„Cereras nama vergi sagaida aci pret aci. Ja sodīsi Taktu, nokaitināsi Diānas bērnus. Viņi izkaro tev cietoksni, bet tu viņiem par to uzspļauj. Atceries, ka, cik viņiem zināms, Takts pusi dienas slēpās zirga vēderā, lai tu varētu sagrābt manu pili. Aizvainojums briedīs kā Vara birokrātijas mašīna. Tomēr, ja viņu nesodīsi, zaudēsi visus no Cereras nama.”
„Nedrīkst tā darīt.” Nopūšos. ,,So pārbaudījumu neizturēju jau iepriekš. Es piespriedu Titam nāvessodu un domāju, ka spriežu taisnu tiesu. Es kļūdījos.”
„Takts ir dzelzs Zelts. Viņa asinis ir tikpat vecas kā Sabiedrība. Uz līdzjūtību un reformām viņi raugās kā uz sērgu. Viņš ir viņa ģimene. Viņš nemainīsies. Viņš neko neiemācīsies. Viņš tic varai. Viņam citas krāsas nav cilvēki. Viņa liktenis jau ir nolemts.”
Tomēr es esmu sarkanais, kurš izturas kā zeltītais. Neviens nav piesiets savam liktenim. Es varu viņu izmainīt. Es zinu, ka varu. Tomēr kā? „Kā tu domā, kas man jādara?” vaicāju.
,,Ha! Varenais Pļāvējs.” Viņa uzsit sev pa stilbu. „Kopš kura laika tev rūp, ko kāds domā?”
„Tu neesi vienkārši kāds!'
Mustanga pamāj un pēc brīža ierunājas. „Reiz mans skolotājs Plīnijs — šausmīgs tips, patiešām — stāstīja man stāstu. Tagad viņš ir politiķis, tāpēc neuztver to ļoti nopietni. Lai nu kā, bet stāsts ir par kādu vīru, kuram reiz uz Zemes piederēja kamielis.” Es iesmējos. Viņa turpina. „Viņi ceļoja pār varenu tuksnesi, kas pilns ar visādām nešķīstībām. Kādudien, kamēr vīrs gatavojās celt nometni, kamielis viņam bez iemesla iespēra. Tāpēc vīrs lopu nopēra. Kamieļa brūcēs sākās infekcija. Tas nomira, un vīrs palika viens pats tuksnesī.”
„Rokas. Kamieļi. Tu un metaforas…”
Viņa parausta plecus. „Bez savas armijas tu esi vīrs, kas viens pats palicis tuksnesī. Tāpēc skaties, kur sper soli, Pļāvēj.”
Zem četrām acīm runāju ar Cereras meiteni Nailu. Viņa ir klusa. Prāts ass kā pātaga, tomēr ne fiziski spēcīga. Kā drebošs dziedātājputniņš, kā Lea. Viņas lūpa ir pārsista un uztūkusi. Uz to skatoties, gribu
Taktu kastrēt. Viņa nav neliete kā pārējie. Un tomēr ši meitene ir tikusi cauri Pārejai.
„Viņš teica, ka grib, lai pamasēju viņa plecus. Teica, lai daru, ko viņš saka, jo ir mans saimnieks, jo lējis asinis, sagrābjot mūsu pili. Tad viņš mēģināja… nu… tu jau saproti.”
Šādu necilvēcīgu loģiku izmantojušas simtiem vīriešu paaudzes. Skumjas, ko viņas vārdi sēj, liek ilgoties pēc mājām. Tomēr tas notika arī tur. Atceros kliedzienus, kas lika drebēt zupas kausam manas mātes rokā. Atceros, kā mana māsīca nopelnīja antibiotikas no tā gammas.
Naila brīdi mirkšķina acis un lūkojas grīdā.
„Es teicu viņam, ka esmu Mustangas verdzene. Minervas nama verdzene. Tas ir viņas standarts. Man nebija viņam jāpaklausa. Viņš tikai turpināja spiest mani pie zemes. Es kliedzu. Viņš man iesita, tad sagrāba rīkli, līdz viss sāka pagaist un es vairs tikpat kā nejutu viņa vilkādas smaku. Tad, šķiet, viņu nogrūda nost tā garā meitene Milija.”
Viņa nepieminēja, ka telpā bija arī citi Diānas kareivji. Citi noskatījās. Mana armija. Es devu viņiem varu, bet, lūk, kā viņi to izmanto. Tā ir mana vaina. Viņi ir mani, tomēr nelieši. Tas netiks novērsts, sodot vienu no viņiem. Viņiem jāgrib būt labiem.
„Ko tu gribētu, lai ar viņu izdaru?” vaicāju meitenei. Es necenšos viņu mierināt. Viņai tas nav vajadzīgs, lai gan šķiet, ka tas ir nepieciešams man pašam. Viņa man atgādina arī Iviju.
Naila pieskaras savām netīrajām matu cirtām un parausta plecus.
„Neko.”
„Ar neko ir par maz.”
„Lai saglābtu visu pēc tā, ko viņš mēģināja man nodarīt? Lai to izlabotu?” Viņa pakrata galvu un skauj savus sānus. „Nepietiek ne ar ko.”
