Manas ģimenes mājas ir izkaltas akmenī simt metrus virs ciema apakšējā stāva. No tām līdz zemei ved stāva taka, lai gan uz vienu no ciema augstākajiem līmeņiem ved arī vinčas un virves. Tās izmanto tikai vecie un vājie. Un tādu mums te ir maz.
Mūsu mājā ir vairākas istabas. Paši savu istabu mēs ar Ēo ieguvām tikai nesen. Kīrcnam ar ģimeni ir divas istabas, bet atlikušajā dzīvo mana māte un māsa.
Mūsu ciemā dzīvo visi Likosas lambdas. Kaimiņi no Omegas un Ipsilona dzīvo minūtes gājiena attālumā pa platu tuneli, kas ved pretējā virzienā. Mēs visi esam savienoti. Izņemot Gammu. Viņi dzīvo Kopzemē virs tavernām, remontdarbnīcām, zīda veikaliem un tirgus būdām. Skārdagalvas dzīvo cietoksnī virs Kopzemes, tuvāk mūsu skarbās pasaules kailajai virsmai. Tur atrodas ostas, kurās mums, izolētajiem pirmatklājējiem, no Zemes tiek ievests ēdamais.
Man virs galvas Holo kanāls pārraida grūtības, kas jāpiedzīvo cilvēcei, tām seko Sabiedrības triumfa ainas pacilājošas mūzikas pavadījumā. Ekrānā iedegas Sabiedrības zīmotne — apļa ieskauta zeltīta piramīda ar trim paralēlām līnijām, kas skar tās trīs plaknes. Sabiedrības augstākās pavēlnieces Oktāvijas au Lunas balss stāsta par grūtībām, kam cilvēce stājusies pretī, kolonizējot Sistēmas planētas un to pavadoņus.
„Kopš cilvēces ausmas laikiem mūsu sugas sāga dziedāta par cilšu kariem. Tā dziedāta par tiesām, upuriem, uzdrīkstēšanos pārkāpt dabas liktās robežas. Tagad mēs esam vienoti pienākumā un paklausībā, tomēr mūsu cīņa rit par to pašu. Visu krāsu dēli un meitas, no mums atkal tiek prasīti upuri. Tagad, mūsu slavas stundā, sējam savas labākās sēklas zvaigznēs. Kur tās uzplauks vispirms? Uz Venēras? Merkura? Marsa? Uz Neptūna pavadoņiem? Jupitera?”
Viņas nenovecojošā, augstdzimusī seja noskatās manī no IIK, un balss kļūst svinīgi nopietna. Uz viņas izgreznotajām rokām mirdz Zelta simbols — spārnots aplis ar punktu centrā. Tā spārni aizvijas gar dclmicm. Viņas zeltītajā sejā redzama tikai viena nepilnība — gara, sarkana rēta pār labo vaigu kaulu. Viņa ir skaista kā nežēlīgs, plēsīgs putns.
,Jūs, Marsa sarkanie, drosmīgie pirmatklājēji — spēcīgākie no cilvēku dzimuma — nesat upuri progresa vārdā, ziedojaties, lai bruģētu ceļu nākotnei. Jūsu dzīves, jūsu asinis ir pirmā iemaksa par cilvēces nemirstību, dodoties tālāk par TLemi un Mēnesi. Jūs ejat tur, kur mēs nespējām. Jūs ciešat, lai pārējiem tas nebūtu jādara.
Es jums paklanos. Es jūs mīlu. Hēlijs-3, ko rokat, ir teraformēšanas procesa dzīvības asinis. Drīz uz sarkanās planētas virsmas būs elpojams gaiss, apdzīvojama augsne. Un drīz, kad Marss būs apdzīvojams, kad jūs,
drošsirdīgie pirmatklājēji, būsiet sagatavojuši planētu mums, neizturīgākām krāsām, mēs jums piebiedrosimies, un jūs tiksiet turēti visaugstākajā godā zem debesīm, ko būs radījis jūsu darbs. Jūsu sviedri un asinis ir teraformēšanas dzīvība!
Drošsirdīgie pirmatklājēji! Vienmēr atcerieties, ka paklausība ir augstākais tikums. Pāri visam —paklausība, cieņa, uzupurēšanās, hierarhija..!'
Virtuves telpa mājās ir tukša, bet dzirdu, ka Ēo ir guļamistabā.
„Stāvi, kur esi!” viņa aiz durvīm nokomandē. „Nekādā gadījumā neskaties šajā istabā!”
„Labi.” Es apstājos.
Pēc minūtes viņa iznāk ārā satraukta un piesarkusi. Ēo matos ir putekļi un zirnekļu tīkli. Izlaižu caur tiem pirkstus. Viņa nākusi taisnā ceļā no Tīklotavas, kur tiek vākts bioZlds.
„Tu neesi iegājusi Skalotavā,” es smaidīdams saku.
„Nebija laika. Vajadzēja skriet no Tīklotavas, lai kaut ko paņemtu.”
