„Redzēju, ka tev bija aizraujoša diena, dārgais.” Viņa balss ir tikpat sasmakusi un smaga kā gaiss manā sutastērpā. „Tagad esi drošsirdīgs varonis, Derov? Man vienmēr likās, ka tu kļūsi par drošsirdīgu varoni.”
„Varonis esi tu,” atbildu, pametis zodu viņa rokas virzienā.
„Un tu domā, ka esi gudrelis, vai ne?”
„Tikai sarkanais.”
Viņš piemiedz man ar aci. „Pasveicini no manis savu mazo putniņu. Sulīgs kumosiņš, ko noplūkt.” Aplaiza zobus. „Pat rūsganajam.”
„Nekad nevienu putnu neesmu redzējis.” Izņemot I IK ekrānā.
„Vai tu re,” viņš iesmejas. „Paga, kur tad nu sataisījies?” viņš jautā, kad pagriežos, lai ietu. „Nenāktu par ļaunu paklanīties saviem augstākajiem, kā tev šķiet?” Dens pazvaigā saviem drauģeļiem. Viņa izsmiekls man ir vienaldzīgs, tāpēc pagriežos un dziļi paklanos. Mans tēvocis to redz un riebumā novēršas.
Pelēkie paliek aiz muguras. Man nav grūti paklanīties, bet, ja kādreiz radīsies izdevība, droši vien pārgriezīšu neglītā Dena rīkli. Tas ir līdzīgi kā teikt, ka aizšaušu ar dedzesKuģi uz Venēru, ja man tā sagribēsies.
„Hei, Dago! Dago!” Lorens uzsauc Gammas elesnirējam. Šis vīrs ir leģendārs; visi pārējie nirēji ir vien sprakšķi uz pannas. Es varētu būt viņu pārspējis. „Cik izcēli?”
Dago ar savu blāvas, vecas, smīnošas ādas sloksnes seju aizkūpina garu smēķi un izpūš dūmu mākoni.
„Nezinu,” viņš novelk, stiepdams vārdus.
„Nu taču!”
„Vienalga. Jēlsvaram nekad nav nozīmes, lambda.”
„Kā tad, nu nolāpītā ellē nav! Cik viņš šonedēļ izcēla?” Lorens sauc, kamēr kāpjam tramvajā. Visi kūpina savus smēķus un velk no kabatām dziras blašķes. Tomēr viņi uzmanīgi klausās.
„Deviņtūkstoš astoņsimt divdesmit vienu kilo," lielās kāds gamma. To izdzirdējis, atslābstu un pasmīnu; dzirdu, kā jaunākie lambdas uzgavilē.
Vecās rokas klusē. Prātoju, ko Ēo šomēnes pasāks ar cukuru. Nekad iepriekš neesam to nopelnījuši, tikai šad tad laimējuši kārtīs. Un ar augļiem. Esmu dzirdējis, ka Lauri nodrošina tev augļus. Viņa droši vien izdalīs tos izsalkušiem bērniem, lai tikai pierādītu Sabiedrībai, ka tās balvas viņai nav vajadzīgas. Es? Es pieēdīšos augļus un domāšu par politiku ar pilnu vēderu. Tiesa, Ēo kaislīgi aizrauj idejas, bet mani nekas cits, izņemot viņu.
„Tik un tā neuzvarēsiet,” Dago novelk, kad tramvajs sāk braukt. „Derovs ir jauns sušķis, bet viņš ir pietiekami gudrs, lai to saprastu. Vai ne, Derov?”
„Jauns vai nē, bet es pārspēju tavu kaulaino pakaļu.”
„Tu esi drošs?”
„Nāvīgi drošs.” Piemiedzu ar aci un nosūtu viņam gaisa skūpstu. „Lauri ir mūsu. Šoreiz pēc cukura sūti savas māsas uz mūsu ciemu!” Mani draugi smej un ar sutastērpu ķiverēm klapē pa stilbiem.
Dago mani vēro. Pēc brīža viņš ievelk dziļu dūmu no sava smēķa. Tas gaiši iekvēlojas un ātri deg. „Tas esi tu,” viņš man saka. Pēc pusminūtes no smēķa palikuši vien pelni.
Izkāpis no horizontTramvaja, pārējo brigāžu vīru plūsmā dodos uz Skalotavu. Vieta ir auksta, appelējusi un ož tieši pēc tā, kas tā ir — pieblīvēts metāla šķūnis, kur tūkstošiem vīru izkāpj no piečurātajiem un piesviedrētajiem sutastērpiem, lai ieietu gaisa dušās.
Nolobu savu tērpu, uzlieku galvā vienu no dušas cepurēm un kails eju nostāties tuvākajā caurspīdīgajā caurulē. Tc, Skalotavā, tādu ir dučiem. Te neviens nedanco, lielīgi neizlec; mūs vieno tikai nogurums un klusa plaukstu sišanās pret augšstilbiem vienā ritmā ar dušu plūsmām un straumēm.
Caurules durvis šņākdamas aizveras man aiz muguras, apslāpēdamas mūzikas skaņas. Motors pazīstami iedūcās, un tad seko spēcīgs atmosfēras trieciens un sūcoša rezonanse, kad no iekārtas augšgala pār mani gāžas ar antibakteriālām molekulām pildīts gaiss, kas šaujas pār manu ādu un aizrauj līdzi atmirušo ādu un netīrumus caur atverēm man zem kājām. Tas ir sāpīgi.
