Viņš kā apkaunots novēršas un lūkojas liesmās. Viņa dēls. Tas redzams viņu sejas krāsā, viņu vaibstos, raksturā un tajā, kā viņi viens ar otru runā. Esmu muļķis, ka nesapratu to agrāk.
„Tu esi Sevro tēvs,” es saku.
Viņš kādu bridi neatbild. Kad Fičners ierunājas, viņa balsi skan lūgums. „Tu liec viņam domāt, ka viņš var uzkāpt augstāk, nekā tas ir iespējams. Tu viņu nogalināsi, zēn. Un nogalināsi ari sevi.”
„Tad palīdzi mums!” mudinu viņu. „Dod man ieroci cīņā pret Apolonu! Vai vēl labāk — cīnies pret viņiem kopā ar mani! Sapulcē pārējos proktorus, un mēs viņu uzveiksim!”
„Es nevaru, zēn. Es nevaru.”
Nopūšos. „Nē, man jau likās, ka tu to nedarīsi.”
„Ja es tev palīdzētu, mana karjera būtu galā vienā mirkli. Viss, kā dēļ esmu vergojis, tas viss būtu apdraudēts. Un kādēļ? Tikai tāpēc, lai pierādītu, ka arhiGubernatoram nav taisnība.”
„Visi tik ļoti baidās no pārmaiņām,” saku un no sirds uzsmaidu salauztajam vīram. „Tu man atgādini manu tēvoci.”
„Nekādu pārmaiņu nebūs,” Fičners pieceldamies noņurd. „Nekad nav bijis. Zini savu sasodīto vietu, vai arī dzīvs no šejienes ārā netiksi, zēn.” Izskatās, ka viņš grib pasniegties un pieskarties manam plecam. Tomēr to nedara. „Velns, lamatas tev jau ir izliktas. Tu ej tajās taisni iekšā.” „Esmu gatavs Šakāļa lamatām, Fičner. Vai Apolona. Tam nav nozīmes. Viņi nespēs novērst to, kas viņus sagaida.”
„Nē,” mirkli vilcinājies, saka Fičners. „Ne jau viņu lamatas. Tās, ko izlikusi meitene.”
Atbildu tā, lai viņš saprastu. „Fičner. Netaisi man par muļķi ar saviem aptuvenajiem, kaitinošajiem mājieniem par divkosību. Mana armija ir mana. Iegūta ar sirdi, ķermeni un dvēseli. Tagad viņi nevar nodot mani vairāk, nekā es varētu nodot viņus. Ko tādu kā mēs tu nekad agrāk neesi redzējis. Tādēļ izbeidz.”
Viņš nošūpo galvu. „Šī ir tava cīņa, zēn.”
„Jā. Šī ir mana cīņa,” smaidīdams saku. Tagad ir pienācis brīdis, ko gaidīju. „Fičner, pagaidi!” saku, pirms viņš sasniedzis durvis. Proktors
apstājas un pagriežas pret mani. Atgrūžu krēslu no galda un pieeju pie viņa. Viņš ieinteresēts mani uzlūko. Tad es sniedzu viņam roku. „Paldies tev, par spīti visam.”
Viņš to satver. „Lai tev veicas, Derov!” Fičners saka. „Tomēr parūpējies par Sevro. Tas mazais sūdagabals sekos tev jebkur, vienalga, ko viņam saku.”
„Es par viņu parūpēšos. Apsolu.” Mans ellesnirēja tvēriens ap viņa plaukstu kļūst spēcīgāks.
Uz mirkli, tikai uz mirkli esam draugi. Tad viņš saviebjas no spiediena, ko jūt savā rokā. Sākumā Fičners iesmejas, bet tad saprot, un viņa acis ieplešas.
„Piedod,” es saku.
Tad es salaužu viņa degunu un triecu elkoni deniņos, līdz viņš vairs nekustas.
40 .PARADIGMA
„Fičners devās prom?” viņa man jautā.
„Pa logu,” atbildu.
Vēroju Mustangu pār Apolona baltās kara zāles galdu. Arā sākusies sniega vētra — bez šaubām, lai noturētu manu armiju pilī, pie mūsu siltajiem kamīniem un kūpošajiem zupas katliem. Sasieti ar ādas loksnēm, viņas mati vijas ap pleciem. Mugurā vilkāda tāpat kā pārējiem, bet viņas tērpu rotā sarkanas svītras. Dubļainie zābaki ar piešiem tiek atbalstīti pret galda malu. Viņas standarts — vienīgais ierocis, kas Mustangai patīk, — tiek atsliets pret krēslu viņai blakus. Mustangai ir aša seja. Aša uz izsmējīgiem Smaidiem. Aša uz patīkami drūmiem skatieniem. Man tiek smaids un jautājums, par ko es domājot.
„Es prātoju, kad tu mani nodosi,” saku.
Viņa sarauc uzacis. „Tu to gaidi?”
„Krāpies vai tiec piekrāpts,” saku. „Atbalss no tavām lūpām.”
