Выбрать главу

„Ja tā padomā, es mēģināju izdarīt tev pakalpojumu,” palīzdams zem Pakša smakojošās paduses, viņš purpina Milijas virzienā. „Tu esi apmēram tikpat glīta kā gargujas vieplis. Kad vēl tev radīsies iespēja apskauties ar tādu kā es? Nepateicīgā sivēnmāte!”

Mustanga un pārējās meitenes izsmējīgi spurdz. Tad mūsos ieko­žas nakts klusums un atklātā sniega klajuma sals, tāpēc mēs pieklustam.

No rīta abi ar Mustangu drebināmies, saspiedušies kopā, un no jauna krītošās sniegpārslas draud sabojāt mūsu plānu, ierakdamas mūs vēl dziļāk lauka baltumā. Tomēr ir manāms vējš, un pārslas griezdamās neierok mūs pārāk dziļi. Pamostos pirmais, bet nekustos. Driz pēc tam, kad žāvādamies esmu aizdzinis pēdējās miega paliekas, grozīdamies un izkus­tinādami citus, viens pēc otra pamostas mani kareivji, līdz šaurā tunelī zem sniega segas šņaukājas un klepo gara Zelta jauniešu virtene. Neredzu viņus, tomēr, par spīti vētrainā vēja kaukšanai, es dzirdu, kā tie mostas.

Naktī ap manu biezo apmetni izveidojusies ledus kārtiņa. Mus­tanga sabāzusi rokas manās kažokādās un silti piespiedusies man pie sāna. Viņas elpa silda manu kaklu. Kad sakustos, viņa nožāvājas un zem sniega izstaipās kā kaķis man blakus. Starp mums birst sniegs.

„Nolādētā elle, cik nožēlojami!” purpina Milijas kompanjons Dakss. Caur sniegu viņu neredzu.

Mustanga viegli iegrūž man sānā elkoni. Tik tikko redzam Taktu, kurš ir sarāvies čokurā un guļ uz Pakša pleca. Pamostoties abi vīri ir apskāvušies kā mīlētāji, bet tiklīdz paveras apsarmojušās skropstas, abi atraujas kā dzelti.

„Nez kurš ir Romeo,” aizsmakusi čukst Mustanga, īeķiķinos un izurbinu mūsu tuneļa jumtā caurumu, lai redzētu, ka, izņemot izlūkus, kas tālumā aizjāj zirgu mugurās, bez manas divdesmit četrus audzēkņus lielās bandas klajumā neviena cita nav. Izlūki grūtības nesagādās. Sejā dzeļ no ziemeļu upes skrienošais vējš.

„Vai esi gatavs?” smīnēdama vaicā Mustanga, kad esmu ievilcis galvu atpakaļ mūsu patvērumā. „Vai varbūt esi pārāk nosalis?”

„Ezerā, kad tevi pirmoreiz piemānīju, bija aukstāks,” smaidīdams saku. „Ak, vecie, labie laiki!”

„Tas viss ir daļa no mana plāna, lai iegūtu tavu uzticību, mazo cil­vēk,” viņa nebēdnīgi pasmīn. Mustanga redz raizes manās acīs, tāpēc uzliek roku man uz augšstilba un pieliecas tuvāk, lai citi nevar dzirdēt. „Domā, ka es te kopā ar tevi slēptos sniegā, ja domātu, ka šis plāns var noiet greizi? Noliedzoša atbilde. Tomēr man tūlīt atsals olas, un vējš aprimst, tāpēc uz priekšu, Pļāvēj!”

Sāku laika atskaiti, un, sniegam ap mums drūpot, esam pielē­kuši kājās — vējš pātago mūsu sejas, un mēs skrienam simts met­rus klajā laukā, kas šķir manu bandu no Cereras sienām. Skrienam visi divdesmit četri. Atkal klusējot. Vējš ir brāzmains. Sastājušies divās rindās, nesam garo koku, esam pie tā cieši pieķērušies tāpat kā naktī, kad tas kopā ar mums gulēja tunelī. Tas ir smags, tomēr mēs esam divdesmit četri, un Pakša vecāki devuši viņam gēnus, kas ļauj gāzt no kājām nolāpītus zirgus. Elšam. Svilst kāju muskuļi. Kuļamies pa dziļo sniegu, kurā, plecus uz leju spiezdama, mūs gremdē smagā nasta. Tas ir nogurdinošs ceļš. No sienas atskan sauciens. Vientuļš, dobjš sauciens, kas atbalsojas pār mierīgo ziemas rītu. Citi kliedzieni. To joprojām ir maz. Rej suņi. Apjukums. Garām aizsvilpj bulta. Tad vēl viena. Apbrīnojami, cik pasaule ir klusa, kamēr gaisā skrien bul­tas, nesdamas nāvi. Vējš atkal pazudis. Aiz mākoņa malas parādās saule, un mūs apskalo rīta staru siltums.

