Tuncļceļos, kur zēni sacenšas, lai aizsniegtu griestus, ciemu ļaudis, līksmi čalodami, plūst uz Laureātu sumināšanas dejām. Pa ceļam
dziedam Laureātu sumināšanas dziesmu — aizraujošu melodiju par viru, kurš atrada savu līgavu zeltītā ārē. Ļaudis smej, kad zēni mēģina skriet pa sienām vai apmest vairākus salto pēc kārtas, bet tā vietā nogāžas gar zemi vai tos pārspēj kāda meitene.
Garo gaiteni izgaismo lampu virtene. Tālumā tēvocis Nerols, viņš ir piedzēries, nu jau vecs, sasniedzis trīsdesmit piecus gadus, spēlē cītaru bērneļiem, kuri dejodami maisās mums pa kājām; pat viņš nevar būt sadrūmis mūžam. Instruments iekārts viņam plecos tā, ka atduras pret gurniem, tēvocis var to spēlēt, pagrieztu ar plastmasas taustes dēli un daudzajām nostieptajām metāla stīgām uz augšu. Stīgas tiek trinkšķinātas ar labo īkšķi, izņemot brīžus, kad tām pieskaras rādītājpirksts vai īkšķis spēlē atsevišķas stīgas, bet kreisā roka tikmēr stīgu pa stīgai izspēlē pavadījumu. Ir ārkārtīgi grūti likt cītarai neskanēt sērīgi. Tēvoča Ncrola pirksti to pieprot, bet manējie gan izvilina tikai traģisku meldiņu.
Viņš mēdza man spēlēt un mācīt, kā kustēties deju ritmos, ko tēvam nekad nebija iespējas izdarīt. Tēvocis iemācīja man pat aizliegto deju, to, kuras dēļ tevi varēja nogalināt. Mēs to dejojām vecajās raktuvēs. Viņš šāva man pa potītēm ar rīksti, līdz ar metāla gabalu kā zobenu rokā pratu nevainojami izvirpuļot no vienas plūstošās kustības otrā. Kad man izdevās, tēvocis skūpstīja mani uz pieres un teica, ka esmu sava tēva dēls. Šīs mācību stundas iemācīja man kustēties un ļāva pārspēt citus bērnus, vecajos tuneļos spēlējot ķerenes un spokus.
„Zeltītie dejo pāros, obsidiāni dejo trijatā, pelēkie — dučos,” viņš man stāstīja. „Mēs dejojam pa vienam, jo ellcsnirējs urbj tikai vienatnē. Tikai vienatnē zēns var kļūt par vīru.”
Man pietrūkst to laiku, dienu, kad biju pietiekami mazs, lai nenosodītu tēvoci par dziras smaku elpā. Toreiz man bija vienpadsmit gadu. Tikai pirms pieciem gadiem. Tomēr šķiet, ka pagājis jau vesels mūžs.
Lambdas vīri sit man uz pleca, un pat maiznieks Varlo sveicienā pieliec galvu un pamet Eo klaipiņu maizes. Bez šaubām, viņi ir dzirdējuši par Lauriem. Ēo nobēdzina maizi brunčos vēlākam laikam un vaicājoši uzlūko mani.
„Tu smaidi kā muļķis,” viņa man saka, iekniebdama sānā. „Ko tu izdarīji?”
Es paraustu plecus un pūlos nesmaidīt. Tas nav iespējams.
„Katrā ziņā tu ar kaut ko ļoti lepojies,” viņa novelk aizdomu pilnā
balsi.
Garām patipina mana brāļameita un brāļadēls — Kīrena sīci. Abi būdami trīs gadus veci, dvīņi ir pietiekami žigli, lai pamanītos aizmukt gan no Kīrena sievas, gan manas mātes.
Mana māte smaida kā sieviete, kura redzējusi, kas dzīvei piedāvājams, un labākajā gadījumā ir no tā apmulsusi. „Mana sirds, izskatās, ka esi apdedzinājies,” viņa saka, kad ierauga manas cimdotās plaukstas. Viņas balss ir lēna un ironijas pilna.
„Čulga,” manā vietā atbild Ēo. „Nejauka gan.”
Māte parausta plecus. „Viņa tēvs mēdza nākt mājās ar daudz ļaunākām vainām.”
Aplieku roku mātei ap pleciem. Tie ir trauslāki nekā toreiz, kad viņa, tāpat kā visas sievietes saviem dēliem, mācīja man mūsu tautas dziesmas.
„Māt, vai dzirdu raizes tavā balsī?” es vaicāju.
„Raizes? No manis? Muļķa bērns.” Māte lēni pasmaida un nopūšas. Noskūpstu viņu uz vaiga.
Kad ierodamies Kopzemē, puse klanu jau ir piedzērušies. Esam ne tikai dejotāju, bet arī dzērāju tauta. Skārdagalvas ļauj mums izpausties. Pakar vīru bez pamatota iemesla, un ciemos kāds pakurnēs. Bet uzspied mums atturību, tad gruvešus varēsi vākt vēl nolāpītu mēnesi pēc tam. Ēo domā, ka sēne grendels, no kuras dzenam dziru, nav cēlusies uz Marsa un ir šeit ievesta, lai paverdzinātu mūs alkohola varai. Viņa ieminas par to ikreiz, kad māte pagatavo jaunu mučeli, bet māte parasti viņai atbild, ieraujot kādu šļuku un sakot: „Labāk, lai pār mani valda dzēriens nekā cilvēks. Šīs važas ir saldas.”
