Pārmeklējam krājumu noliktavas apdegušās un izpostītās pilīs un tuvojamies Jupiteram. Bakha pilī atrodam krūkas, kuras Sevro par lielu vilšanos pildītas ar vīnogu sulu, nevis vīnu, no Junonas dziļajiem pagrabiem iznesam sālītu liellopa gaļu, pūdētus sierus, lapās ietītas zivis un pakas ar visuresošo kūpināto zirga gaļu. Tas viss ļauj mums soļot ar pilniem vēderiem.
Pēc četrām smagām dienām esmu sasniedzis un ielencis zemajās kalnu pārejās uzcelto, trīskāršu mūru apjozto Jupitera pili. Sniegs kūst pietiekami ātri, lai zeme zem mūsu zirgu pakaviem kļūtu mīksta. Caur mūsu nometni tērcītēs plūst izkusušie ūdeņi. Pat nepūlos izstrādāt rīcības plānu. Vienkārši paziņoju Pakša, Mīlijas un Nailas vienībām, ka tā, kura iegūs man šo cietoksni, saņems balvu. Aizstāvju ir ļoti maz, un mana armija vienas dienas laikā iekaro ārējos nocietinājumus, starp retajiem strēlnieku posteņiem sabūvējot virkni koka rampu.
Manas pārējās trīs divīzijas izlūko apkārtējās teritorijas en force gadījumam, ja šajā pasākumā savu degunu sadomā iebāzt Šakālis. Šķiet, ka Jupitera apjomīgākie spēki atrodas zem klajas debess viņpus nu jau atkusušajai Argosai, kur ielenkuši Marsa pili. Viņi negaidīja, ka ledus aizies tik ātri. Joprojām’ne miņas no Šakāļa vīriem vai proktoriem. Prātoju, vai viņi jau atraduši vienā no Apolona pils cellēm ieslēgto Fičneru. Atstāju viņam ēdienu, ūdeni un nozilinātu seju.
Aplenkuma trešajā dienā virs Jupitera vaļņiem tiek pacelts balts karogs. No Jupitera pils sānu vārtiem izslīd kārns, bikli smaidošs vidēja auguma zēns. Pils slejas pār augstu, klinšainu zemi. Tā iespiesta starp divām klinšu kraujām tā, ka trīskāršie aizsargmūri izliecas uz priekšu. Drīz es būtu sūtījis vīrus lejup pa stāvajām kalnu sienām. Tas būtu bijis darbiņš gaudoņiem, tomēr viņiem slavas jau vairāk nekā gana. Šis aplenkums pieder kareivjiem, ko sagūstījām, kad sagrābām Apolona pili.
Zēns vilcinādamies nostājas galveno vārtu priekšā. Tur dodos viņam pretī kopā ar Sevro, Mīliju, Nailu un Pakšu. Pat bez Mustangas un Takta esam biedējošs pulciņš, lai gan Mustangu pēc skata nekad nevarētu saukt par biedējošu — labākajā gadījumā varbūt par enerģisku. Mīlija izskatās kā izkāpusi no murga — pasākusi nēsāt līdzi trofejas tāpat kā Takts un Dadzis. Bet Pakss mēdz savā milžu cirvja kātā iegriezt pa robam par katru sagrābto vergu.
Manu leitnantu priekšā zēns neslēpj satraukumu. Viņš smaida saraustīti, it kā uztrauktos, ka mums tas varētu nepatikt. Viņam pirkstā Jupitera gredzens. Zēns izskatās izsalcis, jo gredzens tikpat kā vairs neturas pirkstā.
„Mani sauc Lucians,” viņš saka, cenzdamies izklausīties vīrišķīgs. Izskatās, ka viņš par galveno uzskata Pakšu. Pakss dārdoši iesmejas un norāda uz mani un manu sirpjAsmeni. Paskatījies uz mani, Lucians saraujas. Es domāju, ka viņš labi zināja, ka vadonis esmu es.
„Esam atnākuši pārmīt smaidus?” es noprasu. „Ko tu teiksi?” „Teikšu — bads,” viņš bēdīgi iesmejas. „Neko citu kā žurkas un ūdenī vārītu zaļu labību neesam ēduši jau trīs nedēļas.”
Man šī zēna gandrīz vai žēl. Viņa mati ir netīri, acīs asaras. Viņš zina, ka atsakās no iespējas iegūt mācekļa vietu. Padodoties viņš sevi ir
apkaunojis uz visu atlikušo mūžu. Bet viņš ir izsalcis. Tāpat kā pārējie septiņi aizstāvji. Savādi, ka tie visi ir no Jupitera, nevis vergi. Viņu Pirmais pilī atstājis savus vājākos kareivjus, nevis vergus.
Pils aizstāvju vienīgais padošanās nosacījums ir tas, ka nedrīkstam viņus padarīt par vergiem. Vienīgi Pakss rūc kaut ko cildenu par to, ka viņiem sava brīvība jānopelna tāpat kā mums pārējiem, tomēr es zēna nosacījumu pieņemu. Lieku Mīlijai viņus pieskatīt. Ja viņi dumposies, meitene no viņu skalpiem pagatavos trofejas. Piesienam pagalmā savus zirgus. Bruģa klājums piegružots. Augstu klinšu sienā iestiepjas liels, stūrains cietoksnis.
