Pēc piecām minūtēm maizes krāsnis un citadele ir mūsu. Aizveram viņu vārtus, gaudojam un ēdam nolāpīto maizi.
Atbrīvoju Diānas nama vergus, kas palīdzēja man sagrābt cietoksni, un nežēloju laiku, lai pasmietos kopā ar katru no tiem. Takts sēž uz muguras kādam nabaga zēnam un pin viņa matus meitenlgās bizltēs, līdz pastumju viņu, lai kāpj nost. Viņš iesit man pa roku.
„Nepieskaries man!” viņš aizsvilstas.
„Ko tu teici?” ierūcos.
Takts ātri pieceļas — viņa deguns sniedzas man tikai līdz zodam — un runā ārkārtīgi klusu, lai neviens cits nedzirdētu. „Paklau, lielo vīr. Es esmu no Valii dzimtas. Manas tīrās asinis cēlušās Iekarošanas laikos. Ar savu nedēļas kabatas naudu es varētu tevi nopirkt vai pārdot. Tāpēc tu mani šajā mazajā spēlītē nepazemosi tāpat kā pārējos. Tu skolas pagalma karaliti!" Tad skaļāk, lai dzird pārējie: „Es darīšu tā, kā gribēšu, jo iekaroju tev šo pili un gulēju beigtā zirgā, lai mēs varētu ieņemt Minervu! Esmu pelnījis vismaz nedaudz jautrības!”
Pieliecos tuvāk. „Trīspintes"
Viņš nogroza acis. „Ko tu tur ņurdi?”
„Tik daudz asiņu es likšu tev norīt."
„Nu, kam vara, tas dara,” viņš iesmejas un pagriež man muguru.
Tad, apspiedis savas dusmas, paziņoju savai armijai — kamēr viņi nēsās manu vilkādu, viņi nekad vairs nebūs vergi šajā spēlē. Ja viņiem tas nepatīk, viņi drīkst iet. Neviens nekur neiet, bet tas jau bija gaidāms. Viņi grib uzvarēt, tomēr, lai sekotu manām pavēlēm, lai saprastu, ka neuzskatu sevi par kādu augstu un varenu imperatoru, viņu lepnajām sirdīm jājūt, ka viņi tiek novērtēti. Tāpēc pārliecinos, ka mani ļaudis zina, ka tādi ir. Izsaku katram audzēknim īpašu uzslavu. Tādu, ko viņi atcerēsies mūžam.
Pat tad, kad miljardiem kliedzošu sarkano galvgalī graušu viņu Sabiedrību, viņi stāstīs saviem bērniem, ka Derovs no Marsa nama reiz uzsita tiem uz pleca un teica labus vārdus.
Sakautie Cereras nama audzēkņi pavērtām mutēm noskatās, kā atbrīvoju savas armijas vergus. Viņi nesaprot. Viņi mani atpazīst, tomēr nespēj aptvert, kādēļ šeit nav neviena cita Marsa audzēkņa vai kādēļ esmu pie varas vai esmu iedomājies, ka ir atļauts atbrīvot vergus. Kamēr viņi joprojām brīnās, Mustanga paverdzina tos ar Minervas nama simbolu, un nu viņi apjūk vēl vairāk.
„Izcīniet man cietoksni un arī jūs atgūsiet brīvību,” saku viņiem. Viņu augumi atšķiras no mūsējiem. No maizes pārpilnības un gaļas trūkuma viņu ķermeņi kļuvuši mīksti. „Bet jūs noteikti esat izsalkuši pēc brieža gaļas un medījuma. Es domāju, ka jūsu uzturā trūkst nedaudz olbaltumvielu.” Mums līdzi ir daudz, tāpēc varam dalīties.
Atbrīvojam vairākus vergus, ko Cereras nams sagrābis pirms vairākiem mēnešiem. Viņu nav daudz, bet vairums ir no Marsa vai Junonas namiem. Viņiem šī jaunā savienība šķiet savāda, tomēr pēc mēnešiem ilga, smaga darba pie krāsnīm tā ir viegla ēsma.
Vakars noslēdzas uz nepatīkamas nots, kad tieku pamodināts stundu pēc gulētiešanas. Kad atveru acis, uz manas gultas malas sēž Mustanga. Ieraudzījis viņu, jūtu pakrūtē ieduramies šausmas, jo pieņemu, ka viņa ieradusies cita iemesla dēļ un viņas roka uz mana augšstilba nozīmē ko vienkāršu un cilvēcīgu. Tā vietā viņa nes ziņas, ko biju cerējis nekad vairs nedzirdēt.
Takts, nepakļaujoties manai autoritātei, naktī ir mēģinājis izvarot Cereras verdzeni. Milija viņu pieķērusi, un Mustanga tik tikko atturējusi
meiteni no nodoma sagraizīt Taktu tūkstoš dažādos veidos. Visa pils sacelta kājās.
