Viņš apstulbis skatās uz mani. „Kāpēc lai es to darītu pēc tā, ko dzirdēju?”
„Tāpēc, ka līdz šim tu esi bijis gaužām draņķīgs proktors. Tu man esi parādā par uzvarām kaujās. Turklāt tev jādomā par savu nākotni.”
Viņš sakauts iesmejas. „Lai nu tā būtu.”
Fičners izņem šļirci no mazas aptieciņas, kas piestiprināta pie kājas, un sniedz to man. Ievēroju, ka pulsLauks man neko nenodara, kad mūsu rokas saskaras. Tātad viņi var to izslēgt. Pateicos viņam, brālīgi uzsitot pa plecu. Fičners nobola acis. Bruņas ir izslēgtas uz visa ķermeņa.
Tad tās atgriežas. Dzirdu, kā klusi dūc pie jostas piestiprinātā sīkā ierīce. Tagad, kad par maniem ienaidniekiem kļuvuši proktori, zināt šādas lietas ir noderīgi.
„Ko tu iesāksi?” Fičners jautā.
„Kurš ir bīstamāks? Apolons vai Jupiters? Atbildi godīgi, Fičner!” „Abi ir briesmoņi, nevis cilvēki. Apolons ir ambiciozāks. Jupiters ir vienkāršs, viņam vienkārši patīk šeit spēlēt dievu.”
„Tātad vispirms Apolona nams. Pēc tam satriekšu Jupiteru. Un kurš pasargās Šakāli, kad viņi būs prom?”
„Šakālis,” Fičners sausi nosaka.
„Tad mēs redzēsim, vai viņš patiešām ir pelnījis uzvarēt.”
Pirms dodos prom, Fičners nomet zemē mazu paciņu.
„Tagad gan tam vairs nav nozīmes, tomēr man tika iedots šis. Man lika pateikt, ka tavi draugi nav tevi pametuši.”
„Kurš?”
„Nedrīkstu teikt.”
Cilvēks, kurš viņam to iedevis, ir draugs, jo kastītē ir mans Pegazs un tajā apslēptais Eo hemantes zieds. Aplieku Pegaza kaklarotu ap kaklu.
35.ZVĒRESTA LAUZĒJI
Mani draugi nav mani pametuši. Kas ar to būtu domāts? Kuri draugi? Vai Arēja dēli? Vai varbūt noslēpumainie draugi apzīmē ko vispārīgu, norādot uz tiem, kas atbalsta manas izredzes Institūtā? Vai viņi zina Pegaza kulona nozīmi? Vai varbūt vienkārši atdeva man, jo nosprieda, ka man tā pietrūkst?
Tik daudz jautājumu, bet tie visi ir nenozīmīgi. Tie nav saistīti ar spēli. Šī spēle. Kas vēl pastāv, izņemot šo spēli? Visas patiesās lietas pasaulē, visas manas saites ar citiem cilvēkiem, visi mani centieni un vajadzības saistītas ar šo spēli, saistītas ar uzvaru tajā. Lai uzvarētu, man būs vajadzīga armija, bet es nedrīkstu to veidot no vergiem. Ne jau atkal. Tagad, tāpat kā tas būs sacelšanās laikā, man vajadzīgi sekotāji, nevis vergi.
Cilvēku nevar atbrīvot tā pati netaisnība, kas viņu paverdzinājusi.
Nedēļu pēc tam, kad injicēju Mustangai medikamentus un viņas drudzis atkāpjas, dodamies uz ziemeļiem. Jo ilgāk esam kustībā, jo vairāk pieaug viņas spēki. Klepus ir pārgājis, un viņas ašie smaidi atgriezušies. Dažkārt viņai jāatpūšas, tomēr drīz vien Mustanga teju vai apsteidz mani. Turklāt viņa liek man to manīt. Pārceļojot saceļam pēc iespējas lielāku troksni, lai pievilinātu savu medījumu. Kurinām smieklīgi lielus ugunskurus, un sestajā naktī uzķeras mūsu pirmais kumoss.
Zvēresta lauzēji nāk gar upi, izmantodami tās skaņas, lai maskētu savu tuvošanos. Man viņi iepatīkas uzreiz. Ja mūsu ugunskurs
nebūtu lamatas, tie būtu pārsteiguši mūs nesagatavotus. Tomēr tās ir lamatas, un, kad divi no viņiem ienāk ugunskura mestās gaismas lokā, mēs tās gandrīz aizcērtam. Ja viņi bijuši tik gudri, lai nāktu gar upi, tad būs pietiekami prātīgi, lai atstātu tumsā papildspēkus. Dzirdu, kā loka stiegrā tiek ielikta bulta. Tad atskan īss kliedziens. Mustanga saņēmusi to, kurš stāvēja tumsā. Es, šķiezdams vilkādas apmetnī salipušo sniegu, pielecu no kupenas aizsega un nogāžu abus gar zemi ar sava loka rokturi.
Tas, kuram uzklupa Mustanga, pēc tam pie mūsu ugunskura apkopj uzpampušo aci, kamēr runāju ar viņu vadoni. Viņas vārds ir Mīlija. Meitene ir slaida kā vītols ar garu zirga seju un vieglu kūkumu plecos. Viņas kaulaino augumu sedz lupatas un nozagtas kažokādas. Neievainotā zēna vārds ir Dakss. Viņš ir īsa auguma, piemīlīgs, ar trim nosalušiem pirkstiem. Atdodam viņiem liekās kažokādas, un tas, šķiet, pavērš sarunu mums par labu.