Pēc tam atvados no Kīrena un Lorena, kas dodas uz Kopzemi iedzert un padejot tavernās, pirms oficiāli sākas Laureātu sumināšanas dejas. Pusnakti skārdagalvas dalīs ēdamā devas un paziņos Laureātus. Mums, dienas maiņas strādniekiem, dejas notiks gan pirms, gan pēc tam.
Leģendas vēsta, ka dievs Marss nesa cilvēkiem asaras un neieredzēja dejas un lautu. Pirmajam es piekritu. Tomēr mēs, ļaudis no Likosas kolonijas, vienas no pirmajām cilvēku kolonijām zem Marsa virsmas, esam dziesmu, deju un ģimeniskuma tauta. Mēs šai leģendai uzspļaujam un veidojam paši savu mantojumu. Tā ir vienīgā pretestība, ko varam izrādīt Sabiedrībai, kas mūs pārvalda. Tā dod mums nedaudz mugurkaula. Kamēr vien paklausīgi rokam, viņiem nerūp, ja mēs dejojam vai dziedam. Kamēr vien sagatavojam planētu pārējiem. Tomēr, lai mēs neaizmirstu savu vietu, vienu dziesmu un vienu deju viņi pasludinājuši par sodāmu ar nāvi.
Tā bija mana tēva pēdējā deja. Esmu redzējis to vienu reizi, tāpat kā arī dziesmu dzirdējis tikai vienreiz. Kad biju mazs, es to nesapratu — par tālām ielejām, miglu, zudušu mīļoto un pļāvēju, kuram jāpavada mūs uz neredzētām mājām. Biju mazs un ziņkāres pārņemts, kad kāda sieviete to dziedāja, kamēr viņas dēls tika pakārts par ēdiena zādzību. Viņš būtu izaudzis par garu jaunekli, tomēr nekad nedabūja pietiekami daudz ēdamā, lai uzaudzētu uz kauliem miesu. Viņa māte bija nākamā rindā uz karātavām. Likosas tauta izpildīja viņiem Gaistošo izvadīšanas dziesmu — traģiskus dūru sitienus pret krūtīm, kas palēnām, palēnām kļuva arvien klusāki, līdz dūres, tāpat kā viņas sirds, vairs nesitās un ļaudis izklīda.
Dzirdētā skaņa tonakt mani nelika mierā. Viens pats raudāju mūsu mazajā virtuvē un brīnījos, kādēļ raudu tagad, ja nebiju raudājis par savu tēvu. Gulēdams uz aukstās grīdas, izdzirdēju klusus skrapstus aiz mūsu ģimenes mājas ārdurvīm. Tās atvēris, ieraudzīju sarkanajā zemē iespraustu hemantes pumpuru; tuvumā neviena nebija, tikai smiltīs vīdēja Ēo mazo pēdu nospiedumi. Tā bija otrā reize, kad viņa pēc kāda nāves nesa mums ziedus.
Tā kā dziesma un deja ir mūsu asinīs, droši vien nav nekāds brīnums, ka tieši to virpulī pirmoreiz aptvēru, ka mīlu Ēo. Ne mazo Ēo. Ne
to, kāda viņa bijusi. Bet Ēo, kāda viņa ir šodien. Viņa teica, ka mīlējusi mani, pirms vēl tie pakāra manu tēvu. Tomēr mana sirds uz mirkli aizmirsa pukstēt piekūpinātā tavernā, kad viņas rūsganie mati vijās, kājas kustējās cītaras melodijas pavadījumā un gurni šūpojās bungu ritmā. Ne jau lēcieni un ritentiņi. Pie vainas nebija lepnā āzēšanās, kas tik ļoti raksturīga jauno dejām. Viņas kustības bija graciozas un lepnas. Bez manis viņai nebūtu pārtikas. Bez viņas man nebūtu dzīves.
Par tādām runām viņa var vilkt mani uz zoba, tomēr saku, ka Ēo ir mūsu tautas gars. Dzīve iedalījusi mums ne to vieglāko nastu. Mums jāupurējas nepazīstamu cilvēku labā. Mēs rokam, lai sagatavotu Marsu citiem. Tas dažos no mums iesēj rūgtumu. Tomēr Ēo labestība, viņas smiekli un stiprā griba ir labākais, kas var nākt no tādām mājām kā mūsējās.
Meklēju viņu atzarotajā ciemā, kur tikai aiz pusjūdzi gara tuneļa no Kopzemes dzīvo mana ģimene. Tas ir viens no diviem dučiem ciemu, kas ielenc Kopzemi. Ciems ir stropam līdzīgs veco raktuvju klints sienās izgrebtu māju kopums. Klints un zeme ir mūsu griesti, mūsu grīdas, mūsu mājas. Klans ir milzīga ģimene. Ēo uzauga akmens metiena attālumā no manām mājām. Viņas brāļi man ir kā savējie. Viņas tēvs kā manējais, kuru pazaudēju.
Kā melnu un sarkanu vīteņaugu stīgas gar griestiem stiepjas elektrības vadu jūkļi. No šiem džungļiem nokarājas gaismekļi, kas viegli šūpojas Kopzemes centrālās skābekļa cirkulācijas sistēmas gaisā. Ciema vidū iekārts milzīgs Holo kanāla ekrāns. Tā ir četrstūraina kaste, kas katrā pusē rāda attēlus. Pikseļi šur tur izdzisuši, un attēls ir pablāvs un miglains, tomēr tas nekad nav raustījies, nekad nav izslēdzies. Tas lej pār mūsu māju puduriem pats savu blāvo gaismu. Video sižetus no Sabiedrības.