Tās garšos vēl saldāk, kad būs sajauktas ar sīrupiem, ko dabūsim no Lauru kastēm. Tie piešķir alkoholam garšu, piemēram, ogu vai kaut kā, ko dēvē par kanēli. Varbūt dabūšu pat jaunu cītaru, kas būs izgatavota no
koka, nevis metāla. Dažkārt tādas tiek izsniegtas. Manējā jau ir veca un aplupusi. Esmu spēlējis to pārāk ilgus gadus. Tomēr tā piederēja manam tēvam.
Priekšā Kopzemē aug mūzikas skaņas — neķītras improvizētu sitaminstrumentu un gaudulīgu cītaru meldijas. Mums piebiedrojas omegas un ipsiloni, kas līksmi šļūc uz tavernu pusi. Visas krogu durvis ir līdz galam vaļā, tāpēc to dūmi un trokšņi ieplūst Kopzemes laukumā. Lokā ap laukumu izkārtoti galdi, bet ap karātavām tā centrā atstāta brīva vieta, lai būtu, kur griezt dančus.
Vairākus nākamos līmeņus aizņem gammu mājas, kam seko apgādes noliktavas un caurspīdīga siena, bet tālāk, augstu virs griestiem, ir ierakts metāla kupols ar nanoStikla iluminatoriem. To mēs saucam par Podu. Tas ir cietoksnis, kur dzīvo un guļ mūsu priekšnieki. Virs tā atrodas mūsu planētas neapdzīvojamā virsma — kails tuksnesis, ko esmu redzējis tikai HK. Ir paredzēts, ka hēlijs-3, ko rokam, to mainīs.
Laureātu sumināšanas svētku dejotāji, žonglieri un dziedoņi jau ir sākuši savus priekšnesumus. Ēo pamana Lorenu un Kīrenu un uzsauc tiem. Viņi piesēdušies pie gara, ļaužu apsēsta galda kroga „Slapjās piles” durvju priekšā — tur valda un dzērušiem ļautiņiem savus stāstus klāsta vecākais mūsu klana virs vecais Ripers. Šovakar viņš jau aizmidzis uz galda. Žēl gan. Man būtu paticis, ka viņš redz to, kā beidzot esmu mums ieguvis Laurus.
Mūsu dzīrēs, kur pārtikas ir pārāk maz, lai katram būtu, ko likt māgā, galveno lomu ieņem dzeršana un dejas. Vēl pirms esmu apsēdies, Lorens jau ir ielējis man krūku dziras. Viņš vienmēr mēģina citus piedzirdīt, lai pēc tam varētu tiem siet matos smieklīgas lentes. Viņš atbrīvo vietu, lai Ēo varētu apsēsties blakus paša sievai un viņas māsai Dīo, viņas nepiedzima reizē, bet izskatās pēc dvīnēm.
Lorens mīl Ēo tāpat kā viņas brālis Līems, bet es zinu, ka reiz tā bija viņu aizrāvusi tāpat kā Dīo. Patiesībā, kad viņai apritēja četrpadsmit, viņš manas sievas priekšā bija kritis uz ceļa. Tomēr to pašu bija darījusi arī puse pārējo puišu. Es par to neuztraucos. Viņas izvēle ir bijusi tieša un skaidra.
Klrens sēž savu bērnu ielenkumā. Viņa sieva noskūpsta viņu uz lūpām; manējā nobučo pieri un sabužina viņa sarkanos matus. Nesaprotu, kā sievas pamanās būt tik daiļas pēc darba Tīklotavā, kur cauru dienu vākušas zirnekļtārpu zīdu. Esmu dzimis izskatīgs, mana seja ir stūraina un iegarena, tomēr raktuves ir pacentušās mani mainīt. Esmu gara auguma, bet joprojām stiepjos garāks. Mati joprojām sarkani kā vecas asinis, acu zīlītes ir rūsganas, tāpat kā Oktāvijai au Lunai — zeltainas. Mana āda ir stingra un bāla, tomēr to izraibina rētas — apdedzinājumi, griezumi. Nepaies ilgs laiks, līdz izskatīšos nocietināts kā Dago vai noguris kā tēvocis Nerols.
Tomēr sievietes mēs spējam vien apbrīnot, es spēju vien apbrīnot. Viņas ir jaukas un dzīvīgas, par spīti Tīklotavai, par spīti bērniem, ko iznēsā. Viņas kārtu kārtām valkā brunčus, kas sniedzas pāri ceļiem, un blūzes pusducī dažādu sarkano toņu. Nekad neko citu. Vienmēr sarkanu. Viņas ir klanu sirds. Un vēl skaistākas viņas izskatīsies, kad būs izrotājušās ar importa bantēm, lentēm un mežģīnēm no Lauru kastēm.
Pieskaros zīmēm sev uz rokām, pirksti skar kaulam līdzīgu virsmu. Tas ir masīvs, sarkans aplis ar bultu un šķērsām līnijām. Tas šķiet pareizi. Eo zīme gan ne. Viņas mati un acis varbūt ir mūsu, tomēr viņa pati varētu būt viena no zeltvaidžiem, ko redzam Holo kanālā. Viņa ir to pelnījusi. Tad redzu, kā viņa uzšauj Lorenam pa pakausi, jo viņš ir pacēlis pie lūpām kausu mammas dziras. Ak kungs, ja tāds bijis viņa mērķis, Eo tur nosēdinot, tas bija sasniegts. Es pasmaidu. Tomēr, palūkojoties aiz sievas, mans smaids izdziest. Virs lecošajiem dejotājiem, starp simts plīvojošiem brunčiem, ritmā sistiem zābakiem un kopā sistām plaukstām, augstajās, nežēlīgajās karātavās lēni šūpojas skelets. Citi to neievēro. Man tā ir ēna, atgādinājums par mana tēva likteni.