Kā ļaunuma vēstneši ap mani stiepjas augsti koki. To zari ķeras apģērbā. Mežs ir kluss. Tumšs. Tās ir lamatas. Tā nav Mustanga.
Proktori? Šakālis? Mani kāds vēro.
Kad tevi kaut kas vēro un tu nezini, kur tas ir, prātīgi ir darīt tikai vienu. Maini nolāpīto paradigmu, mēģini izlīdzināt spēli. Liec tam sevi meklēt.
Metos skriet. Skrienu atpakaļ pie savas armijas. Tad noslēpjos aiz koka, veikli uzrāpjos tajā un gaidu. Naži rokās. Gatavs mest. Ap mani tinas vilkādas apmetnis.
Klusums.
Tad dzirdu lūstam zarus. Mežā kaut kas kustas. Kaut kas milzīgs.
„Paks?” saucu lejup.
Atbildes nav.
Tad jūtu spēcīgu roku skaram manu plecu. Zars, uz kura tupu, ieliecas ar jaunu svaru, kad no tukša gaisa parādās vīrietis, kurš deaktivizējis savu rēgSegu. Esmu viņu redzējis jau agrāk. Cirtainie, blondie mati nogriezti īsi un ieskauj krēslaino, dievišķīgo seju. Viņa zods ir kā marmorā kalts, bet acis ļauni mirdz tikpat spilgti kā viņa bruņas. Apolona proktors. Milzīgais radījums zem mums atkal sakustas.
„Derov, Derov, Derov,” viņš klakšķina mēli Mustangas balsī. „Tu biji visu iemīļota lelle, bet vairs nedejo tā, kā tev pieklātos. Vai pārdomāsi un dosies uz ziemeļiem?”
„Es-”
„Atsakies? Kāda starpība.” Viņš spēcīgi nogrūž mani no zara. Pa ceļam lejup atsitos pret vēl vienu. Iekrītu sniegā. Es saožu niknumu. Kažoku. Un tad ierēcas nezvērs.
38.APOLONA KRIŠANA
Lācis ir milzīgs — lielāks par zirgu, liels kā furgons. Bāls kā noasiņojis līķis. Acis sarkani dzeltenas. Zobi melni kā slātes, tik gari kā mans apakšdelms. Lāčus, ko esmu redzējis HK, šim nevar ne pielīdzināt. Tā muguru vidū šķeļ sarkanu spalvu svītra. Nagi ir kā pirksti — uz katras kājas astoņi. Tas ir pretdabisks. To radījuši tēlnieki izmantošanai sportā. Tas atvests uz šiem mežiem, lai nogalinātu, lai nogalinātu tieši mani. Abi ar Sevro dzirdējām tā rēcienus pirms vairākiem mēnešiem, kad devāmies līgt mieru ar Diānu. Tagad jūtu uz sejas šķīstām tā siekalas.
Mirkli stāvu apstulbis. Tad lācis ierēcas vēlreiz un metas uz priekšu.
Es paveļos malā un skrienu. Skrienu ātrāk nekā jebkad mūžā. Tomēr dzīvnieks ir par mani ātrāks, kaut gan ir neveiklāks; mežs rīb, tam triecoties cauri kokiem un krūmiem.
Pieskrienu pie resna dievKoka un ienirstu pakrūmē. Zeme zem manām kājām iečīkstas, un es saprotu, uz kā stāvu. Atstāju šo vietu starp sevi un lāci un gaidu, kad tas gāzīsies cauri krūmājam. Tas iztriecas cauri un metas man virsū. Palecu atpakaļ. Tad nezvērs pazūd, caur lamatu vāku rēkdams iegāžas bedrē, kas izoderēta ar noasinātiem koka pīķiem. Mani prieki būtu ilgāki, ja pats nebūtu padejojis atmuguriski un iekāpis otrās lamatās.
Zeme sagriežas kājām gaisā. Nu, patiesībā es. Mana kāja raujas augšup, un es palieku karādamies gaisā, aiz pēdas noķerts virvē. Tā karājos stundām ilgi, bīdamies saukt savu armiju, jo to var sadzirdēt Apolona
proktors. No galvā satecējušajām asinīm kut un niez seja. Tad nakts klusumu pārtrauc pazīstama balss.
„Paskat tik,” tā smīkņā zem manis. „Izskatās, ka mums būs divi kažoki, ko dīrāt.”
Kad pastāstu Sevro, ka esmu apvienojis spēkus ar Mustangu, viņš smīn. Nometnē, kur Mustanga jau grasījusies sūtīt man pa pēdām meklētāju grupas, starp ziemeļniekiem Sevro reputācija nākusi viņam pa priekšu. Mincrvieši no viņa baidās. Savukārt Takts un pārējie beigtie bēri priecājas viņu redzēt.
„Vai tu re, tas taču mans vēderdraudziņš!” stiepdams vārdus, izsaucas Takts. „Kādēļ klibo, mans draugs?”
„Tava māte sajāja mani lupatās,” Sevro noņurd.
„Fui, tev vajadzētu pastiepties uz pirkstgaliem, lai spētu noskūpstīt kaut viņas zodu!”
„Ne jau viņas zodu es mēģināju skūpstīt.”
