Kopā ar Mustangu un Miliju vērojam, kā divas bruņotas Marsa un Jupitera vienības jāj viena otrai pretī pār līdzenumu pie Fobosa torņa. Plīvo vimpeļi. Zirgi bradā dziļo sniegu. Kad divi krāšņie metāla paisuma viļņi triecas kopā, pār līdzenumu atskan ieroču šķinda. Pret platajiem vairogiem un bruņām sprakšķēdami, dzirksteļo elektrizēto šķēpu lādiņi. Kaujā satiekas mirdzoši zobeni. PirmAtlase cīņā pret pirmAtlasi. Starp jātniekiem vergi, bandinieki šajā lielajā šaha mačā, ar kājām skrien cīnīties pret sev līdzīgajiem.
Redzu Pakšu, kurš tērpts sarūsējušu sarkanu bruņu blāķī, kas ir tik senas, ka atgādina sutastērpu. Iesmejos, kad viņš pārtver kādu jātnieku zirga mugurā. Tomēr, ja kāds izskatās pēc nevainojama bruņinieka, tas nav Pakss. Nē, tas ir Kasijs. Tagad es viņu redzu. Viņš, mirdzošās bruņās tērpts, apdullina pretinieku pēc pretinieka, auļodams cauri to pulkiem, viņa zobens, zibēdams kā ugunīga mēle, dūc te pa labi, te pa kreisi. Kasijs prot cīnīties, tomēr esmu satriekts par to, cik muļķīgi viņš izvēlas to darīt — ar šķēpneša spēku cēli ienirdams ienaidnieku pūlī un sagūstīdams tos. Pēc tam izdzīvojušie spēki pārgrupējas un nodara to pašu viņa armijai. Viņi to atkārto atkal un atkal, un tā neviena puse negūst ievērojamu pārsvaru.
„Kas par idiotiem,” saku Mustangai. „Skaistās bruņas un zobeni padarījuši viņus aklus. Es zinu! Varbūt tas nostrādās, ja viņi trieksies viens otrā vēl kādas trīs vai četras reizes.”
„Viņi izmanto taktiku,” saka Mustanga. „Paskaties, tur ir ķīļveida izvietojums. Un tur viltus uzbrukums, kas pāries flanga triecienā.”
„Tomēr man ir taisnība.”
„Tomēr nav tā, ka tu kļūdies.” Viņa brīdi vēro kauju. „Gluži kā mūsu mazais kariņš, tikai šoreiz tu neskraidi apkārt, gaudodams uz cilvēkiem kā mēnessērdzīgs vilks.” Mustanga nopūšas un uzliek roku man uz pleca. „Ak, vecie, labie laiki!”
Milija lūkojas uz mums, saraukusi degunu.
„Ar taktiku var uzvarēt kaujā. Ar stratēģiju — karā,” es saku.
„Oooo. Es esmu Pļāvējs! Vilku dievs! Stratēģijas pavēlnieks!” Mustanga iekniebj man vaigā. „Tu vienkārši esi tik piemīlīgs!”
Uzsitu viņai pa roku. Milija nobola acis.
„Kāda ir mūsu stratēģija, mans kungs?” Mustanga man jautā.
Jo ilgāk ievilksies kāds no maniem konfliktiem ar ienaidnieku, jo lielākas proktoru iespējas visu sabojāt. Man jākrīt pār viņiem kā meteorītam. To es viņai nesaku.
„Mūsu stratēģija ir ātrums,” es saku. „Ātrums un ārkārtīgi lieli aizspriedumi.”
Nākamajā rītā Marsa kaujas vienība atklāj, ka viņu tiltu pār Mītu aizšķērso naktī nocirstu koku gūzma. Kā gaidīts, jātnieki griež zirgus riņķī un, bīdamies no lamatām, ko šāda situācija varētu slēpt, jāj atpakaļ uz pili. Viņu izlūki Fobosā un Deimosā mūs neredz; tie pārlūko teritoriju un sūta dūmu signālus, vēstīdami, ka kailo lapu koku mežā ap tiltu ienaidnieks neslēpjas. Viņi mūs neredz, jo nekustīgi guļam uz vēderiem piecdesmit jardus no tilta, kur gaidām, kopš vēl nebija sākusi aust saule. Katram no maniem zvēresta lauzējiem nu ir balts vai pelēks vilkādas apmetnis. Lai atrastu vilkus, bija vajadzīga nedēļa, bet iespējams, ka tas bija uz labu. Medības izveidoja starp viņiem saikni. Mani desmit kareivji ir raiba sabiedrība. Meļi, viltīgi krāpnieki, kas labprātāk sagandēs savu nākotni, nekā būs vergi šajā spēlē. Tātad lepna, praktiska, bet ne pārāk godājama kompānija. Tieši tāda, kāda man vajadzīga. Viņu sejas nokrāsotas baltas ar putnu mēsliem un pelēko mālu, tāpēc, kad elpa no mūsu smīnošajām mutēm izplēn garaiņos, izskatāmies pēc rēgainiem ziemas nezvēriem.