„Jūs saprotat, ka varam padarīt jūs par vergiem, ja?” izrādīdama savu standartu, pajautā Mustanga. „Tad jūs kļūtu par divkāršiem zvēresta lauzējiem un divtik apkaunotiem, kad šī spēle būs galā.”
Neizskatās, ka Mīlijai tas rūpētu. Daksam gan. Otrs zēns vienkārši seko Mīlijai.
„Mani tas neinteresē ne tik, cik melns aiz naga. Kāda starpība — vienreiz vai divreiz,” Mīlija nosaka. Viņiem visiem uz pieres redzama Marsa vergu zīme. Es šos audzēkņus neatpazīstu, bet viņu gredzeni vēstī, ka tie nākuši nojunonas nama. „Labāk cietīšu kaunu, nekā metīšos ceļos. Vai tu zini, kas ir mans tēvs?”
„Man vienalga, kas ir tavs tēvs.”
„Mans tēvs,” viņa uzstāj, „ir Marsa dienvidu puslodes justiciārs Gajs au Trahs.”
„Man joprojām vienalga.”
„Un viņa tēvs bija—”
„Man vienalga!”
„Tad tu esi muļķis,” viņa novelk. „Un divkāršs muļķis, ja ceri padarīt mani par savu vergu. Es tev naktī pārgriezīšu rīkli.”
Pamāju Mustangai. Viņa pēkšņi pieceļas ar standartu rokā un pieliek to Milijai pie pieres. Marsa zīme pārvēršas Minervas simbolā. Tad viņa izdzēš Minervas zīmi. Dakss iepleš acis.
„Pat tad, ja es tevi atbrīvošu?” pavaicāju Mīlijai. „Tu joprojām gribēsi mani nožmiegt?” ‘
Meitene nezina, ko atbildēt.
„Mīlij,” Dakss klusi saka. „Kā tu domā?”
„Nekādas verdzības,” es paskaidroju. „Nekādas sišanas. Ja jūs izrokat sūdu bedri, es izrakšu vēl divas nometnei. Ja kāds jūs sadur, es sarauju viņu gabalos. Nu, vai piebiedrosieties mūsu armijai?”
„Viņa armijai,” palabo Mustanga. Saraucis pieri paskatos uz viņu.
„Un kas viņš tāds būtu?” nenolaidusi acis no manas sejas, noprasa Mīlija.
„Viņš ir Pļāvējs.”
Līdz sapulcējam desmit zvēresta lauzējus, paiet nedēļa. Redzu, ka šie desmit jau ir skaidri likuši manīt, ka nevēlas būt vergi. Tāpēc viņiem varētu iepatikties pirmais cilvēks, kurš sniedz tiem mērķi, pārtiku, kažokādas un nepieprasa, lai tie laiza viņa zābakus. Vairums ir par mani dzirdējuši, tomēr visi ir vīlušies, ka man nav līdzi slavenā sirpj Asmens, ar kuru pieveicu Pakšu. Acīmredzot viņš ir kļuvis diezgan leģendārs. Viņi stāsta, ka Marsa vergu sadursmē ar Jupitera vergiem Pakss esot pacēlis zirgu ar visu jātnieku un iemetis tos Argosā.
Mūsu skaitam pieaugot, slēpjamies no lielākām armijām. Marss ir mans nams, tomēr tagad, kad Roks ir miris un Kasijs kļuvis par manu ienaidnieku, mani vienīgie atlikušie draugi ir Kvinna un Sevro. Varbūt arī Polluks, tomēr viņš allaž peldējis pa straumi. Nodevīgais suņabērns.
Nevaru būt kopā ar savu namu. Man tajā nav vietas. Varbūt biju to vadonis, tomēr atceros, kā viņi uz mani lūkojās. Šobrīd ir ārkārtīgi svarīgi likt viņiem manīt, ka esmu dzīvs.
Par spīti karam, kas norisinās starp Marsu un Jupiteru, spēcīgais Cereras nams joprojām stāv upes malā neiekarots. Aiz augstajiem mūriem joprojām kūp maizes krāsnis. Abu armiju jātnieku vienības klejo pa līdzenumiem ap Cereras namu un pēc vēlēšanās šķērso aizsalušo Argosas upi.
Tagad viņi ir bruņoti ar vāja lādiņa jonu zobeniem, lai varētu viens otru ievainot ar strāvu un sakropļot ar dzelzs gabalu. Kad nelielas sadursmes pāraug pamatīgos cīniņos, pār kara lauku kliegdami slīd medBoti, lai izdziedētu audzēkņus, kas asiņo vai vaid par salauztiem kauliem. Katras armijas čempions ietērpts jonBruņās, kas pasargā viņus no jaunajiem ieročiem. Zirgi triecas viens otram krūtīs. Gaisā lido jonBultas. Plašajā līdzenumā, kas šķir augstienes no Argosas upes, mudž vergi, sizdami viens otram ar vecākiem un vienkāršākiem ieročiem. Tas ir iespaidīgs skats, tomēr muļķīgs, tik muļķīgs!