Viņš aicinoši smaida. Kamēr proktors virpina pirkstos gredzenus un gaida mūsu atbildi, viņa smīns kā pusmēness uzšķērž skaisto seju.
„Cik laipni, ka rūpējaties par mūsu labklājību,” Mustanga atbild izsmējīgā augstMēlē. „Nudien saku, cik laipni! Silda manus kaulus. Jo sevišķi, ņemot vērā faktu, ka esat no cita nama. Bet sakiet, lūdzams, vai mans proktors ir informēts par to, ka esat šeit? Vai Marsa?” Viņa pamet ar zodu uz klusējošās Mīlijas pusi. „Vai Junonas? Vai esat izstrādājis nerātnību, godājamais kungs? Ja nē, kam jums slāpLauks? Vai varbūt pārējie skatās?”
Apolona skatiens salti nozib, bet smaids paliek kā bijis.
„Atklāti sakot, jūsu proktori nezina, ko jūs, bērni, šeit spēlējat. Tev, Virdžīnija, bija iespēja. Tu zaudēji. Neļauj sev slīgt rūgtumā. Lūk, Derovs tevi nepārprotami sakāva. Vai jūsu kopā pavadītā ziema likusi aizmirst faktu, ka uzvarēt var tikai viens nams, triumfēt tikai viens Pirmais? Vai jūs visi patiešām esat kļuvuši tik akli? Šis… puika nespēj jums neko sniegt.”
Viņš ielūkojas katram sejā.
„Tā kā jūsu bariņā satupuši pacietāki pauri, es atkārtošu vēlreiz — Derova uzvara nenozīmēs, ka uzvarējuši esat arī jūs. Neviens nesniegs jums mācekļa vietu, jo viņi uzskata, ka jūsu panākumu atslēga ir viņš. Jūs esat tikai sekotāji — kā ģenerālis Nejs vai Ajakss Minors — un kurš gan atceras tādus kā viņi? Šim Pļāvējam nav pat pašam sava standarta. Viņš jūs izmanto. Tas arī viss. Viņš jūs apkauno un grauj jūsu izredzes uz karjeru, kas būtu ilgāka par šo pirmo gadu.”
„Visu cieņu, proktor, bet jūs esat diezgan kaitinošs,” saka Naila, un no ierastās labestības viņas balsi nav ne miņas.
„Un tu joprojām esi verdzene.” Apolons norāda uz viņas zīmi. „Domāta, lai ciestu visa veida pārestības.”
„Tikai līdz brīdim, kad nopelnīšu tiesības valkāt vienu no šiem.” Naila norāda uz Mustangas vilkādas apmetni.
„Tava uzticība ir aizkustinoša, bet—”
Viņu pārtrauc Pakss. „Vai tu ļautu man tevi sasist asiņainu, Apolon? Derovs ļāva! Ļauj man tevi nopātagot, un es paklausīšu kā sārtais. Zvēru pie savu senču kapiem — Telemanu un—”
„Tu neesi nekas vairāk kā birokrātisks elfs,” nošņāc Milija. „Izdari mums pakalpojumu un tinies.”
Mani leitnanti ir lojāli, tomēr nodrebinos, iedomājoties, ko būtu pateicis Sevro vai Takts, ja viņi būtu bijuši pie ugunskura kopā ar mums. Paliecos uz priekšu, lai ieskatītos Apolonam acis. Man viņš jāprovocē šā vai tā.
„Izpalīdzi mums, ja? Ņem savus padomus, sastum tos, kur saule neiespīd, un lasies!”
Gaisā virs mums kāds iesmejas — sieviete. SlāpLauka iekšienē mūs vēro vēl citi proktori. Dūmakā redzu siluetus. Gik daudz viņu ir? Jupiters? Spriežot pēc smiekliem, varbūt Venēra? Tas būtu lieliski.
Pār Apolona seju pārskrien uguns. Viņš ir nikns.
„Lūk, man zināmā loģika. Ziema var kļūt aukstāka, bērni. Kad ārā valda sals, daudz kas iet bojā. Piemēram, vilki. Piemēram, lāči. Piemēram, mustangi.”
Man ir sagatavota atbilde, un tā ir pietiekami izsmeļoša.
„Apolon, es prātoju, kas notiks tad, ja atlasītāji uzzinās, ka tu esi noorganizējis arhiGubernatora dēla uzvaru? Ka tu, tā teikt, sagrozi spēli kā tāds tirgus bandītu vadonis.”
Apolons sastingst. Es turpinu.
„Tu izgāzies, kad mežā mēģināji mani nogalināt ar to stulbo lāci. Tagad tu ierodies šeit kā tāds izmisis muļķis, lai draudētu maniem draugiem, kad viņi nesāk slienāties gar tavu piedāvājumu mani nodot. Vai tu
tiešām nogalināsi mūs visus? Es zinu, ka no atlasītājiem redzamā ieraksta jūs varat izgriezt visu, ko vēlaties. Tomēr kā tu viņiem paskaidrosi mūsu visu nāvi?”