Esam pie sienas. Aiz akmens nocietinājuma, no torņiem skan sau­cieni. Tiek pūsts rags. Rej suņi. Strēlniekiem liecoties pāri robotajai sie­nas malai, no tās birst sniegs. Blakus manai rokai baļķī ieskrien bulta. Kāds pakrīt, nolāpīts, tas ir Dakss. Tad Pakss auro norunāto vārdu, viņš, Takts un pieci no mūsu spēcīgākajiem kareivjiem triec sienā stabu, ko nocirtām Ziemeļmežu biezoknī, iespiezdami tā galu pēc iespējas sting­rāk sienā. Viņi tur to slīpi. Zēni rēc no piepūles. Līdz sienas malai vēl pieci metri, bet es jau skrienu augšup pa šauro slīpni. Atbalstījies pret slīpo nastu, Pakss rukšķ kā mežakuilis. Viņš kliedz un rēc. Uzreiz aiz manis seko Mustanga, tad Mīlija. Gandrīz paslīdu. Mana līdzsvara izjūta un cllesnirēja rokas nepieviļ, un es noturos uz mezglainā stum­bra. Kažokādās satinušies, izskatāmies pēc vāverēm, nevis vilkiem. Caur manu apmetni šņākdama izskrien bulta. Esmu piespiedies sienai garā, lunkanā staba galotnē. Pakss un viņa zēni auro no piepūles. Nāk Mus­tanga. Salieku kopā plaukstas. Viņa skrējienā atsperas pret tām, un es grūžu viņu augšup, ļaujot pārvarēt atlikušos piecus metrus līdz vaļņu virsotnei. Nošvīkst viņas zobens, un viņa kliedz kā banšija. Tad tāpat no manām rokām lec Mīlija, aiz viņas karājas ap vidukli apsietā virve.

Viņa piesien virves galu augšā, un es pa to uzrāpjos pēdējos piecus met­rus. Koka stabs zem manis sabrūk zemē. Esmu izvilcis zobenu. Ir pilnīgs haoss. Cereras nams ir pārsteigts nesagatavots. Viņiem ne reizi nav bijis jācinās ar ienaidnieku augšā uz mūra. Tur esam mēs trīs — kliedzam un šķeļam ar zobeniem visu, kas kust. Mani pārņem niknums un prieks, un es uzsāku savu deju.

Viņiem ir tikai loki. Pagājuši vairāki mēneši, kopš Cereras audzēkņi pēdējoreiz lietoja zobenus. Mūsu ieroči nav asi vai uzlādēti ar elektrību, tomēr auksts rūdītais tērauds nekad nav nekas patīkams. Visgrūtāk tikt galā ar suņiem. Iesperu vienam pa galvu. Pārmetu kādu citu pār mūri. Tie nogāzuši Miliju. Meitene iekodusies sunim rīklē un sit tam starp kājām, līdz tas smilkstēdams atkāpjas.

Mustanga nogrūž kādu no sienas. Skrējienā metos virsū kādam no ienaidnieka strēlniekiem, kas notēmējis uz viņu savu loku. Ārā Pakss sauc, lai atveru vārtus. Viņš burtiski raud, lai ielaižu šo kauties.

Sekoju Mustangai lejā ienaidnieku pagalmā, nolēkdams no mūriem, kur meitene jau cīnās ar kādu plecīgu Cereras audzēkni. Piebeidzu zēnu ar elkoni un uzmetu pirmo skatu maizes cietoksnim. Agrāk neredzēts pils plānojums — pagalms ved uz vairākām ēkām un lielu mūra cie­toksni, kurā tiek cepta maize, kas liek ierūkties manam vēderam; tomēr pagaidām svarīgi ir tikai vārti. Metamies uz tiem. Aiz muguras skan sau­cieni. Pārāk daudz, lai mēs spētu tikt ar tiem galā. Nokļūstam pie vār­tiem brīdī, kad no sava cietokšņa pār pagalmu mūsu virzienā izskrien trīs duči Cereras nama audzēkņu.

„Pasteidzies!” kliedz Mustanga. „Ak, ātrāk!”

No mūra augšas Milija šauj bultas ienaidnieka pūlī.

Tad es atveru vārtus.

„PAKSS AU TELEMANS! PAKSS AU TELEMANS!”

Viņš pagrūž mani malā. Viņš ir bez krekla, milzīgs, muskuļots un aurojošs. Pakša mati nokrāsoti balti un ar sulu saspicēti tā, ka izskatās pēc diviem ragiem. Viņa runga ir koka gabals, kas ir tikpat garš kā es. Cereras nama audzēkņi atsprāgst atpakaļ. Daži krīt. Citi klūp. Paksam rībinoties tuvāk, kāds zēns iespiedzas.

„PAKSS AU TELEMANS! PAKSS AU TELEMANS!”

Kad Pakss triecas uz priekšu kā apsēsts Minotaurs, viņam nav vaja­dzīga nekāda iesauka. Viņš iebrāžas Cereras audzēkņu pūli un sagrauj to. Zēni un meitenes pašķīst pa gaisu kā pelavas pļaujas dienā.

Pēc jukušā suņabērna pa vārtiem ieskrien mana pārējā armija. Viņi sāk gaudot — ne tāpēc, ka es būtu to licis, ne tādēļ, ka uzskata sevi par Sevro gaudoņiem, bet gan tādēļ, ka tā ir skaņa, ko viņi dzirdēja, kad mani kareivji izlēca no zirgu vēderiem, skaņa, kas lika viņu sirdīm pamirt, kad tika ieņemts to cietoksnis. Tagad ir viņu kārta gaudot, pārvēršot uzbru­kumu neprātīgā kaujā. Gandrīz pašrocīgi ieņemdams cietoksni, Pakss izkliedz savu vārdu un auro arī manējo. Viņš paceļ kādu zēnu aiz kājas un izmanto viņu rungas vietā. Mustanga slīd pār kaujas lauku kā valkīra, paverdzinādama tos, kas apdulluši guļ zemē.