Takts smiedams sasit plaukstas un ievelk pretojošos Sevro brālīgā apskāvienā. Viņi ir divi ļoti īpatnēji cilvēki. Tomēr pieļauju, ka kopā pārlaista nakts beigta zirga vēdera dobumā rada saikni starp cilvēkiem, padara viņus par tādiem kā biedējošiem dvīņiem.
„Kur tu biji?” pasaukusi mani malā, klusu jautā Mustanga.
„Pēc brīža,” izvairos no atbildes.
Tagad Sevro ir tikai viena acs. Tātad viņš ir tas vienacainais dēmons, par kuru mani brīdināja Apolona sūtnis.
„Vienmēr esmu brīnījusies, kas par jukušiem, maziem tipiņiem jūs, gaudoņi, esat,” saka Mustanga.
„Maziem?” Sevro pārjautā.
„Es— es negribēju tevi aizvainot.”
Viņš pasmīn. „Es esmu mazs.”
„Katrā ziņā mēs no Minervas nama domājām, ka jūs esat rēgi.” Viņa uzsit Sevro pa plecu. „Bet jūs tādi neesat. Tāpat kā es neesmu īsts mustangs, ja tu vēl šaubījies. Man nav astes, vai redzi? Un nē,” viņa pārtrauc Taktu pusvārdā, „ja reiz gribēji vaicāt, nekad neesmu nēsājusi seglus.”
Viņš tiešām grasījās to vaicāt.
„Viņai nav ne vainas,” Sevro man neuzkrītoši nomurmina.
„Man viņi patīk,” pēc pāris mirkļiem man saka Mustanga. „Liek man justies garai.”
„Ideāli!” Takts nostenējies paceļ gaisā asinskupra ādu. „Paskatiņ te! Viņi atraduši kaut ko pēc Pakša mēra!”
Pirms atgriežamies pie pārējiem, kas sasēduši ap lielo, Pakša uzraudzīto ugunskuru, Sevro paaicina mani malā un izvelk saini. Segā ietīts mans sirpjAsmens.
„Atradu to dubļos un paglabāju tev,” viņš saka. „Esmu to uzasinājis, vairs nav tie laiki, kad lietojām trulus asmeņus.”
„Tu esi draugs. Es ceru, ka tu to zini.” Uzsitu viņam uz pleca. „Ne spēles draugs. īsts draugs, kad tiksim no šejienes prom. Tu to zini, vai ne?” „Neesmu jau idiots.” Viņš tik un tā piesarkst.
Kad apsēžamies pie ugunskura, no Sevro uzzinu, ka viņš un gaudoņi — mana vecā nama pārpalikumi Dadzis, Drātģīmis, Klauns, Nezāle un Olis — pēc manas pazušanas nepalika tur ilgāk par pāris dienām.
„Kasijs teica, ka tevi savācis Šakālis,” Sevro stāsta, pilnu muti ēzdams kukaiņiem pilno maizi. „Gardas sēkliņas!” Viņš ēd tā, it kā nebūtu redzējis pārtiku nedēļām ilgi.
Sēžam Dižmežā ap ugunskuru un sildāmies sprakšķošo pagaļu gaismā. Mums piebiedrojas Mustanga, Milija, Takts un Pakss, kas sasēžas uz sniegā krituša koka. Esam saspiedušies kopā Icā dzīvnieki. Sēžu blakus Mustangai. Zem kažokādām viņas kāja piespiedusies manējai. Asinskupra āda smirdēdama sprakšķ pie uguns. Liesmās pil tauki. Kad tā izžūs, to valkās Pakss.
Pēc tam, kad Kasijs iebaroja viņam melus, Sevro devās meklēt Šakāli. Mans mazais draugs ar sīkumiem neaizraujas. Tie viņam derdzas. Sevro vienkārši piesit ar pirkstu pa tukšo acs dobuli un saka: „Šakālis ir man parādā.”
„Tātad tu viņu redzēji?” prasu.
„Bija tumšs. Es redzēju viņa nazi. Pat nedzirdēju viņa balsi. Man nācās nolēkt no kalna. Tas bija garš kritiens atpakaļ pie pārējā bara.” Viņš
stāsta tik vienkārši. Tomēr redzu drauga klibo kāju. „Mēs nevarējām palikt kalnos. Viņa viri… visur.”
„Tomēr par piemiņu no kalniem šo to dabūjām,” saka Dadzis. Viņa ar mātišķu smaidu uz lūpām uzsit pa skalpiem, kas piekārti pie jostas. Mustanga nodrebinās.
Dienvidos plosījies haoss. Palikuši vien Apolona, Venēras, Merkura un Plutona nami, tomēr izklausās, ka Merkurs pārvērsts par klaiņojošu bezpajumtnieku baru. Žēl. Man patika viņu proktors. Atlasē viņš gandrīz izvēlējās mani un būtu to izdarījis, ja viņam tiktu ļauts. Nez kā tad viss būtu izvērsies.
„Sevro, cik ātri tu ar tādu kāju vari noskriet, teiksim, divus kilometrus?” es vaicāju.
Pārējie brīnās par jautājumu, bet Sevro tikai parausta plecus. „Tā mani nebremzē. Šajā zemajā gravitācijā kādā pusotrā minūtē.”