Mani leitnanti izliekas satriekti.
Es turpinu.
„Pieņemsim, ka flotes imperators vai, teiksim, legāts, vai kāds no citu namu atlasītājiem uzzina, ka arhiGubernators maksā proktoriem par krāpšanos un to, lai tie iznīcina konkurentus, liekot viņa dēlam uzvarēt, bet to bērniem zaudēt. Kā tev šķiet, vai korumpētajiem proktoriem draudētu kāds sods? Vai arhiGubernatoram? Kā tev šķiet, vai viņus uztrauktu tas, ka viņu bērni iet bojā negodīgā spēlē? Vai tas, ka tu saņem naudu, lai grautu meritokrātisko sistēmu? Izcelsies labākie. Vai tie, kuriem labāki sakari?”
Apolons sakož zobus.
Viņš palūkojas augšup uz pārējiem proktoriem. Tie prātīgi paliek neredzami tumsā. Viņš droši vien izvilcis īsāko salmiņu un bijis spiests nākt šeit lejā un kalpot par viņu krāpšanas seju. Kad viņš ierunājas, mani leitnanti klusē.
„Ja viņi to uzzinātu, bērni, no sekām ciestu visi,” Apolons draud. „Tāpēc laipni aicinu jūs turēt mēles aiz zobiem, kamēr jums tās vēl ir.”
„Vai arī?” Mustanga nikni prasa. „Ko jūs domājat darīt?”
„Tev to vajadzētu zināt labāk par visiem,” viņš atbild. Nesaprotu, ko viņš ar to grib teikt, tomēr šis teātris jau savu ir panācis. Esmu skaitījis sekundes kopš Sevro aiziešanas. Proktori gan nē. Pagriežos pret Mustangu.
„Cik ātri Sevro var noskriet divus kilometrus?”
„Domāju, ka šajā gravitācijā pusotrā minūtē. Tomēr viņš ir mazs melis, tāpēc iespējams, ka ātrāk.”
„Un cik tālu ir Apolona pils?”
„Ak, es teiktu, ka līdz tai ir kādi trīs kilometri, varbūt nedaudz vairāk.”
Apolons pielec kājās un visapkārt meklē Sevro.
„Brīnišķīgi,” es saku. „Teic, Mustanga, vai zini, kas man slāpLaukos patīk vislabāk?”
„Tas, ka skaņa netiek laukā?”
„Nē. Tas, ka skaņa netiek iekšā.”
Apolons izslēdz slāpLauku, un mēs izdzirdam gaudas. Tās plūst no attāluma, divas jūdzes no mums. No cietokšņa vaļņiem. No Apolona pils. Kliedzienu virzienā, sašvīkādami tālās debesis, īdēdami aiztraucas medBoti.
„Venēra! Vai tu viņus nepieskatīji? Tu stulbā…” Apolons norūc tukšajam gaisam.
„Mazais novilka savu gredzenu!” izsaucas neredzama sieviete. „Tos novilkuši viņi visi! Ja viņiem nav gredzenu, es slāpLaukā neko neredzu!” „Nu jau tie būs atkal uzvilkti,” es saku. „Tāpēc izvelc savu viedpulksteni un pastāsti man, ko tu redzi.”
„Tu mazais…” Apolons savelk plaukstas dūrēs. Es palecu atpakaļ. Starp mums nostājas Mustanga un Pakss.
,,Ne-e,” Pakss nodārdina, piesizdams pie platajām krūtīm ar milzīgo kara cirvi. Bruņas zem kažokādām ritmiski dun. „Ne-e!”
Sniegam pašķīstot, Apolons traucas ārā no meža; pārējie proktori seko viņam pa pēdām. Viņi ieradīsies par vēlu. Lai rediģē visu, ko grib, lai iejaucas, cik grib, bet kauja par Apolona namu jau ir sākusies, un Sevro ar Taktu jau ieņēmuši vaļņus.
Ar saviem leitnantiem ierodos kaujas laukā tieši laikā, lai redzētu, kā Takts ar nazi zobos rāpjas visaugstākajā tornī. Tā virsotnē, nostājies uz brustvēra simt metru augstumā kā tāds nevērīgs grieķu čempions, viņš nolaiž bikses un apčurā Apolona nama karogu. Lai šo karogu nopelnītu, viņš līdis cauri mēsliem. Nedēļas laikā notvertie vergi pastāstīja mums par pils vājo vietu — lieliem atejas caurumiem — un tā nu Takts, Sevro un gaudoņi izmantoja šo trūkumu šausminoši ātrā laikā. Apolona nama kareivjus pamodināja mēsliem klāti dēmoni. Ak, cik šausmīgi smird mani kareivji, kad atver mums vārtus! Aiz tiem paveras haoss.