Viņa balss skan kā pa raupju akmeni vilkts tērauds. Viņā nav ne dzirksteles humora, viņš neuzskata, ka mēs visi esam pusaudži, kas spēlē spēli, un ka aiz šīs ielejas robežām joprojām pastāv īstā pasaule. Dienvidos noticis kas tāds, kas licis viņiem to aizmirst. Tāpēc, kad pazemīgi uzsmaidu viņam, vēstneša sejā nepakustas ne vaibsts. Viņš ir virs. Nevis zēns. Šķiet, ka šī ir pirmā reize, kad redzu kādu, kurš ir patiešām izaudzis.
„Un jūs esat tikai skrandaini pārpalikumi no ziemeļiem,” ņirgājas Apolona nama Pirmais vārdā Nova. Viņš mēģina uzminēt, no kāda nama nākam. Esmu nodrošinājis, ka viņš redzēs Cereras standartu. Novas acis uzzibsnī. Viņš grib ar to vairot pats savu slavu. Tāpat viņš ir apmierināts, kad ievēro, ka vairāk nekā puse manas piecdesmit sešu cilvēku armijas ir vergi. „Dienvidos jūs ilgi neizturēsiet. Varbūt vēlaties patverties no aukstuma? Varbūt gribat siltu ēdienu un gultas? Dienvidi ir skarbi.”
„Nespēju noticēt, ka tie būs ļaunāki par ziemeļiem, cilvēk,” es saku. „Viņiem tur ir slātes un pulsBruņas. Proktori liedz mums savu labvēlību.”
„Viņi nav šeit, lai būtu pret tevi labvēlīgi, nīkuli,” viņš noskalda. „Proktori palīdz tiem, kuri palīdz paši sev.”
„Mēs palīdzējām sev, kā spējām,” lēnprātīgi pasūdzos.
Viņš nospļaujas zemē. „Bērns! Nečīksti te! Dienvidi asarām netic.”
„Bet… bet dienvidos nevar būt ļaunāk nekā ziemeļos.” Es nodrebinos un pastāstu viņam par Pļāvēju no augstienēm. Par briesmoni. Mežoni. Slepkavu. Ļaunas, ļaunas lietas.
Kad runāju par Pļāvēju, viņš māj ar galvu. Tātad viņi ir par mani dzirdējuši.
„Tavs Pļāvējs ir miris. Žēl gan. Man būtu paticis iemēģināt spēkus pret viņu.”
„Viņš bija īsts dēmons!” es protestēju.
„Mums šeit ir pašiem savi dēmoni. Vienacains briesmonis mežā un vēl ļaunāks nezvērs rietumu kalnos. Šakālis,” viņš atzīst, turpinādams savu piedāvājumu. Man būtu ļauts piebiedroties Apolona namam kā algotnim — ne kā vergam, nekādā gadījumā kā vergam. Viņš palīdzētu man sakaut Šakāli un atgūt ziemeļus. Mēs būtu sabiedrotie. Viņš domā, ka esmu vājš un dumjš.
Palūkojos uz savu gredzenu. Apolona proktors uzzinās visu, ko šobrīd pateikšu. Es gribu, lai viņš zina, ka grasos sagraut viņa namu. Ja viņš vēlas mēģināt mani apturēt, savu ielūgumu būs saņēmis.
„Nē,” saku Novam. „Mana ģimene mani nosodīs. Ja pievienotos tev, viņu acīs es kļūtu par niecību. Nē. Atvaino.” Iekšēji pasmaidu. „Mums ir
gana pārtikas, lai izietu cauri tavām zemēm. Ja tu mums ļausi, mēs nesagādāsim nekād—”
Viņš mani iepļaukā.
„Tu esi elfs,” viņš noskalda. „Savaldi savu drebošo lūpu! Tu apkauno savu krāsu!” Viņš pieliecas tuvāk pār seglu loku. „Tu esi iemaldījies milžu cīņā un tiksi saspiests. Bet kļūsti par vīru, pirms nāku tev pakaļ! Es ar bērniem necīnos.”
Tieši tobrīd Mustanga iemet viņam pa galvu ar sniega piku, protams, ka viņa trāpa precīzi un smejas skaļi.
Nova nereaģē. Kustas tikai viņa zirgs, kas apgriežas, lai aiznestu jātnieku atpakaļ pie viņa klejojošās kaujas vienības. Noskatos, kā šis vīrs aizjāj, un jūtu, kā manī aug nemiers.
„Jāj mājās, mazo strēlniek!” sauc Takts. „Jāj mājās pie mammītes!” Nova atgriežas pie savas smagās kavalērijas vienības. Mūsu vienīgie jātnieki ir izlūki. Pat tad, ja dziļās sniega kupenas kavētu smagāko zirgu skrējienu, mūsu izlūki nevar stāties pretī tiešam uzbrukumam ar jonAsmeņiem un jonŠķēpiem. Mums joprojām ir vien rūdītā tērauda ieroči. Par rūdītās plāksnes vai kažokādas bruņām arī mums nav nekā labāka. Man vispār nav bruņu. Pagaidām kādu laiku neplānoju iesaistīties cīņās, kur tās man varētu izrādīties nepieciešamas. Pēc Cereras cietokšņa un standarta iekarošanas godalgu neesam saņēmuši. Proktori ir uzgriezuši man muguru, bet laika apstākļi pieturas labvēlīgi. Parasti kājnieki kavalērijas priekšā krīt kā sausi kvieši, bet mūs pasargā sniegs un nodevīgais reljefs zem tā.