„Viss ir ļoti nelāgi,” Mustanga stāsta. „Diānas audzēkņi ir apbruņojušies un mēģinās izraut viņu no Milijas un Pakša rokām.”
„Viņi ir tik traki“, ka gatavi cīnīties ar Pakšu?”
„Njā.”
„Es apģērbšos.”
„Lūdzu.”
Pēc divām minūtēm satiekos ar Mustangu Cereras kara apspriežu zālē. Galdā jau iegrebts mans sirpjAsmens. Es to neizdarīju, un tas izskatās daudz labāk, nekā būtu iespējis es.
„Kādas idejas?” Iekrītu krēslā iepretim Mustangai. Mēs esam divu cilvēku padome. Šādos brīžos man pietrūkst Kasija, Roka, Kvinnas — viņu visu. It sevišķi Sevro.
„Kad tā izrīkojās Tits, ja pareizi atceros, tu teici, ka paši spriežam savu tiesu. Tu piespriedi viņam nāvessodu. Tātad — vai mēs rīkosimies tāpat? Vai varbūt atradīsim kādu ērtāku risinājumu?” viņa vaicā, it kā jau būtu pieņēmusi, ka ļaušu Taktam izkļūt cauri sveikā.
Pārsteigdams viņu, pamāju. „Viņš samaksās,” es saku.
„Tas… tas mani vienkārši tracina" Viņa noceļ kājas no galda, paliecas uz priekšu un šūpo galvu. „Mums būtu jābūt labākiem par ko tādu. Tādiem jābūt iezīmētajiem — augstākiem par dziņām,” — viņa saliec gaisā pirkstus, veidodama ironiskas pēdiņas — „kas paverdzina vājākās krāsas.”
„Runa nav par dziņām.” Aizkaitināts bungoju pa galdu. „Šeit runa ir par varu.”
„Takts ir no Valii nama!” Mustanga iesaucas. „Viņa ģimene ir vēsturiska. Kādu vēl varu tas sūdabrālis grib?”
„Es gribu teikt — varu pār mani. Es pateicu Taktam, ka viņš kaut ko nedrīkst. Šobrīd viņš mēģina pierādīt, ka var darīt visu, ko vēlas.”
„Tātad viņš nav vēl viens barbars kā Tits.”
„Tu taču esi viņu satikusi. Protams, ka viņš ir mežonis. Bet nē. Šis gājiens bija taktisks solis.”
„Nu, viltīgais sūdagabals ir nostādījis tevi neērtā situācijā.”
Uzsitu pa galdu. „Man tas nepatīk, ka kāds cits izvēlas kauju vai kaujas lauku. Tā mēs zaudēsim.”
„Patiešām, šajā situācijā nav iespējams uzvarēt. Mēs nedrīkstam rīkoties tieši. Tā vai citādi, bet kāds tevi ienīdīs. Tāpēc mums vienkārši jāizdomā, kurš ceļš nesīs mazāk posta. Prīmā?”
„Un kā tad ar taisnīgumu?” es vaicāju.
Viņa paceļ uzacis. „Kā ar uzvaru? Vai tad tā nav galvenā?”
„Tu mēģini iedzīt mani stūrī?”
Mustanga pasmīn. „Vienkārši tevi pārbaudu.”
Es saraucu uzacis. „Takts nogalināja Tamāru, sava nama Pirmo. Sagrieza viņas seglus un pārjāja viņai pāri. Viņš ir ļauns. Un pelnījis jebkuru sodu, ko viņam piešķirsim.”
Mustanga paceļ uzacis, it kā tas jau būtu bijis gaidāms. „Viņš redz, ko grib, un paņem to.”
„Cik apbrīnojami,” nomurminu.
Dzīvīgais skatiens pēta manu seju, un viņa pieliec galvu. „Rets gadījums.”
„Kas?”
„Man nebija taisnība attiecībā uz tevi. Tas ir rets gadījums.”
„Vai es kļūdos par Taktu?” prasu. „Vai viņš tiešām ir nelietis? Vai varbūt soli mums priekšā? Vai viņš vienkārši labāk saprot spēli?”
„Spēli nesaprot neviens.”
Mustanga atkal uzceļ uz galda savus dubļainos zābakus un atgāžas krēslā. Zeltainie mati garā bizē krīt pār plecu. Pavardā sprakšķ uguns, un viņas skatiens dejo pār manu seju. Kad Mustanga tā smaida, man vairs nepietrūkst veco draugu. Lūdzu, lai viņa paskaidro.
„Neviens nesaprot spēli, jo neviens nezina tās noteikumus. Katrs ievēro savus noteikumus. Gluži kā dzīvē. Kāds domā, ka gods ir visaptverošs. Citi domā, ka likumi darbojas visur. Vēl kāds zina labāk. Bet vai tie, kas cēlušies ar indes palīdzību, galu galā arī nekrīt no indes?”
Es paraustu plecus. „Pasaku grāmatās. Dzīvē bieži vien nav vairs neviena, kas varētu viņus noindēt.”