„Kas tas ir?”
Viņa mīļi pasmaida. „Tu mani neapprecēji tāpēc, lai es tev visu stāstītu, vai atceries? Un neej tajā istabā.”
Es metos uz durvīm. Viņa aizstājas man priekšā un novelk pār acīm pieres apsēju. Viņas piere badās man krūtīs. Es smejos, paceļu apsēju un satveru viņas plecus, lai pastumtu viņu atpakaļ un ielūkotos acīs.
„Kas tad būs?” jautāju, pacēlis uzaci.
Viņa vienkārši uzsmaida man un pieliec galvu. Atkāpjos no metāla durvīm. Aci nepamirkšķinājis, nirstu kūstošās raktuvju šahtās. Ir brīdinājumi, kurus var neievērot, tomēr ir arī tādi, ar kuriem jāsamierinās.
Viņa pasniedzas uz pirkstgaliem un viegli noskūpsta manu degunu. „Labs puika; es zināju, ka būs viegli tevi dresēt,” viņa saka. Ēo sarauc degunu, jo ir saodusi manu apdegumu. Viņa mani nemierina, arī nerāj, pat neko nesaka, izņemot „Es tevi mīlu” ar tikko manāmu raižu nojausmu balsī.
Brūce stiepjas no maniem dūres kauliņiem līdz plaukstas locītavai; Ēo izlasa no tās sakusušā sutastērpa gabalus un pārstiepj pār brūci tīkla saiti ar antibiotikām un nervu nukleīniem.
„Kur tu to dabūji?” es vaicāju.
„Ja es tev nepārmetu, tu neizprašņā mani par to, kas ir kas.” Noskūpstu viņu uz deguna un spēlējos ar šauro, savito matu saitīti uz viņas zeltneša. Viņas laulības gredzenu veido mani mati, kas smalki savīti ar zīdu.
„Man šovakar tev ir pārsteigums,” viņa saka.
„Un man ir pārsteigums tev,” atbildu, domādams par Lauriem. Uzlieku savu pieres apsēju viņai galvā kā kroni. Viņa sarauc degunu par to, ka tas ir mitrs.
„Nu labi, man patiesībā tev ir divi pārsteigumi, Derov. Žēl, ka tu nedomā uz priekšu. Būtu varējis dabūt man cukura graudu vai satīna palagu, vai… varbūt pat kafiju, kas labi ietu kopā ar pirmo dāvanu.”
„Kafiju!” es iesmejos. „Kā tev šķiet, ar kādu krāsu esi apprecējusies?” Viņa nopūšas. „Nirējs, bet nekādu papildu labumu, pat ne viena paša. Traks, stūrgalvīgs, karstasinīgs…”
„Izturīgs?” saku, nebēdnīgi smaidīdams, un ieslidinu plaukstu viņai zem svārkiem.
„Domāju, ka tam ir savas priekšrocības.” Viņa pasmaida un uzsit man pa roku, it kā aizdzītu zirnekli. „Tagad gan uzvelc cimdus, ja negribi klausīties sievu pļāpās. Tava mamma jau ir aizgājusi pa priekšu.”
3 . LAURI
Roku rokā iedami, saplūstam ar pārējo ciema ļaužu straumi, kas caur tuneļceļiem dodas uz Kopzemi. Virs mums vienmuļi turpinās Lunas runa I IK, augstu virs mums, kā jau zeltvaidžiem (tehniski runājot— Zelta krāsas pārstāvjiem) pieklājas. Viņi rāda, kā šausmīgs teroristu uzbrukums nogalinājis Sarkano raktuvju strādnieku brigādi un Oranžo tehniķu komandu. Tiek vainoti Arēja dēli. Ekrānā iedegas viņu savādais Arēja ģerbonis — draudīga ķivere, no kuras izšāvušies asi saules stari; no šiem pīķiem pil asinis. Tiek rādīti sakropļoti bērni. Arēja dēli tiek saukti par cilšu slepkavām, haosa nesējiem. Viņus nolād. Sabiedrības Pelēkā policija un karavīri aizvāc drupas. Tiek rādīti Obsidiāna krāsas kareivji — milzīgi, par mani gandrīz divas reizes lielāki vīrieši un sievietes; divi no tiem strādā kopā ar veikliem dzelteno ārstiem un iznes no sprādziena vietas vairākus ievainotos.
Likosā Arēja dēlu nav. Viņu bezjēdzīgais karš mūs neskar; tomēr kārtējo reizi tiek piedāvāta atlīdzība par teroristu karali Arēju. Šo pārraidi esam dzirdējuši tūkstošiem reižu, bet tā joprojām šķiet sagudrota. Dēli domā, ka pret mums neizturas pienācīgi, tādēļ rīko sprādzienus. Tas ir kaut kāds bezjēdzīgs untums. Postījumi, ko viņi nodara, aizkavē darbu, kas sagatavo Marsu, lai varētu ierasties citas krāsas. Tas nāk par ļaunu cilvēcei.