Caur mākoņiem sūcas tumsa. Kalnu pārejā biezē negaiss, tādēļ ievedu savus spēkus pilī un aizveru aiz tiem vārtus. Mustanga un viņas vienība paliek aiz mūriem un atgriezīsies vēlāk vakarā, kad kopā ar Taktu būs beiguši izlūkot. Sarunājamies ar sakarRīku palīdzību, un Takts lādas par to, ka mums virs galvas ir jumts. Vakarā sākas pamatīgas lietavas.
Parūpējos par to, lai pirms ēšanas pirmās gultas Jupitera guļamzālēs tiek maniem veterāniem. Mana armija ir disciplinēta, tomēr par siltu gultu viņi šobrīd būtu gatavi nodurt pašu mātes. Gulēšana uz zemes ir vienīgā lieta, pie kuras vairums tā arī nav pieradis. Viņiem pietrūkst pēļu un zīda palagu. Man pietrūkst mazās lāviņas, kurā dalījos ar Eo. Tagad viņa ir mirusi jau ilgāk, nekā bijām precēti. Esmu pārsteigts, cik ļoti sāp sirds, kad to aptveru.
Es domāju, ka pēc Zemes sistēmas man šobrīd ir astoņpadsmit gadu. Neesmu pilnīgi drošs.
Bada nomocītajiem Jupitera aizstāvjiem mūsu maize un gaļa ir kā debesis zemes virsū. Lucians ar savu pulciņu — visas izkāmējušās un pārgurušā paskata dvēseles — ēd tik ātri, ka Naila sāk uztraukties, vai viņu kuņģi nepārplīsīs. Viņa skraida ap katru no tiem un rājas, ka kūpinātā zirga gaļa vairs nekur neaizrikšos. Pakss ar saviem asinskupriem ik pa laikam iemet pazemīgajam pulciņam ar kādu kaulu. Milža smiekli ir lipīgi. Tie rēcoši izlaužas no viņa, bet, turpinoties ilgāk par divām sekundēm, pāriet meitenīgā ķiķināšanā. Kad viņš sāk dzīt jokus, neviens nespēj noturēt akmens ģīmi. Pakss atkal sāk stāstīt par Helgu. Ar acīm meklēju
Mustangu, lai varam par to pasmieties, bet viņa būs prom vēl vairākas stundas. Man viņas pietrūkst pat šobrīd, un krūtīs kaut kas briest, jo zinu, ka šonakt viņa palīdīs zem manas segas un mēs kopā šņākuļosim kā tēvocis Nerols pēc Ziemassvētkiem.
Pasaucu pie galda gala Miliju. Mana armija atpūšas Jupitera kara zālē; viņi nepiespiesti izbauda iekarojumu. Jupitera karte ir iznīcināta. Nespēju noteikt, kas viņiem zināms.
„Ko tu domā par mūsu namatēviem?” es vaicāju Mīlijai.
„Es saku — apzīmogo viņus.”
Es klakšķinu mēli. „Tev patiešām nepatīk turēt solījumus, ne tā?”
Ar savu stūraino, nežēlīgo seju viņa ļoti atgādina vanagu. Meitenes balss ir tāda pati kā vaibsti. „Solījumi ir tikai važas,” viņa aizsmakusi saka. „Abi domāti, lai tos sarautu.”
Saku Mīlijai, lai liek jupiteriešus mierā, bet tad skaļi pavēlu viņai atnest vīnu, ko salaupījām ceļā uz Jupitera pili. Viņa pasauc pāris zēnus un uznes no Bakha pagrabiem zagtās mucas.
Muļķīgi nostājos uz galda. „Un es pavēlu jums piedzerties!” auroju savai armijai. Viņi skatās uz mani, it kā es būtu jucis.
„Piedzerties?” kāds pārjautā.
„Jā!” pārtraucu viņu, pirms viņš paspējis bilst ko vairāk. „Vai to spēsiet? Reizi dzīvē uzvesties kā muļķi?”
„Mēs mēģināsim!” iesaucas Mīlija. „Vai ne?” Viņai tiek atbildēts ar gavilēm. Kad kādu brīdi esam dzēruši Bakha krājumus, piedāvāju arī jupiteriešicm. Pakss grīļīgi pieceļas, lai protestētu, ka dalīsimies ar tik labu vīnu. Viņš ir labs aktieris.
„Vai tu runā man pretī?” es noprasu.
Pakss vilcinās, bet pamanās palocīt savu milzīgo galvu.
Izvelku no muguras maksts savu sirpjAsmeni. Tas rūc mitrajā kara zāles gaisā. Simt acu pievēršas mums. Ārā ducina pērkons. Pakss sper vienu dzērāja soli uz priekšu. Viņa plauksta uzlikta uz cirvja spala, tomēr rokās viņš to neņem. Pēc mirkļa Pakss pakrata galvu un nometas uz ceļa, tik un tā viņš ir gandrīz manā augumā. Iebāžu zobenu makstī un pieceļu viņu kājās. Saku, ka Paksam nāksies doties patruļā.