Takts stāv kā muļķis. Viņš ir apmulsis.
Spēcīgi pagrūžu viņu krūtis. Viņš klupdams atkāpjas. Es sekoju, pagrūzdams atkal.
„Ko tu grasījies darīt?” Piespiežu viņa plaukstu, kurā sažņaugts pātagas kāts, atpakaļ viņam pie krūtīm.
„Es nesaprotu, par ko tu runā…” Takts murmina, kamēr grūstu
viņu.
„Nu taču, cilvēk! Tu grasījies iegrūst savu daiktu meitenē no manas armijas. Kāpēc gan pie viena nenopātagot arī mani pašu? Kāpēc nenodarīt pāri arī man? Tā būs vieglāk. Milija pat nemēģinās tevi nodurt. Es apsolu!”
Pagrūžu viņu vēlreiz. Takts apjucis raugās apkārt. Visi klusē. Norauju savu kreklu un nometos ceļos. Gaiss ir auksts. Ceļi uz auksta akmens un sniega. Sastopu Mustangas skatienu. Viņa piemiedz ar aci, un es jūtos tā, it kā spētu jebko. Saku Taktam, lai dod man divdesmit piecas pātagas. Esmu izcietis vairāk. Viņa rokas ir vājas, tāpat kā vēlēšanās cilāt pātagu. Sāp tik un tā, tomēr pēc pieciem sitieniem pieceļos un iedodu pātagu Paksam.
Viņi sāk skaitīt no seši.
„Sāc no jauna!” iesaucos. „Mazais, gļēvais izvarotājs nespēj pacelt roku tā, lai mani ievainotu.”
Pakss gan nolāpīti spēj.
Mana armija protestējot klaigā. Viņi nesaprot. Zelts tā nerīkojas. Zelts neupurējas otra labā. Vadoņi paņem, viņi nesniedz pretī. Mana armija sauc vēlreiz. Prasu tiem, kā šis var būt ļaunāk par izvarošanu, pret ko neviens neiebilda. Vai Naila tagad nav viena no mums? Vai viņa nav daļa mūsu organisma?
Tāpat kā sarkanie. Tāpat kā obsidiāni. Tāpat kā visas pārējās krāsas.
Pakss cenšas sist viegli. Tomēr tas ir Pakss, un, kad viņš ir galā, mana mugura izskatās pēc sakošļātas kazas gaļas. Pieceļos. Daru visu, kas manos spēkos, lai negrīļotos. Gar acīm griežas zvaigznes. Gribu kaukt. Gribu raudāt. Tā vietā pasaku tiem, ka ikvienam, kurš darīs nelietības — un viņi zina, par ko runāju, — nāksies mani šādi nopērt visas armijas priekšā. Es redzu, kā viņi tagad skatās uz Taktu, kā lūkojas uz Pakšu, uz manu muguru.
„Jūs man nesekojat tāpēc, ka es esmu spēcīgākais. Spēcīgākais ir Pakss. Jūs man nesekojat tāpēc, ka esmu gudrākais. Tā ir Mustanga. Jūs sekojat man tāpēc, ka nezināt, kurp ejat. Es zinu.”
Pamāju, lai pienāk Takts. Viņš vilcinās, bāls un apjucis kā tikko dzimis jērs. Seju pārvērtušas bailes. Bailes no nezināmā. Bailes no sāpēm, ko brīvprātīgi uzņēmos ciest. Bailes, ko nes apjausma, cik ļoti viņš atšķiras no manis.
„Nebaidies,” es viņam saku. Pievelku viņu klāt un apskauju. „Mēs esam asinsbrāļi, tu mazais sūdagabal. Asinsbrāļi.”
Es mācos.
37 .DIENVIDI
„Sūds uz piķa!” iekliedzos, kamēr Mustanga kara apspriežu zālē smērē man uz muguras dziedinošu ziedi. Viņa uzsit knipi man pa muguru. „Kāpēc?” es ievaidos.
„Cilvēka vērtību nosaka viņa rīcība, kad tam dota vara.” Viņa smejas. „Tu izsmej viņu par Ciceronu, bet pats spļauj laukā Platonu.”
„Platons ir vecāks. Viņš Ciceronu pārtrumpo. Au!”
„Un kas tas bija par joku ar asinsbrāļiem? Tas pilnīgi neko nenozīmē. Tikpat labi tu būtu varējis teikt, ka esat priežu čiekuru brālēni.” „Nekas tā nevieno kā kopā ciestas sāpes.”
„Nu, tad jau, lūdzu, te būs vēl.” Viņa izvelk pātagas ādas sloksni no brūces. Es iekliedzos.
„Sāpes, kas kopā ciestas…” Nodrebinos. „Nevis nodarītas! Psihiski nelīdzsvarotā… au\"
„Tu izklausies pēc meitenes. Domāju, ka mocekļi ir izturīgi. No otras puses, tu varētu būt arī traks kā sērgu saķēris suns. Droši vien pie vainas drudzis pēc saduršanas. Starp citu, tu traumēji Pakšu. Viņš raud. Apsveicu.”
Patiešām dzirdu, kā Pakss ieroču noliktavā šņukst.
„Bet tas taču nostrādāja, vai ne?”
