„Esmu šo to redzējis sniegā, Pļāvēj,” viņš klusi saka. „Precīzāk izsakoties — nospiedumus sniegā. Un šos nospiedumus nav atstājušas pēdas.”
„Ķepas? Pakavi?”
„Nē, dārgo vadoni.” Takts pienāk tuvāk. „Līnijveida nospiedumi.” Es saprotu, ko viņš grib teikt. „Ļoti zemu lidojoši gravZābaki. Lūdzams, pastāsti man, kāpēc mums seko proktori? Kāpēc viņi apvilkuši rēgApmetņus?”
Mūsu gredzenu dēļ čukstēšanai nav jēgas. Tomēr Takts to nezina.
„Tāpēc, ka viņi no mums baidās,” es atbildu.
„Tas ir, baidās no tevis.” Viņš mani vēro. „Ko zini tu, bet nezinu es? Ko tu pastāsti Mustangai, bet ne mums?”
„Vai gribi zināt, Takt?” Neesmu aizmirsis šī puiša noziegumus, tomēr aplieku roku viņam ap plecu un pievelku tuvāk kā brāli. Es zinu, cik ietekmīgs var būt pieskāriens. „Notriec Apolona namu no nolādētās kartes, un tad es tev pastāstīšu.”
Viņa lūpas savelkas plēsīgā smaidā. „Ar vislielāko prieku, labo Pļāvēj.”
Turamies pa gabalu no atklātiem laukiem, virzīdamies dziļāk dienvidu virzienā, ejam gar upi un austiņās klausāmies izlūku ziņojumos par ienaidnieku sagrābtajām teritorijām. Šķiet, ka Apolons šeit visu kontrolē. Viss, ko redzam no Šakāļa, ir sīkas izlūku vienības. Viņa kareivjiem piemīt kas savāds, kas tāds, kas sēj saltumu sirdī. Domāju par savu ienaidnieku vai tūkstošo reizi. Kas padara zēnu bez sejas tik biedējošu. Vai viņš ir garš? Slaids? Plecīgs? Veikls? Neglīts? Un kas vairo viņa slavu? Vai vārds? Šķiet, neviens to nezina.
Plutona izlūki neierodas, par spīti kārdinošajām lamatām, ko esam izlikuši. Lieku Paksam augstu nest Cereras karogu, lai to plīvojam redz ikviens Apolona jātnieks vairāku jūdžu rādiusā. Katrs apzinās iespēju izcīnīt slavu. Mums uzbrūk jātnieku vienības. Izlūki domā, ka var atņemt mums mūsu lepnumu un gūt sev statusu pašu namā. Viņi kā muļķi nāk pa trim, pa četriem, un mēs sakaujam tos ar Cereras strēlniekiem, Minervas šķēpnešiem vai sniegā ieraktiem pīķiem. Pamazām graužam tos, tāpat kā vilks grauž alni. Tomēr allaž ļaujam tiem izbēgt. Es gribu, lai tad, kad ieradīšos pie viņu sliekšņa, tie ir nikni kā elle. Tādi vergi šobrīd mūs tikai kavētu.
Tonakt sēžu pie maza ugunskura kopā ar Pakšu un Mustangu, kas stāsta par savām dzīvēm ārpus skolas. Ja izdodas viņu iekustināt, Pakss ir īsts nemiera gars — pārsteidzoši dzīvīgs stāstnieks ar tendenci izteikt komplimentus visiem savu stāstu varoņiem, tostarp arī ļaundariem, tādēļ pusi laika klausītājs pat nezina, kurš ir ļaunais, kurš — labais. Viņš pastāsta par gadījumu, kad salauza uz pusēm tēva scepteri, un to reizi, kad tika sajaukts ar kādu obsidiānu un gandrīz aizsūtīts uz Agogi, kur viņus apmāca cīņām kosmosā.
„Es domāju, ka varētu teikt tā, ka vienmēr esmu sapņojis kļūt par obsidiānu,” viņš rūc.
Kad Pakss bijis mazs, viņš aizlavījies no vecāku vasaras savrupnama Jaunzēlandē uz Zemes un piebiedrojies obsidiāniem, kas gājuši naksnīgos
nagoge gājienos, kuru laikā laupījuši un zaguši, lai papildinātu niecīgo uzturu, kas viņiem dots Agogē. Viņš kašķējies un cīnījies ar tiem par ēdiena paliekām. Pakss apgalvo, ka vienmēr uzvarējis, līdz saticis Helgu. Abi ar Mustangu saskatāmies un cenšamies neizplūst smieklos, kamēr Pakss svinīgi stāsta par Helgas bagātīgajām proporcijām, platajām dūrēm un iespaidīgajiem augšstilbiem.
„Viņu mīla bija liela,” saku Mustangai.
„Mīla, kas satricināja zemi,” viņa atbild.
Nākamajā rītā mani pamodina Takts. Viņa acis ir saltas kā sarma austošās saules staros.