„Viņiem patīk, ka tos novērtē kāds, no kura baidās,” man iepriekšējā nakti teica Milija. Viņas balss bija tikpat auksta un asa kā no apšu zariem nokārušās lāstekas. „Tāpat kā man.”
„Marss uzķersies uz ēsmas,” tagad man čukst Mustanga. „Namā nav palicis sevišķi daudz prātīgu ļaužu.” Tagad, kad Roka vairs nav. Sniegā viņa izvēlējusies vietu manā tuvumā. Tik tuvu, ka viņas kājas, kas ir izstieptas līdzās manējām, un, guļot uz vēdera, sānis pagrieztā seja zem baltajiem apmetņiem ir vien dažu collu attālumā no manējās. Kad ieelpoju, gaisu jau sasildījusi viņas elpa. Šķiet, šī ir pirmā reize, kad iedomājos, ka varētu viņu noskūpstīt. Aizgaiņāju šo domu prom un atsaucu prātā Eo nebēdnīgās lūpas.
Tr pusdienlaiks, kad Kasijs atsūta kareivjus — bailēs no pēkšņa uzbrukuma tie lielākoties ir vergi —, lai aizvāktu no tilta sakritušos kokus. Patiesībā Kasijs spēlē pat pārāk gudri. Tā kā viņš domā, ka cīnās ar Jupiteru, tad pieņem, ka pēc tilta attīrīšanas viņa kareivjiem pēkšņi uzbruks kavalērija. Tāpēc viņš liek saviem jātniekiem caur augstienēm doties uz dienvidiem un apmest loku pār tiltu pie Fobosa, lai no slēpņa uzbruktu kavalērijai, kas, pēc viņa domām, nāks no Dižmeža vai līdzenuma. Viltīgā Milija nes man ziņas par šo jātnieku kustību, iegaudodamās savā postenī gandrīz jūdzi tālāk, kur augstajās priedēs nolikta sardzē. Laiks kustēties.
Skriedami caur kailo mežu pie strādājošajiem vergiem, mēs visi desmit negaudojam un nekliedzam. Četri pirmAtlases audzēkņi sēž zirgos un uzrauga viņu darbu. Viens no tiem ir Sīpio. Skrienam ātrāk. Ātrāk caur kailajiem kokiem tuvojamies viņiem no sāna. Neviens mūs vēl neredz. Izretojamies. Savā starpā sacenšamies par to, kurš uzbruks pirmais.
Es uzvaru.
Zemajā gravitācijā palēkdamies piecus metrus uz priekšu, kā dēmonu apsēsts izlidoju no meža un triecu Sīpio pa plecu ar neasu zobenu. Viņš izkrīt no segliem. Ieīdas zirgi. Mustanga nogāž vēl vienu pirmAtlases sargu ar savu standartu. Paslēpuši sejas baltajās un pelēkajās kažokādas kapucēs, mani kareivji klusēdami traucas uz priekšu. Vēl divi no maniem zvēresta lauzējiem uzlec pirmAtlases zirgiem un, sitot ar
rungām un truliem cirvjiem, apdullina jātniekus. Es pavēlēju, lai neviens netiek nogalināts; četrās sekundēs tas ir galā. Zirgi pat nesaprot, kur palikuši to jātnieki. Mani kareivji lido garām zirgiem un virsū vergiem, kas attīra tiltu no sagāztajiem stumbriem. Puse mūs pat nedzird, līdz brīdim, kad Mustanga jau sešus pārvērtusi par Minervas vergiem un pavēlējusi tiem palīdzēt mums pakļaut pārējos. Tad sākas klaigas un Marsa vergi vērš savus cirvjus pret maniem kareivjiem.
No Minervas nama nākušie atpazīst Mustangu un tiek atbrīvoti, kad viņa izdzēš Marsa zīmi. Tas izskatās pēc viļņa, kas mainījis virzienu. Seši vergi ir mūsu. Viņi saķer pārējos Marsa vergus un piespiež pie zemes, bet Mustanga pieskrien un maina to piederību. Tā jau esam ieguvuši astoņus. Desmit. Vienpadsmit, līdz atlicis tikai viens, kas sagādā mums raizes. Un viņš ir galvenā balva. Pakss. Paldies Dievam, ka milzis šodien nav apvilcis savas bruņas. Viņš ieradies šeit strādāt, bet tik un tā vajadzīgi septiņi no mums, lai nogāztu viņu gar zemi. Viņš rēc un izkliedz savu vārdu. Metos viņam virsū un triecu dūri sejā. Es spļaudos un smeju, kamēr sakrītam viņam virsū un divpadsmit gabali ar kopīgiem spēkiem noturam ģenētisko monstru pie zemes. Mustanga atbrīvo viņu no Marsa zīmes, un Pakša rēcieni pāriet tik spalgos smieklos, ka viņš izklausās pēc meitenes.
„Brīīīīīīvība!” viņš auro. Tad pielec kājās, meklēdams kādu, kam varētu uzklupt. „Derov au Andromed!” viņš kliedz, ieraudzījis mani un būdams gatavs sašķaidīt man seju, līdz Mustanga viņu apsauc.