Lai gan paši esam racēji, mums nav ļauts apbedīt savus mirušos. Tāds ir vēl viens Sabiedrības likums. Mans tēvs karājās tur divus mēnešus, līdz tie viņu nocēla un samala viņa kaulus putekļos. Man bija seši gadi, bet es mēģināju viņu nocelt jau pirmajā dienā. Tēvocis mani apturēja. Es viņu ienīdu, jo viņš neļāva man tuvoties tēva līķim. Vēlāk es viņu ienīdu no jauna, jo atklāju, ka viņš ir vājš. Mans tēvs mira kādas idejas vārdā, bet tēvocis Nerols dzīvo, dzer un izšķiež sava mūža dienas.
„Viņš ir traks, to tu kādudien sapratīsi. Traks un ģeniāls, un cēls. Nerols ir labākais no maniem brāļiem,” reiz teica tēvs.
Tagad viņš ir vienkārši pēdējais no tēva brāļiem.
Nekad nebiju domājis, ka mans tēvs dejos Velna deju, kā vecie sauc pakāršanu. Viņš bija vārdu un miera cilvēks. Tomēr viņa iecere bija brīvība, mūsu pašu likumi. Tēva sapņi bija viņa ieroči. Viņa mantojums ir Dejotāju dumpis. Tas kopā ar viņu mira uz ešafota. Spārdīdamies un locīdamies Velna deju vienlaikus izpildīja deviņi vīri, līdz bija palicis tikai viņš.
Tas pat nebija īsts dumpis; viņi cerēja, ka miermīlīgs protests pārliecinās Sabiedrību palielināt pārtikas devas. Tādēļ viņi izpildīja Pļaujas deju gravLiftu priekšā un izņēma no urbju mehānismiem detaļas, lai tie nedarbotos. Viņu mēģinājums izgāzās. Vairāk pārtikas var iegūt, tikai izcīnot Laurus.
Ir vienpadsmit, kad ar savu cītaru apsēžas ari mans tēvocis. Viņš nikni paskatās uz mani, piedzēries kā muļķis ziemas saulgriežos. Mēs nerunājam, lai gan viņam ir kāds labs vārds, ko teikt Ēo, un manai sievai — ko teikt viņam. Ēo patīk visiem.
Mans tēvocis sarosās, kad pienāk Ēo māte un, noskūpstījusi mani uz pakauša, ļoti skaļi izsaucas: „Mēs jau dzirdējām jaunumus, zelta puisēn. Lauri! Tu esi sava tēva dēls.”
„Kas par lietu, tēvoc’?” es vaicāju. „Vēders uzpūties?”
Viņa nāsis ieplešas. „Tu mazais sūdbambuli!”
Viņš metas pāri galdam, un drīz vien mēs kuļamies dūru un elkoņu jūklī pa zemi. Tēvocis ir liels, tomēr apmetu viņu otrādi un dunkāju pa degunu ar savu savainoto roku, līdz Ēo tēvs un Kīrens mani no viņa atrauj. Tēvocis Nerols man uzspļauj. Tur gan ir vairāk asiņu un dziras nekā jebkā cita. Nu jau mēs dzeram katrs savā galda galā. Māte nogroza acis.
„Viņam vienkārši kremt, ka viņš neizdarīja nolāpīti neko, lai iegūtu Laurus. Tikai atnāca uz darbu un viss,” Lorens saka par savu tēvu.
„Nolāpītais gļēvulis nezinātu, kā paņemt Laurus pat tad, ja tie iekristu viņam klēpī,” es saku, drūmi glūnēdams.
Ēo tēvs papliķē man pa galvu un ievēro, kā meita zem galda pārsien manu apdedzināto plaukstu. Uzvelku cimdus atpakaļ rokās. Viņš piemiedz man ar aci.
Līdz brīdim, kad ierodas skārdagalvas, Ēo jau ir sapratusi, kas tas par traci ap Lauriem, tomēr viņa nav tik priecīga, kā biju gaidījis. Viņa virpina rokās svārku malas un smaida man. Tomēr viņas smaids šķiet samākslots. Es nesaprotu, kādēļ viņa ir tik piesardzīga. Ļaudis no pārējiem klaniem tādi nav. Daudzi nāk mani apsveikt; to izdara visi ellesnirēji, izņemot Dago. Viņš kūpina smēķi un sēž pie spodrajiem Gammas galdiem. Tic ir vienīgie, uz kuriem ir vairāk ēdiena nekā dzeramā.
„Nevaru sagaidīt, kad šim nāksies ēst parastas devas,” Lorens iesmejas. „Dago vēl nekad nav nogaršojis zemnieku tiesu.”
„Tomēr nez kāpēc viņš tik un tā ir kārnāks par sievišķi,” piebilst Kīrens.
