Paturu prātā, ka vēlāk man viņam jāizstāsta sava ideja.
„Mums ir svarīgākas lietas, ko apspriest, Pļāvēj.” Takts smaidīdams saka. „Klau, dzirdēju, ka tu esot karājies ar kājām gaisā, notverts šīs jaunās dāmas lamatās.” Takts papliķē pa mazās Dadzes augšstilbu; viņa pasmaida, kad puisis ļauj rokai tur pakavēties. Takta simpātijas piesaistījusi skalpu kolekcija. „Tu taču nedomāji, ka izdosies izvairīties no šī stāsta, vai ne?”
Tas nemaz nav tik smieklīgi, kā viņam varētu šķist.
Grozu pirkstā gredzenu. Pastāstot es parakstītu viņu nāves spriedumus. Apolons un Jupiters mani noklausās šajā pašā brīdī. Paskatos uz Mustangu un jūtos sekls. Lai uzvarētu viņu negodīgajā spēlē, es riskēšu ar iespēju zaudēt Mustangu. Ja es būtu labs cilvēks, es paturētu gredzenu pirkstā. Es turētu mēli aiz zobiem. Tomēr ir jākaļ plāni un jāgāž no augstumiem dievi. Noņemu savu gredzenu un nolieku to sniegā. „Uz mirkli izliksimies, ka neesam nākuši no atšķirīgiem namiem,” es saku. „Visi parunāsim kā draugi — bez gredzeniem.”
Bez zirgiem un iespējas ātri pārvietoties man trūkst priekšrocību pret ienaidniekiem apkārtējās zemēs. Vēl viena mācība, ko apgūt. Es
pats izveidoju savas priekšrocības, radu jaunu stratēģiju. Lieku viņiem no manis baidīties.
Mana taktika ir fragmentācija. Sadalu savu armiju sešās desmit cilvēku lielās daļās, ko manā vadībā komandē Pakss, Mustanga, Takts, Mīlija un, pēc pārsteidzoša Mīlijas ieteikuma, Naila. Es būtu devis atsevišķu vienību arī Sevro, tomēr viņš un gaudoņi atsakās vēlreiz mani pamest. Par rētu man uz vēdera viņi vaino sevi.
Mana armija uzklūp Apolona valdījumiem kā izsalkušu vilku bars. Mēs neuzbrūkam viņu pilij, bet sirojam tās fortos. Nesam uguni viņu noliktavām. Šaujam bultas viņu kājās. Piegānām viņu ūdens krājumus un, pirms ļaujam tiem izbēgt, sastāstām gūstekņiem nepatiesas ziņas. Noslaktējam viņu kazas un cūkas. Saskaldām viņu laivas ar cirvjiem. Zogam ieročus. Es neļauju ņemt gūstekņus, ja vien tie nav Apolona vergi no Venēras, Junonas vai Bakha namiem. Pārējiem mēs ļaujam izbēgt. Bailēm un leģendām ir jāizplatās. To mana armija saprot labāk par jebko citu. Viņi ir dogmatiski. Sēdēdami ap ugunskuriem, stāsta viens otram stāstus par mani. Viņu barvedis ir Pakss, viņš domā, ka esmu cilvēkā iemiesojies mīts. Daudzi no maniem kareivjiem pasākuši iegrebt koku stumbros un sienās sirpjAsmens attēlus. Takts un Dadzis tos iegrebj pretinieku miesā. Mani prasmīgākie karavīri no pleķainām vilkādām izgatavo standartus, kurus, uzdurtus šķēpu galos, ņemam līdzi kaujās.
Nošķiru Cereras nama vergus un pārējos notvertos audzēkņus, lai iekļautu viņus dažādajās vienībās. Zinu, ka viņu lojalitāte mainās. Pamazām. Viņi sāk saukt sevi nevis par Cereras, Minervas vai Diānas audzēkņiem, bet gan savu vienību vārdos. Četrus mazākos Cereras kareivjus pievienoju Sevro un gaudoņiem. Es nezinu, vai maiznieki izrādīsies tikpat pirmšķirīgi karotāji kā Marsa pārpalikumi, tomēr, ja kāds būs spējīgs nodzīt viņu tauciņus, tas būs Sevro.
Bailes grauž Apolonu veselu nedēļu. Mūsu rindas kļūst biezākas. Viņiem — retākas. Atbrīvotie vergi mums stāsta par šausmām Apolona pilī, par to, kā tur baidās, ka izlēkšu no ēnām, tērpts asiņainās vilkādās, lai dedzinātu un kropļotu.
Es no Apolona nama nebaidos; viņi ir muļķi, kas nespēj piemēroties manai taktikai. Toties bailes iedveš proktori un Šakālis. Man viņi ir viens un tas pats ienaidnieks. Tagad, kad Apolons neveiksmīgi mēģinājis atņemt man dzīvību, baidos, ka viņi rīkosies daudz tiešāk. Kad es pamodīšos ar mugurā ietriektu slāti? Šī ir viņu spēle. Es varu mirt jebkurā brīdī. Man jāiznīcina Apolona nams tūlīt un jāizraida viņu proktors no spēles, pirms nav par vēlu.
Kopā ar maniem leitnantiem sēžam mežā pie ugunskura un apspriežam nākamās dienas taktiku. Esam mazāk nekā divas jūdzes no Apolona nama pils, tomēr viņi neuzdrīkstas mums uzbrukt. Esam apmetušies meža biezoknī. Viņi ir ierāvušies aiz mūriem un baidās no mums. Arī mēs viņiem neuzbrūkam. Es zinu, ka Apolona proktors sabojātu pat visviltīgāko nakts uzbrukumu.
