Pils ir augsta, balta un grezna. Tās pagalms ir apaļš, un no tā sešas varenas durvis ved uz sešiem grandioziem spirālveida torņiem. Mani vīri ir mazākumā — trīs pret vienu. Tomēr viņi ir brīvi cilvēki, nevis vergi. Viņi cīnīsies labāk. Tomēr ne jau cīnītāju skaits draud mūsu paisuma
vilni pavērst pret manu iekarotāju armiju. Tas ir Apolona Pirmais — Nova. Proktors piešķīris viņam pašam savu pulsRīku. Violetās dzirkstelēs mirdzošu šķēpu. Tā gals skar vienu no Diānas beigtajiem bēriem, un meitene atsprāgst desmit pēdas atpakaļ, palikdama zemē un raustīdamās konvulsijās kā salauzta mehāniskā rotaļlieta.
Sapulcēju savus spēkus pie vārtu sarga nama pagalma malā. Daudzi, tāpat kā Takts, joprojām ir torņos. Man līdzās ir Pakss, Milija, Naila, Mustanga un trīsdesmit kareivji. Ienaidnieka Pirmais izkliedz pavēles saviem spēkiem. Mūs var iznīcināt viņa ierocis vien.
„Mustanga, vai tavs standarts ir gatavībā?” es noprasu. Jūtu viņas roku sev uz muguras, tieši zem krūšu bruņām. Ķiveres man nav. Mati sasieti ar ādas sloksni. Mana seja ir melna no sodrējiem. Labajā rokā sirpjAsmens. Kreisajā — noīsināts strāvas šķēps. Naila nes Cereras standartu.
„Paks, mēs esam izkapts. Meitenes, jūs vāciet labību.”
Mani vīri, torņos gaudodami, skrien un lec no logiem, lai pievienotos kaujai, un plūst apaļajā laukumā no visām pusēm. Viņu nosmērētās vilkādas smird pa gabalu. Bruģi starp manu un Apolona armiju klāj sniega kārta līdz potītēm. Proktori mirgo augstu debesīs, kur gaida, ka pulsSķēps ātri noliks manu armiju pie vietas.
„Nem viņu Pirmo,” man ausī čukst Mustanga. Viņa norāda uz slaido, spēcīgo zēnu un uzsit man pa pēcpusi. „Savāc viņu.”
„Divdesmit metri, un apstājies, Paks.” Viņš pamāj, ka sapratis manu pavēli.
„Pirmais ir mans!” ierēcos tā, lai dzird gan mana, gan viņu armija. „Nova, tu nolādētais paklīdeni! Tu esi mans! Tu jēra dvēsele! Tu smirdīgais sūdagabals!” Kamēr garais, jukušais iebrucējs ar sirpjAsmeni kliedz uz viņu Pirmo, Apolona spēki instinktīvi pakāpjas atpakaļ. „Pārējos paverdziniet!” es iekaucos.
Tad abi ar Pakšu metamies uz priekšu.
Pārējie seko kā vilnis, minot man uz papēžiem. Ļauju Paksam mani apsteigt. Viņš kliegdams ar cirvi rokās triecas virsū Novam un viņa miesassargu komandai — smagi bruņotiem zēniem un meitenēm ar tumšsarkaniem plaukstu nospiedumiem uz ķiverēm. Viņi vada triecienu pret
ienaidnieka līderi, tēmēdami tieši uz Pakšu, nolaizdami šķēpus, lai apturētu milža trako skrējienu. Šie ir slaidie zelti, dedzīgie slepkavotāji, kuri jau sen kļuvuši pārāk augstprātīgi, lai saprastu, ka ir briesmās, vai lai justu bailes, pirms krusto šķēpus ar Pakšu.
Tad Pakss apstājas kā iemiets.
Nepalēninādams gaitu, palecos, lai viņš var aizķert manu pēdu, atsperos, un Pakss pamet mani gaisā desmit metrus tālāk. Visu ceļu gaudoju kā nolāpīts un no murgiem izrauts ķēms, līdz ietriecos miesassargos. Trīs ir gar zemi. Kāds šķēps aizķer manu vēderu un atstāj švīku gar ribām, pagriezdams mani mirklī, kad trejžuburis šķeļ gaisu vietā, kur tikko bijusi mana galva. Piezemējos uz kājām, sasveros horizontāli un speru. Atgrūdies pagriežos un diagonāli cērtu, sašķaidīdams kāda gara kareivja atslēgas kaulu. Pret mani tiek triekts vēl viens šķēps, pasitu to malā un, pieskrējis pie tā īpašniekam, triecu celi Apolona pirmAtlases cīnītāja sejā. Viņš krīt atmuguriski, paraudams mani līdzi, jo ceļgals iesprūdis viņa ķiveres sejsegā. Izmantoju kritiena augstumu un cērtu kā neprātīgs, ar sirpja triecieniem apdullinādams trīs citus pirmAtlases kareivjus, līdz beidzot nogāžos zemē.
Mēs iekrītam sniegā. Mana pretinieka deguns ir lauzts, un viņš ir bezsamaņā, tomēr, izraujot celi no viņa ķiveres, jūtu, ka arī tas ir nejutīgs un asiņo. Paveļos malā, domādams, ka mani caurdurs šķēpi. Tomēr tā nenotiek. Vienā neprātīgā triecienā esmu sašķaidījis Apolona armijas galvu; Pakss un mani kareivji seko kā dzelzs priekškars, līdz vētras acī esmu palicis viens ar Novu. Viņš ir slaids un spēcīgs. Dzirksteļojošs šķēpa vēziens sašķaida kāda gaudoņa vairogu. Trieciens aizsit Miliju atmuguriski, un šķēps skar Pakša roku, nogāzdams milzi gar zemi kā tādu rotaļlietu. Es esmu slaidāks un spēcīgāks.
