājēja
modelis. Viņš no tā kaunas, tādēļ pārliecinos, ka viņš redz, kā uzmetu rokai skatienu.