Tonakt izveidojam nometni upes rietumu krastā, tuvāk pie kalniem, nost no atklātā lauka, kas plešas Dižmežu malā. Ja Apolona kavalērija vēlas uzbrukt mūsu nometnei, kamēr guļam, tai nāksies tumsā šķērsot aizsalušo upi. Brīdī, kad redzēju, ka tie uzskata mūs par vārguļiem un vieglu medījumu, es zināju, ka viņi to mēģinās. Viņi nožēlojami izgāžas. Augstprāši. Pēc krēslas liku Paksam un viņa spēkavīriem ņemt cirvjus un mīkstināt biezo upes ledu ap mūsu nometnes robežām. Naktī dzirdam, kā kliedz zirgi un plunkšķ ūdenī iekrituši ķermeņi. MedBoti īdēdami nolaižas, lai glābtu dzīvības. Šie zēni un meitenes no spēles ir izstājušies.
Turpinām ceļu uz dienvidiem, kur pēc manu izlūku minējumiem atrodas Apolona pils. Naktī labi paēdam. Vārām zupas no izlūku atvesto dzīvnieku kauliem un gaļas. Maizi glabājam pašdarinātos maisos. Ēdiens uztur manu armiju labā omā. Kā reiz teicis diženais Korsikānis: „Armija maršē, ja tās vēders ir pilns.” Jāsaka gan, ka viņam pašam ziemā klājās diezgan slikti.
Kamēr vedu savu kolonnu, pienāk Mustanga, lai paietos man līdzās. Lai gan viņa satinusies tikpat biezās vilkādās kā es, meitene tik tikko sniedzas man līdz plecam. Kad kopā brienam pa dziļo sniegu, gandrīz smieklīgi nolūkoties, kā viņa mēģina iet vienā solī ar mani. Ja palēninu gaitu, izpelnos drūmu skatienu caur sarauktu pieri. Mēģinot neatpalikt, viņas bize šūpojas šurpu turpu. Kad sasniedzam vieglāku ceļu, viņa palūkojas uz mani. Uzrautais deguns aukstumā ir sarkans kā ķirsis, bet acis atgādina karstu medu.
„Tu pēdējā laikā slikti guli,” viņa iesāk.
„Kad tad esmu labi gulējis?”
„Kad gulēji blakus man. Pirmajā nedēļā mežā tu naktīs kliedzi, bet pēc tam gulēji saldi kā mazulis.”
„Vai tas nozīmē, ka aicini mani atpakaļ?” es vaicāju.
„Es nekad neesmu teikusi, ka tevjāiet prom.” Viņa mirkli pagaida. „Kāpēc tu aizgāji?”
„Tu novērs manu uzmanību,” es atbildu.
Viņa gaiši iesmejas un atpaliek, lai turpinātu ceļu līdzās Paksam. Palieku apjucis gan no savas atbildes, gan viņas vārdiem. Nekad nebiju domājis, ka Mustangai rūpēs tas, ka esmu aizgājis. Manā sejā iezogas muļķīgs smaids. Takts mani pieķer.
„Laimes pārņemts mīlas balodītis,” viņš nodūdo.
Metu viņam sejā sauju sniega. „Vairs ne vārda.”
„Bet man jāpārmij vēl viens vārds, viens nopietns vārds!' Viņš pienāk tuvāk un dziļi ievelk elpu. „Vai sāpes mugurā tevi uzbudina tikpat ļoti kā mani?” Viņš smejas.
„Vai tu kādreiz esi nopietns?”
Viņa acis dzirkstī. „O, nopietnu tu mani negribi redzēt.”
„Un kā būtu ar paklausīgu?”
Takts sasit plaukstas. „Nu, tu jau zini, ka neesmu prīmā sajūsmā par pavadām.”
„Vai tu redzi kādu pavadu?” jautāju, norādīdams uz viņa pieri, kur varētu būt verga zīme.
„Un tā kā tu zini, ka pavada man nav vajadzīga, būtu labi, ja tu man pateiktu, kurp dodamies. Tā es būtu daudz… efektīvāks.”
Viņš mani neizaicina, jo runā klusu. Pēc pātagošanas, ko abi izcietām, Takts izturas pret mani biedējoši lojāli. Viņš man paklausa, par spīti smaidiem, vīpsnāšanai un smiekliem. Un viņa jautājums ir nopietns.
„Mēs dodamies iznīcināt Apolonu,” es pastāstu.
„Bet kāpēc tieši Apolonu?” Takts vaicā. „Mēs sagrābjam namus nejaušā secībā, vai arī man vajadzētu zināt vēl kaut ko?”
Viņa tonis liek man ziņkārē pieliekt galvu. Šis zēns man vienmēr ir atgādinājis kaut kādu milzīgu kaķi. Varbūt pie vainas biedējoši nevērīgā maniere, kādā viņš dreifē apkārt. It kā spētu kādu nogalināt, pat nesasprindzinot muskuļus. Vai varbūt tas tāpēc, ka spēju iztēloties, kā viņš saritinās uz dīvāna un ar mēli nomazgā sevi tīru.