Laurus dabū Gamma, nevis mēs.
4 . DĀVANA
Kamēr Lauriem rotātās kastes tiek krautas Gammas priekšā, es domāju, cik gan patiesībā tas ir viltīgi. Viņi neļauj mums izcīnīt Laurus. Viņiem vienalga, ka nesaskan skaitļi. Viņiem nospļauties, ka jaunie protestā paceļ balsis, bet vecie vaid savas nodeldētās gudrības. Tā ir tikai viņu varas izrādīšana. Tā ir viņu vara. Viņi izlemj, kurš uzvarēs. Nopelni, kas iegūti jau piedzimšanas brīdī. Tā netiek izjaukta hierarhija. Tā mēs turpinām censties, bet nekad neņemamies sazvērēties.
Lai cik liela būtu vilšanās, daļa no mums nevaino Sabiedrību. Mēs vainojam Gammu, kas saņem balvas. Laikam pat cilvēka naids var aptrūkties. Un, kad viņš caur krekliņu redz sava bērna ribas, kamēr kaimiņi piestumj māgas ar gaļas sautējumiem un cukdrotiem pīrāgiem, ir grūti ienīst vēl kādu citu. Varētu padomāt, ka viņi dalīsies. Taču viņi to nedara.
Tēvocis skatās uz mani un parausta plecus, bet pārējie ir sarkani no dusmām. Lorens izskatās tā, ka varētu mesties virsū un uzbrukt skārdagalvām vai gammām. Toties Eo neļauj man aizsvilties. Viņa neļauj maniem pirkstu kauliņiem kļūt baltiem, kad esmu niknumā savilcis dūres. Viņa mani pazīst pat labāk nekā mana māte un zina, kā apslāpēt niknumu, pirms tas sācis plūst pāri malām. Noskatoties, kā Ēo saņem manu plaukstu, māte maigi smaida. Kā viņa mīl manu sieviņu!
„Padejo ar mani,” Ēo nočukst. Viņa uzsauc, lai ieskanas cītaras un ierības bungas. Bez šaubām, viņa spļauj uguni. Mana sieva Sabiedrību ienīst vairāk nekā es. Tomēr tieši tāpēc es viņu mīlu.
Drīz uzvirmo cītaru mūzika un vecie vīri ritmiski sit plaukstas pret galdiem. Plīvo kārtainie svārki. Pēdas sitas un slīd pa grīdu. Es satveru savu sievu ap vidukli, un klani saplūst laukumā, lai mums pievienotos. Mēs svīstam un smejamies, un cenšamies aizmirst dusmas. Mēs kopā augām un nu esam pieauguši. Viņas acīs es redzu savu sirdi. Viņas elpā dzirdu savu dvēseli. Viņa ir mana zeme. Viņa ir mana ģimene. Mana mīlestība.
Ēo smiedamās pavelk mani malā. Līkumojam caur pūli, lai paliktu divatā. Tomēr viņa neapstājas, kad esam tikuši ārā. Pa metāla grīdām zem zemiem, tumšiem griestiem viņa ved mani uz vecajiem tuneļiem, uz Tīklotavu, kur smagi strādā sievietes. Ir laiks starp maiņām.
„Kurp tieši mēs ejam?” es vaicāju.
„Ja atceries, man tev ir dāvanas. Un, ja atvainosies, ka tava dāvana izgāzās, es uzšaušu tev pa pakausi.”
Ieraudzījis no sienas izspraukušos asinssarkanu hemantes ziedu, noplūcu to un sniedzu viņai. „Mana dāvana,” saku. „Tiešām biju cerējis tevi pārsteigt.”
Viņa ieķiķinās. „Nu labi. Iekšpuse ir mana. Ārpuse tava. Nē! Nesaplēs to! Tava puse paliek pie manis.” Jūtu hemantes smaržu viņas plaukstā. Tā ož pēc rūsas un mātes liesajiem sautējumiem.
Tīklotavā mums visapkārt zīdu vij augšstilba resnuma zirnekļtārpi ar garām skeletu kājām, tie ir klāti ar brūnu un melnu vilnu. Tie ložņā gar sijām, un to kājas izskatās neproporcionālas resnajiem vēderiem. Ēo aizved mani līdzTīklotavas augstākajam līmenim. Vecās metāla sijas ietītas zīdā. Lūkodamies uz radījumiem visapkārt, es nodrebinos; zemesčūskas es saprotu, bet zirnekļtārpus gan nē. Sos radījumus radījuši Sabiedrības tēlnieki. Ēo smiedamās pieved mani pie sienas un notrauš malā biezu tīklu kārtu, pavērdama skatam aprūsējušu metāla cauruļvada režģi.
„Ventilācija,” viņa saka. „Pirms nedēļas nokrita sienas apmetums, kas bija to slēpis. Te ir arī veca caurule.”
,,Ēo, ja kāds uzzinās, tie mūs nopērs. Mums ir aizliegts…”
„Es neļaušu viņiem sabojāt arī šo dāvanu.” Viņa noskūpsta mani uz deguna. „Nāc nu, ellesnirēj! Šajā tunelī nav pat nokaitēta urbja.”