„Kā nu ne, mesija. Esi aizsācis pats savu kultu,” viņa sausi izsmej mani. „Viņi laukumā būvē tev totēmus. Liec ceļus, lūgdami tavu viedā
padomu. O, visvarenais pavēlniek. Es smiešos, kad viņi izdomās, ka tu viņiem nepatīc, un tie varēs tevi nopērt ikreiz, kad paveiks kādu nedarbu. Tagad sēdi mierīgi, tu elfiņ. Un beidz runāt! Tu mani kaitini.”
„Vai zini, kad pabeigsim Institūtu, varbūt tev vajadzētu padomāt, vai nevēlies kļūt par sārto. Tavs pieskāriens ir tik maigs!”
Viņa pasmīn. „Aizsūtīsi mani uz Rožu dārzu? Ha! Lūk, tas padarītu manu tēvu sārtu. Ai, nu beidz taču čīkstēt. Tā bija diezgan asprātīga vārdu spēle.”
Nākamajā dienā sakārtoju savu armiju. Uzlieku Mustangai pienākumu izveidot sešas vienības, katrā pa trim izlūkiem. Man ir piecdesmit seši karavīri; vairāk nekā puse no tiem ir vergi. Lieku viņai katrai grupai pievienot vienu no Cereras kareivjiem — visambiciozākos. Viņiem tiek seši no astoņiem sakarRīkiem, ko atradu Cereras kara zālē. Ierīces ir primitīvas, čerkstošas austiņas, tomēr tās sniedz manai armijai ko iepriekš nebijušu — attīstību, pāraugot saziņu ar dūmu signālu palīdzību.
„Tā, es pieņemu, ka tev ir plāns, kurā ietverts kas vairāk nekā vienkārša došanās uz dienvidiem kā tādai mongoļu ordai…” bilst Mustanga.
„Protams. Mēs dosimies meklēt Apolona namu.” Es turēšu Fičneram doto solījumu.
Tonakt no Cereras nama izjāj izlūki, kas uz dienvidiem izretinās sešos virzienos. Mana armija seko rītausmā, mirklī, pirms debesīs ceļas ziemas saule. Šo izdevību es neizniekošu. Ziema ir iespiedusi namus atpakaļ to cietokšņos. Dziļais sniegs un slēptas gravas padara smago kavalēriju lēnu un nepraktisku. Spēle ir palēninājusi gaitu, bet es to nedarīšu. Manis pēc Marss un Jupiters var kauties, cik vēlas. Vēlāk es atnākšu pēc tiem abiem.
Dienvidu gājiena otrās dienas pievakarē redzam Junonas cietoksni, ko jau iekarojis Jupiters. Tas slejas uz rietumiem no Argosas pietekas. Pili ieskauj kalni. Aiz tiem paceļas ziemīgās, sešus kilometrus augstās Marinera ielejas sienas. Mani izlūki vēsta par trīs ienaidnieku izlūkiem zirgos, kas manīti mežmalā austrumos. Viņi domā, ka tie ir no Plutona — Šakāļa vīri. Zirgi esot melni, un to jātnieku mati nokrāsoti
tāpat. Viņi iepinuši matos kaulus. Izlūki stāsta, ka jājot tie grab kā bambusa vēja zvani.
Lai kas būtu šie jātnieki, mums viņi netuvojas. Manās lamatās neiekrīt. Izlūki stāsta, ka viņus vada meitene. Viņa sēž sudrabota zirga mugurā, kas pārsegta ar nebalinātiem kauliem izšūtu ādas segu, acīmredzot dienvidos medBoti nav tik efektīvi. Es domāju, ka tā ir Lailata. Viņa ar saviem izlūkiem aizjāj uz dienvidiem, kad no dienvidaustrumiem Dižmeža malā parādās lielāka vienība.
Šīs ir īstas armijas, kas var atļauties smagās kavalērijas jātnieku vienības.
No kādas lielākas vienības mums tuvojas viens jātnieks. Viņš nes Apolona strēlnieku vimpeli. Zēna mati ir gari un mežonīgi, seju nocietinājuši no dienvidu jūras nākošie ziemas vēji. Cirtiens pierē gandrīz paņēmis abas viņa acis — acis, kas tagad mani lūkojas kā divas gailošas ogles sejā, kas izkalta bronzā.
Kad esmu pateicis savai armijai, lai tā izskatās tik nogurusi un nožēlojama, cik vien iespējams, dodos viņam pretī. Paksarn tas slikti izdodas. Mustanga liek viņam notupties uz ceļiem, lai milzīgais zēns izskatītos salīdzinoši normāls. Komiskai noskaņai viņa nostājas Paksam uz pleciem un, vēstnesim tuvojoties, sāk pikoties. Spēle ir trokšņaina un muļķīga un liek manai armijai izskatīties brīnišķīgi ievainojamai.
Izliekos, ka kliboju. Nometu malā vilkādas apmetni. Pietēloju drebuļus. Pārliecinos, ka mans nožēlojamais rūdītā tērauda zobens vairāk atgādina spieķi, nevis ieroci. Kad viņš tuvojas, saliecu savu stalto augumu un pametu skatu uz savu rotaļā aizrāvušos armiju. Manu apkaunojuma izteiksmi gandrīz izjauc smiekli. Noriju tos.