Nākamajā rītā sapulcēju Cereras pils laukumā savu armiju. Kāds ducis klibo; to izturības dēļ izcilo kauli lūst reti, tāpēc vairums uzbrukumā gūto traumu ir virspusējas. Cereras un Diānas audzēkņu nicinājumu var saost pa gabalu. Tas ir vēzis, kas saēdīs šo armiju, un nav svarīgi, kurā no pusēm tas ieperināsies visdziļāk. Pakss atved Taktu un nogrūž viņu uz ceļiem.
Es prasu Taktam, vai viņš mēģināja izvarot Nailu.
„Likumi klusē, kad ieroči šķind,” Takts novelk.
„Necitē man Ciceronu,” es saku. „Tev jāstāv augstāk par kaut kādu marodieru centurionu.”
„Vismaz te tu frāpi mērķī. Es esmu pārāka būtne, kas cēlusies no lepnas dzimtas un dižena vēstures mantojuma. Kam vara, tas dara, Derov. Ja es varu paņemt, es drīkstu paņemt. Ja paņemu, esmu pelnījis, ka tas pieder man. Tāda ir iezīmēto pārliecība.”
„Cilvēka vērtību nosaka viņa rīcība, kad tam dota vara,” skaļi saku. „Vienkārši izbeidz to, Pļāvēj,” Takts atbild, pārliecināts par sevi kā jau viņi visi. „Viņa ir kara laupījums. Es saņēmu viņu gūstā ar varu. Un vājie liecas spēcīgo priekšā.”
„Es esmu spēcīgāks par tevi, Takt,” saku. „Tātad es varu izrīkoties ar tevi tā, kā vēlos. Nē?”
Viņš klusē, sapratis, ka iekritis slazdā.
„Tava ģimene ir daudz ietekmīgāka par manējo, Takt. Mani vecāki ir miruši. Es esmu vienīgais savas ģimenes loceklis. Bet es esmu pārāks par tevi.”
To dzirdējis, viņš nicīgi pasmīn.
„Vai tu tam nepiekrīti?” Nometu viņam pie kājām nazi un izvelku savējo. „Lūdzams, izsaki savus iebildumus skaļi.” Viņš nepaceļ nazi. „Tātad pēc varas likumiem varu darīt ar tevi, ko gribu.”
Es paziņoju, ka izvarošana netiks pieļauta, un vaicāju Nailai, kādu sodu viņa piespriedīs. Tāpat kā pirms tam, viņa saka, ka nevēlas nekādu sodu. Pārliecinos, ka viņi to zina, lai pēc tam meitenei nav jācieš atriebība. Takts un viņa bruņotie atbalstītāji pārsteigti skatās uz Nailu. Viņi nesaprot, kāpēc meitene neatriebjas, tomēr tas neliedz viņiem apmainīties ar viltīgiem smaidiem, domājot, ka viņu vadonis izvairījies no soda. Tad ierunājos es.
„Bet es saku, ka tu dabūsi divdesmit cirtienus ar ādas pātagu, Takt. Tu mēģināji paņemt kaut ko, kas neiekļaujas spēles robežās. Tu padevies saviem nožēlojamajiem dzīvnieka instinktiem. Te tas ir nepiedodamāk nekā slepkavība; es ceru, ka pēc piecdesmit gadiem tu jutīsi kaunu par šo
mirkli un aptversi, cik biji vājš. Es ceru, ka tu bīsies, ka tavi dēli un meitas varētu uzzināt, ko nodarīji otram zeltītajam. Līdz tam brīdim pietiks ar divdesmit pātagām.”
Daži no Diānas kareivjiem niknumā sper soli uz priekšu, bet Pakss pasvārsta uz pleca uzlikto cirvi, un tie atkāpjas, nikni glūnēdami uz mani. Viņi deva man cietoksni, bet es grasos nopērt viņu mīļāko karotāju. Redzu, kā mana armija mirst, kamēr Mustanga novelk Taktam kreklu. Viņš skatās uz mani kā čūska. Es zinu, kādas ļaunas domas slēpjas aiz šī skatiena. Arī es tās domāju par saviem pērējiem.
Nežēlodams sniedzu viņam divdesmit brutālus cirtienus. Pār Takta muguru tek asinis. Paksam gandrīz jācērt vienam no Diānas kareivjiem, lai neļautu tiem uzbrukt un apturēt soda izpildi.
Naidam svilstot acis, Takts tik tikko spēj piecelties kājās.
„Kļūda,” viņš man čukst. „Kāda kļūda!”
Tad es viņu pārsteidzu. Iegrūžu pātagas kātu viņam rokā un, satvēris aiz skausta, pievelku viņu tuvāk.
„Tu esi pelnījis, lai tev nogriež olas, tu savtīgais suņabērnses viņam čukstu. „Šī ir mana armija,” iesāku skaļāk. „Šī ir mana armija. Tās netikumi ir mani tikpat lielā mērā kā jūsējie, tikpat daudz kā Takta. Ikreiz, kad kāds nojums izdara šādu noziegumu, kaut ko netaisnīgu un slimīgu, jūs par to atbildēsiet, un es par to atbildēšu līdz ar jums; jo, kad jūs izdarāt nelietību, tā kaitē mums visiem.”