Smejos reizē ar Lorenu un pastumju uz Ēo pusi pieticīgu maizes gabalu.
„Galvu augšā,” es viņai saku. „Šī ir svētku nakts!”
„Es neesmu izsalkusi,” viņa atbild.
„Pat ne tad, ja uz maizes ir kanēlis?” Drīz tā būs.
Viņa velta man savu pussmaidu, it kā zinātu kaut ko man nenojaušamu.
Divpadsmitos no Poda, gravZābakus apvilkuši, nolaižas skārdagalvas. Viņu bruņas ir novalkātas un pleķainas. Vairums ir zēni un veci vīri, kas atvaļināti no kariem uz Zemes. Tomēr ne jau tam ir nozīme. Viņu dullinātāji un svilinātāji tiek nēsāti aizsprādzētās makstīs. Nekad neesmu redzējis nevienu no šiem ieročiem darbībā. Nav vajadzības. Viņiem ir gaiss, pārtika un osta. Mums nav pat viena svilinātāja, no kā izšaut. Nav jau arī tā, ka Ēo nevēlētos kādu no tiem piesavināties.
Sakodusi zobus, viņa vēro, kā skārdagalvas karājas gaisā virs mums savos gravZābakos un tiem piebiedrojas raktuvju maģistrs Timonijs ku Podžins, sīks vīrelis ar vara krāsas matiem, kas nācis no penijiem (tehniski runājot — no Vara krāsas).
„Uzmanību, uzmanību! Netīrie rūsasgalvas!” izsaucas neglītais Dcns. Viņiem lidojot virs mums, pār dzīrēm nolaižas klusums. Maģistra Podžina
gravZābaki ir nolietoti, tādēļ viņš raustās gaisā kā geriatriķis. Kamēr viņš iepleš savas sīkās, koptās rociņas, virs mums nolaižas vēl vairāk skārdagalvu.
„Mani biedri pirmatklājēji! Cik brīnišķīgi redzēt jūsu svētkus! Man jāatzīst,” viņš ķiķina, „jūsu laimes pirmatnējā daba tuva manai sirdij. Vienkāršs dzēriens. Vienkāršs mielasts. Vienkāršas dejas. Ak, cik vienkāršām jābūt jūsu dvēselēm, lai tām pietiktu ar šādu izklaidi! Es gribētu, kaut pats spētu tā līksmot. Pēdējā laikā baudu nespēju rast pat Sārto starpplanētu bordelī pēc labas cūkgaļas un ananasu kūkas maltītes! Cik skumji man ir! Cik jūsu dvēseles izlutinātas! Ja vien es spētu būt tāds kā jūs! Tomēr mana krāsa ir mana krāsa, un man kā varam lemts dzīvot nogurdinošu datu, birokrātijas un pārvaldības dzīvi.” Viņš noklakšķina mēli. Sazvārojoties gravZābakiem, viļņojas viņa cirtas vara krāsā.
„Tomēr ķersimies pie lietas. Visas normas ir sasniegtas, izņemot Mī un Hī. Tā rezultātā viņi nesaņems gaļu, pienu, garšvielas, higiēnas piederumus, ērtības vai mutes veselības aprūpes piederumus. Tikai auzas un pamatproduktus. Jūs taču saprotat, ka kuģi no Zemes var atvest tikai ierobežotu resursu daudzumu. Vērtīgu resursu! Un tie mums jāsniedz ļaudīm, kas strādā. Mī un Hī, varbūt nākamajā ceturksnī jūs mazāk gurķosieties!” Mī un Hī zaudēja duci vīru tādā gāzes sprādzienā, no kāda baidījās tēvocis Nerols. Viņi negurķojās. Viņi gāja bojā.
Pirms ķeršanās pie lietas viņš vēl kādu brīdi vāvuļo. Tad maģistrs izvelk Laurus, satver tos pirkstos un tur, paceltus gaisā. Tie ir nokrāsoti mākslīgā zelta krāsā, tomēr mazais zariņš tik un tā vizuļo gaismā. Lorens iedunkā mani. Tēvocis Nerols drūmi nolūkojas. Es atgāžos pret sola atzveltni un jūtu sev pievērstos skatienus. Jaunie ņem no manis piemēru. Bērniem patīk visi ellesnirēji. Tomēr mani vēro arī vecākas acis, gluži kā Ēo vienmēr teikusi. Esmu viņu lepnums, viņu zelta dēls. Tagad es viņiem parādīšu, kā izturas īsts vīrs. Es sajūsmā nelēkāšu. Es tikai smaidīšu un māšu ar galvu.
„Un man ir tas gods Marsa arhiGubernatora Nero au Augusta vārdā piešķirt šos produktivitātes, kārtējā mēneša izcilības, triumfējoša gara spēka, paklausības un uzupurēšanās Laurus…”