Pirms varam sākt, Naila jautā par Šakāli. Sevro klusā balsī stāsta, ko uzzinājis kalnos. Sapratis, ka klausāmies mēs visi, viņš ierunājas skaļāk.
„Viņa pils atrodas kaut kur zemajos kalnos. Pazemē, nevis augstajās korēs. Turpat blakus Vulkānam. Vulkānam izdevās prīmā starts. Zibenīgs. Viņi jau trešajā dienā triecienā ieņēma Plutonu. Efektīvie sūdabrāļi. Plutons tam nebija gatavs. Tāpēc Šakālis pārņēma vadību un lika viņiem atkāpties dziļajos tuneļos. Vulkāns gaudodams gāzās iekšā ar svaigiem ieročiem no savām kalvēm. Visam būtu pienācis gals. Šakālis būtu bijis vergs jau no pirmās nedēļas. Tādēļ, lai saglabātu savu iespēju uzvarēt spēlē, viņš iebrucināja tuneli — bez plāna, bez izejas. Nogalināja desmit audzēkņus no paša nama, kaudzēm pirmAtlases cilvēku. MedBoti nespēja nevienu izglābt. Pārējie četrdesmit palika iesprostoti tumšajās alās. Ūdens daudz, pārtikas nemaz. Viņi tur sabija gandrīz mēnesi, līdz izrakās ārā.” Sevro pasmaida, un es atceros, kādēļ Fičners sauc viņu par Goblinu. „Uzminiet, ko viņi ēda?”
Ja šakālis tiks iesprostots lamatās, tas nograuzīs pats savu kāju. Kurš man to stāstīja?
Mūsu priekšā sprakšķ uguns. Gaidīju, ka Mustanga nemierīgi grozīsies, tomēr tā vietā redzu, kā no viņas staro dusmas. Tīras dusmas. Viņa
sakož zobus, un seja nobāl. Zem segas satveru viņas plaukstu, bet meitene neatbild uz pieskārienu.
„Kā tu to visu uzzināji?” norūc Pakss.
Sevro ar naga galu uzsit pa vienu no saviem izliektajiem nažiem, ļaujot nakts gaisā atskanēt klusam tinkšķim. Tas atbalsojas mežā, atsitas pret kokiem un atgriežas mūsu ausīs kā zudis sakāmais. Tad mežā neko nedzirdu, neko, izņemot ugunskuru. Mana sirds salecas, un es notveru Sevro skatienu. Viņam nāksies uzmeklēt Taktu.
Mūs ieskauj slāpLauks.
„Sveicināti, bērni!” tumsā atskan balss. „Naktī kurt tik spožu ugunskuru ir bīstami. Un jūs esat saspiedušies kopā kā mazi kucēni; nē, necelieties kājās.” Tā ir melodiska balss. Frivola. Savādi tādu dzirdēt pēc tik daudziem smagiem mēnešiem. Neviens tā nerunā. Viņš ienāk gaismas lokā un nosēžas blakus Paksam. Apolons. Šoreiz viņš nav atvedis lāci, tikai garu šķēpu, no kura uzgaļa šķīst violetas dzirkstis.
„Laipni lūdzam, proktor Apolon!” es saku. Kokos virs mums sēž sargi, viņu bultas notēmētas uz proktoru. Neuzkrītoši dodu zīmi, lai atsauktu lamatas, un vaicāju, kādēļ viņš ieradies, it kā mēs nekad iepriekš nebūtu tikušies. Ziņa, ko viņš nodod ar savu ierašanos, ir ļoti vienkārša: maniem draugiem draud briesmas.
„Lai aicinātu jūs doties mājās, mani dārgie nomadi.” Viņš atver vīna blašķi un padod to tālāk. Nedzer neviens, izņemot Sevro. Viņš patur blašķi pie sevis.
„Proktoriem nevajadzētu nekur iejaukties. Tā teikts noteikumos,” apjucis saka Pakss. „Ar kādām tiesībām jūs nākat šurp? Tā ir negodīga spēle.”
Mustanga uzdod to pašu jautājumu.
Izcilais nopūšas, bet Sevro pieceļas un skaļi atraugājas, pirms viņš pagūst ko teikt. Tad dodas prom.
„Kur tu iesi?” Apolons aizsvilstas. „Neuzgriez man muguru, kad runāju!”
„Eju mīzt. Izdzēru visu tavu vīnu. Man labāk mīzt tepat?” Viņš pieliec galvu un uzliek plaukstu uz sava mazā vēdera. „Varbūt arī padirsīšu.”
Apolons sarauc degunu un pievēršas mums, tā ļaudams Sevro iet.
„Draudzīgs ieteikums nudien nav negodīga spēle, mans milzīgais draugs,” viņš paskaidro. „Man tikai rūp jūsu labklājība. Galu galā, esmu šeit, lai vadītu jūs mācībās. Vislabāk būtu, ja jūs visi atgrieztos ziemeļos, tas arī viss. Teiksim, ka tā būtu vislabākā stratēģija. Pabeidziet kaujas tur, sakoncentrējiet spēkus un tad virzieties uz āru. Tie ir kara likumi — neatklājiet sevi, ja esat vāji. Neizaiciniet pretinieku, par kuru neesat pārāki. Jums nav kavalērijas. Nav jumta virs galvas. Pieticīgi ieroči. Jūs nemācāties no savām kļūdām.”