„Mūsu zirgi izlēmuši aizmukt. Visi līdz pēdējam.” Viņš aizved mūs līdz Cereras zēniem un meitenēm, kas pieskatīja zirgus. „Neviens neko nav redzējis. Vienā brīdī zirgi bija šeit, nākamajā jau pazuduši.”
„Nabaga zirgi droši vien nobijušies,” Pakss ar sāpēm balsī saka. „Vakarnakt bija vējains. Varbūt tie iebēguši mežā, lai meklētu patvērumu.”
Mustanga salasa virves, pie kurām naktī tika piesieti zirgi.
Pārrautas uz pusēm.
„Stiprāki, nekā izskatījās,” viņa šaubīdamās saka.
„Takt?” pametu zodu uz virvēm.
Pirms atbild, viņš palūkojas uz Pakšu un Mustangu. „Ir pēdu nospiedumi…”
„Bet.”
„Kāpēc velti tērēt dvašu?” viņš parausta plecus. „Tu jau zini, ko teikšu.”
Virves pārrāva proktori.
Nestāstu savai armijai, kas noticis, tomēr, kad ļaudis saspiežas bariņos, lai sildītos ap ugunskuriem, baumas izplatās ātri. Mustanga neuzdod jautājumus, lai gan zina, ka es viņai kaut ko nestāstu. Galu galā, medikamentus, ko viņai devu Ziemeļmežos, es neatradu vienkārši zem kāda krūma.
Uz jauno sarežģījumu mēģinu lūkoties kā uz pārbaudījumu. Kad sāksies sacelšanās, tādi gadījumi nebūs retums. Kā es reaģēšu? Izelpošu niknumu. Izelpošu to un iešu tālāk. To pateikt ir vieglāk nekā izdarīt.
Virzāmies uz mežiem, kas plešas austrumos. Bez zirgiem līdzenumos pie upes mums vairs nav, ko darīt. Mani izlūki ziņo, ka Apolona pils ir netālu. Kā es to ieņemšu bez zirgiem? Bez jebkādas ātruma priekšrocības?
Kad iestājas nakts, atklājas vēl kāds sarežģījums. Sasisti zupas katli, ko atnesām no Cererās, lai varētu ugunskuros gatavot ēst. Visi ir cauri. Un maize, ko bijām rūpīgi ietinuši papīrā un nobēdzinājuši somās, nu ir pilna ar smecerniekiem. Vakariņās ēdot maizi, tie kraukšķ starp zobiem kā sulīgas sēklas. Atlasītājiem tas izskatīsies pēc nelaimīgas sakritības. Tomēr es zinu, ka te slēpjas kas vairāk.
Proktori brīdina, lai griežos atpakaļ.
„Kāpēc Kasijs tevi nodeva?” man tonakt jautā Mustanga, kamēr abi guļam iedobē zem sanestas sniega gubas. Mūsu Diānas sargkareivji vēro nometnes perimetru, sasēduši kokos. „Nemelo man!”
„Patiesībā es biju tas, kurš viņu nodeva,” atbildu. „Es… Pārejā man vajadzēja nogalināt viņa brāli.”
Viņa iepleš acis. Pēc brīža Mustanga pamāj. „Man arī nomira brālis. Tas nav… tas bija citādāk. Bet… tāda nāve daudz ko maina.”
„Vai tā mainīja tevi?”
„Nē,” Mustanga saka, it kā pati būtu to tikko aptvērusi. „Tomēr tā mainīja manu ģimeni. Padarīja viņus par cilvēkiem, ko es dažkārt vairs nepazīstu. Tāda laikam ir dzīve.” Viņa pēkšņi atraujas. „Kāpēc tu pateici Kasijam, ka nogalināji viņa brāli? Vai tu esi tik neprātīgs, Pļāvēj?”
„Es viņam ne sajāta nieka neteicu. Proktori to'izdarīja ar Šakāļa palīdzību. Iedeva viņam holokubu.”
„Skaidrs.” Viņas skatiens kļūst salts. „Tātad viņi krāpjas par labu arhiGubernatora dēlam.”
Pametu Mustangu un ugunskura siltumu, lai aizietu mežā pačurāt. Gaiss ir salts un svaigs. Zaros ūjina pūces, radot sajūtu, ka no tumsas tieku novērots.
„Derov?” tumsā sauc Mustanga. Es apgriežos.
„Mustanga, vai tu man sekoji?” Derovs. Nevis Pļāvējs. Kaut kas nav kārtībā. Kaut kas izteiksmē, kādā viņa saka manu vārdu, tajā, ka viņa
vispār saka manu vārdu. Kā dzirdēt rejošu kaķi. Tomēr tumsā nespēju viņu saskatīt.
„Man likās, ka kaut ko redzēju,” joprojām ēnu apslēpta, viņa saka, balss plūst no meža biezokņa. „Tas ir tepat. Tu būsi pārsteigts.”
Sekoju balss skaņai. „Mustanga! Nepamet nometni! Mustanga!"
„Mēs jau esam to pametuši, dārgumiņ.”