„Vai tu grasies mani piekrāpt?” viņa noprasa. „Nē. Jo kādas priekšrocības tu vari tā iegūt? Mēs ar tevi esam uzvarējuši šo spēli. Viņi grib, lai ticam, ka vienam jāuzvar uz visu pārējo rēķina. Tā nav taisnība, un mēs to pierādām.”
Es klusēju.
„Es tev uzticos, jo toreiz, kad biji iekarojis manu pili, tu redzēji, ka esmu noslēpusies dubļos, bet ļāvi man aizbēgt,” viņa domīgi paskaidro.
„Un tu uzticies man, jo es izvilku tevi no dubļiem, kad Kasijs bija atstājis tevi nomirt.”
Neatbildu.
„Tāpēc, lūk, kur atbilde. Tu paveiksi lielas lietas, Derov.” Viņa nekad nesauc mani vārdā. „Varbūt tev tās nav jāpaveic gluži vienam?”
Mustangas vārdi liek man smaidīt. Tad pielecu stāvus, sabiedēdams
viņu.
„Sapulcē mūsu vīrus!” pavēlu.
Es zinu, ka viņa gaidīja, ka varēs šeit atpūsties. Es arī uz to cerēju. Mani vilina zupas aromāts. Tāpat arī siltums, gulta un doma par klusu brīdi kopā ar Mustangu. Tomēr ne jau tā cilvēki iekaro pretinieku zemes.
„Mēs pārsteigsim proktorus. Sagrābsim Jupiteru.”
„Mēs nevaram viņus pārsteigt.” Mustanga ar pirkstu pabungo pa savu gredzenu. Fičnera radītais slāpLauks ir prom. Mēs atmestu gredzenu valkāšanu pavisam, tomēr tie ir mūsu apdrošināšana. Proktori var pamanīties izrediģēt šo vai to, bet skaidrs, ka viņi nedrīkst ietekmēt pārraidi tik daudz, lai atlasītājiem rastos aizdomas.
„Un pat tad, ja mēs izkulsimies cauri šai vētrai, ko tu panāksi, iekarojot Jupiteru?” viņa vaicā. „Ja Apolons nedevās prom, kad viņa nams zaudēja, to nedarīs arī Jupiters. Tu tikai izaicināsi viņus iejaukties. Tagad mums vajadzētu uzbrukt Šakālim!”
Es zinu, ka proktori vēro, kā plānoju šo gājienu. Es gribu, lai viņi zina, kāds tas būs.
„Es neesmu gatavs tikties ar Šakāli,” saku viņai. „Man vajag vairāk sabiedroto.”
Mustanga skatās manī caur sarauktu pieri. Viņa nesaprot, bet tam nav nozīmes. Drīz viņa sapratīs.
Par spīti putenim, mana armija virzās strauji. Satinamies apmetņos un kažokādās tik biezi, ka izskatāmies pēc dzīvniekiem, kas brien pa sniegu. Naktī sekojam zvaigznēm un ejam uz priekšu, par spīti spēcīgajam vējam un sniega kupenām. Mana armija nekurn. Viņi zina, ka nevedīšu viņus bezmērķīgi. Mani jaunie kareivji cenšas vairāk, nekā biju
iedomājies. Viņi ir par mani dzirdējuši. Par to parūpējies Pakss. Un viņi izmisīgi cenšas atstāt uz mani iespaidu. Tas sāk radīt sarežģījumus. Lai kur es ietu, gājēji ap mani pēkšņi sāk iet divtik raiti, tā apdzīdami tos, kas iet priekšā, vai atstādami tālu aiz muguras tos, kas iet aiz viņiem.
Sniega vētra ir nežēlīga. Pakss visu laiku turas manā un Mustangas tuvumā, it kā gribētu pasargāt mūs no vēja. Viņi abi ar Sevro nepārtraukti kāpj viens otram uz papēžiem, jo grib būt man vistuvāk, lai gan Pakss, visticamāk, gribētu kurt man kamīnus un silti sasegt pirms gulētiešanas, ja es viņam to ļautu, bet Sevro teiktu, lai pats kustinu savu pēcpusi. Tagad, ikreiz palūkojoties uz draugu, redzu, cik viņš līdzīgs savam tēvam. Tagad, kad zinu par viņa ģimeni, Sevro šķiet vājāks. Tam gan nav pamatota iemesla, laikam vienkārši biju iedomājies, ka viņš patiešām izvēlies no kādas vilcenes klēpja.
Galu galā sniegi aprimst, strauji un nenovēršami iestājas pavasaris, kas apstiprina manas aizdomas. Proktori spēlē spēlītes. Gaudoņi parūpējas par to, lai visi skatieni būtu pievērsti debesīm gadījumam, ja proktori nolemj mūs pa ceļam apcelt. Neviens neparādās. Takts vēro, vai neparādīsies viņu pēdas. Tomēr visapkārt valda klusums. Neredzam ienaidnieka izlūkus, nedzirdam tālumā pūšam kara taures, nekur neceļas dūmi, izņemot Marsa augstienes ziemeļos.