Sekoju viņai šaurajā šahtā cauri garai pagriezienu virknei, līdz izceļam režģi otrā galā — cilvēka ausīm nedzirdētu skaņu pasaulē. Tumsā kaut kas dūc. Ēo saņem manu plaukstu. Tā šeit ir vienīgā pazīstamā lieta.
„Kas tas ir?” jautāju par skaņu.
„Dzīvnieki,” viņa saka un ieved mani savādajā naktī. Zemi man zem kājām klāj kaut kas mīksts. Uztraukts ļauju viņai vilkt mani uz priekšu.
„Zāle. Koki. Derov, koki. Mēs esam mežā.”
Ziedu smarža. Tad tumsā iedegas gaismas. Caur melnumu zibsnīdami, lido dzīvnieciņi ar zaļiem vēderiem. No ēnām paceļas lielas vaboles ar visās varavīksnes krāsās zaigojošiem spārniem. Tajās pulsē krāsas un dzīvība. Man aizraujas elpa, un Ēo iesmejas, kad kāds tauriņš palido garām tik tuvu, ka varu tam pieskarties.
Par visu šo dziedam mūsu dziesmās, bet savām acīm esam to redzējuši tikai HK. Šādas krāsas es nebūtu varējis pat iztēloties. Manas acis ir skatījušas tikai zemi, gailošos urbju asmeņus, pelēko betonu un metālu. HK ir bijis logs, pa kuru redzēju krāsas. Tomēr šis skats nelīdzinās nekam citam.
Lidojošo dzīvnieku spilgtums griežas man acīs. Nodrebinos, iesmeļos un pastiepju roku, lai pieskartos radījumiem, kas manā priekšā lidinās tumsā. Atkal atgriezies bērnībā, notveru tos plaukstās un palūkojos uz telpas griestiem. Tas ir caurspīdīgs burbulis ar skatu uz debesīm.
Debesis. Kādreiz tas bija tikai vārds.
Es neredzu Marsa seju, bet redzu skatu no tās. Spodri melnajās debesīs klusi un cienīgi mirgo zvaigznes kā gaismiņas, kas iekārtas virs mūsu ciema. Ēo izskatās tā, it kā varētu tām piebiedroties. Mani vērojot, viņas seja staro, un mana sieviņa smejas, kad nokrītu uz ceļiem un ievelku plaušās zāles smaržu. Tā ir savāda, salda un nostalģijas pilna smarža, lai gan neatminos, ka iepriekš būtu redzējis zāli. Dzīvniekiem dūcot tepat krūmos, tepat kokos, novelku Ēo sev līdzās zālē un pirmo reizi noskūpstu
ar atvērtām acīm. Koku zari un lapas lēni šūpojas no ventilācijas lūkām plūstošajā gaisā. Es lieliem malkiem dzeru skaņas, smaržas un skatu, un mēs ar sievu mīlējāmies zālē zem zvaigžņota debesjuma.
„Tā ir Andromedas galaktika,” viņa saka man vēlāk, kad guļam uz muguras. Tumsā čivina dzīvnieki. Debesis virs mums ir biedējošas. Ja ielūkojos tajās pārāk cieši, aizmirstu gravitācijas tvērienu, sāk šķist, ka tajās iekritīšu. Mugurai pārskrien trīsas. Esmu stūru, tuneļu un šahtu radība. Manas mājas ir raktuvēs, un kāda daļa manī vēlas skriet prom, drošībā, aizbēgt no šīs svešādās, plašās telpas, kas pilna dzīvības.
Ēo pagriežas, lai palūkotos uz mani, un ar pirkstiem izseko karsta tvaika radītām rētām, kas kā upes izvagojušas manas krūtis. Zemāk viņa jutīs zemesčūskas atstātās rētas uz vēdera. „Mamma mēdza man stāstīt stāstus par Andromedu. Viņa zīmēja ar tinti, ko viņai iedāvāja tas skārdagalva Bridžs. Zini, viņam mamma vienmēr bija patikusi.”
Mums tā guļot kopā, viņa dziļi ievelk elpu, un es zinu, ka Ēo ir kaut ko iecerējusi, paglabājusi kaut ko sakāmu tieši šim brīdim. Šī vieta kalpo par palīgu.
„Mēs visi zinām, ka tu izcīnīji Laurus,” viņa man saka.
„Tev nevajag mani mierināt. Es vairs nedusmojos. Tas nav svarīgi,” es saku. „Tagad, kad esmu redzējis šo, tam vairs nav nozīmes.”
„Ko tu runā?” viņa asi noprasa. „Tagad tam ir lielāka nozīme nekā jebkad! Tu nopelnīji Laurus, bet viņi neļāva tev tos paturēt!”
„Tas nav svarīgi. Šī vieta…”
„Šī vieta pastāv, bet viņi neļauj mums šurp nākt, Derov! Pelēkie droši vien paši to izmanto. Viņi nedalās.”
„Kāpēc lai viņi dalītos?” nesaprašanā jautāju.
„Tāpēc, ka mēs to radījām. Tāpēc, ka tā ir mūsu!”
„Tiešām?” Šāda doma man ir sveša. Viss, kas man pieder, ir mana ģimene un es pats. Viss pārējais pieder Sabiedrībai. Mēs netērējām naudu, lai atsūtītu šurp pirmatklājējus. Bez viņiem mēs būtu uz mirstošās Zemes tāpat kā pārējā cilvēce.