„Nova, tu mazā meitene!” kliedzu. „Tu šņukstošais sārtais!”
Ieraugot, ka tuvojos, nozibsnī viņa acis.
Kaujas laukā visi aiztur elpu, kad viņš piesardzīgi riņķo ap mani kā alnis, kas mēģina iedzīt stūrī vilku bara vadoni. Nenolaižam viens no otra skatu. Viņš uzbrūk pirmais. Izvairos un griežos, līdz šķēps ir garām un esmu viņam aiz muguras. Tad vienā lielā vēzienā, kā ar savu sirpjAsmeni cirzdams koku, salaužu viņa kāju un atņemu šķēpu.
Nova vaid kā bērns. Apsēžos viņam uz krūtīm, būdams apmierināts, ka šādi ncīdēju, kad manas kājas tika salauztas un nogrieztas Mikija tēlnieka darbnīcā. Demonstratīvi nožāvājos, par spīti tam, ka visapkārt virmo haoss.
Kaujas grožus savās rokās pārņem Mustanga.
Izbēg tikai viena Apolona nama audzēkne. Kāda meitene. Ātra meitene, nenozīmīga viņu nama locekle. Viņa kaut kā pamanās izlēkt pa visaugstākā torņa logu un noplanēt līdz zemei ar sava nama standartu rokā. Gluži vai burvestība! Tomēr redzu, kā ap viņu kustas gaiss. Apolona proktors cenšas saglabāt savu vietu spēlē. Meitene atrod zirgu un jāšus bēg no manas kājnieku armijas. Pakss met tālumā viņai nopakaļ šķēpu. Viņa roka nenodreb, un ierocis būtu pienaglojis zirga kaklu pie velēnas, tomēr nedabisks vējš brīnumainā kārtā pasit šķēpu sānis. Galu galā Mustanga lec zirgā no Apolona staļļiem un kopā ar gaudoņu meitenēm Dadzi un Oli metas bēglei pa pēdām. Viņas atved to atpakaļ, pārmestu pār Mustangas zirga segliem, un rikšojot ieper ar standartu.
Mana armija aurodama sveic Mustangu, kas iejāj iekarotās pils laukumā. Esam jau atbrīvojuši Cereras nama vergus; viņi ir nopelnījuši vietu manā armijā. Māju lejup Mustangai no savas vietas uz vaļņiem, kur sēžu kopā ar Sevro un Taktu, bezbēdīgi šūpojam kājas pāri mūra malai. Par spīti proktora gājienam ar pulsSķēpu, Apolona nams ir kritis mazāk nekā trīsdesmit minūtēs.
Apolona proktors gaisā apspriežas ar Jupiteru un Venēru. Viņi mirgo rīta gaismā, it kā nekas nebūtu noticis. Tomēr es zinu, ka viņš būs spiests pamest spēli; standarts un pils ir iekaroti. Viņš vairs nespēs man kaitēt.
„Ar tevi ir cauri!” izsmeju viņu. „Tavs nams ir kritis!” Mana armija ierēcas vēlreiz. Izbaudu šo skaņu un ziemas gaisu, kamēr pār Marinera ielejas rietumu malu spraucas pirmie saules stari. Vairums šo balsu būtu vergi. Tā vietā viņi man seko no laba prāta. Drīz man sekos pat Apolona nama audzēkņi.
Mežonīgi iesmcjos, manās dzīslās karsti deg uzvara. Vienu proktoru esam uzvarējuši. Tomēr mums joprojām var kaitēt Jupiters. Viņa
nams ir vesels, spēcīgs un tālu ziemeļos. Mani pārņem pēkšņs niknums, un sirdī uzliesmo vēl kas daudz drūmāks — augstprātība, nevaldāma, traka augstprātība. Paķeru pulsSķēpu, atvēzējos un metu ieroci, cik tālu vien spēju proktoru pulciņa virzienā. Mana armija noskatās šajā nekaunībā. Kad šķēps izlido cauri to aizsarglaukam, trīs proktori pašķīst kur kurais. Viņi pagriežas, lai mani uzlūkotu. Un to acīs mirdz uguns. Tomēr manu kaismi nevar apmierināt viens šķēpa metiens. Es ienīstu šos stulbos intrigu vērpējus. Es viņus iznīcināšu.
„Jupiter! Tu esi nākamais! Tu esi nākamais, tu suņa sūds!”
Tad Pakss auro manu vārdu. To atbalso Takta balss, bet pēc tam no augsta torņa atkārto Naila. Drīz vien iekarotajā pilī to dzied simt balsu — no pagalma līdz augstajiem vaļņiem un torņiem. Viņi ritmā sit savus zobenus, šķēpus un vairogus un tad met tos pret proktoriem. Simt šāviņu nekaitīgi atsitas pret pulsLaukiem, un daudziem no manējiem jāmūk malā, lai nepakļūtu zem krītošiem ieročiem, tomēr tas ir jauks skats, jauka skaņa, ar kādu uz bruģakmens līst metāla lietus. Un viņi vēlreiz sāk skandēt manu vārdu. Viņi atkārto proktoriem Pļāvēja vārdu vēl un vēlreiz, jo tagad zina, kas ir mūsu īstais ienaidnieks.