„Patrulēt? Bet… vētrā un lietū?”
„Tu dzirdēji, ko teicu, Paks.”
Asinskupri kurnēdami velkas viņam nopakaļ izciest sodu. Viņi visi ir pietiekami gudri, lai saprastu savas lomas pat tad, ja nezina izrādes mērķi. „Disciplīna!” lielos Lucianam. „Disciplīna ir labākais cilvēces tikums. Pat tad, ja tie ir tādi lieli mežoņi. Tomēr viņam taisnība. Šovakar iztiksiet bez vīna. Tas jums vēl jānopelna.”
Kamēr Pakss ir prom, izrādos, svinīgi pasniegdams Venēras un Bakha vergiem simboliskas vilkādas par to, ka tie izcīnījuši savu brīvību, ieņemdami man šo cietoksni. Simboliskas tādēļ, ka mums nav laika atrast > >7 īstus vilkus. Noskaņojums zālē ir viegls un jautrs. Beidzot armijā valda līksmība, lai gan neviens nenoliek malā savus ieročus. Naila tiek pierunāta nodziedāt dziesmu. Viņai ir eņģeļa balss. Viņa ir dziedātāja Marsa Operas namā un būtu uzstājusies Vīnē, bet ielūgums uz Institūtu ir prestižāka iespēja. Iespēja, kas tiek dota tikai reizi mūžā. Kādas blēņas.
Lucians sēž telpas stūrī kopā ar pārējiem septiņiem pils aizstāvjiem un noskatās, kā mūsu karavīri aizmieg pie galdiem, pie kamīna, stūros un gar sienām. Daži aizlavās, lai iezagtos gultās. Manas ausis kutina krācienu skaņa.
Sevro paliek manā tuvumā, it kā proktori jebkurā brīdī varētu iebrāzties telpā un mani nogalināt. Saku viņam, lai piedzeras un liek man mieru. Viņš paklausa un drīz vien smejas, bet pēc kāda laika jau krāc, uzgūlies uz garā galda. Smaidīdams pa visu ģīmi, pār saviem guļošajiem kareivjiem brienu pie Luciana. Neesmu bijis piedzēries kopš laikiem, kad vēl mana sieva bija dzīva.
Par spīti Luciana pazemībai, man viņš šķiet ļoti intriģējošs. Viņa skatiens reti tiekas ar manējo, un pleci pastāvīgi nošļukuši. Tomēr viņa rokas nekad neieslīd bikšu kabatās, nekad nekrustojas uz krūtīm, lai viņu pasargātu. Vaicāju par karu ar Marsu. Tas ir gandrīz uzvarēts, kā jau biju paredzējis. Viņš stāsta kaut ko par meiteni, kas Marsu nodevusi. Izklausās pēc Antonijas.
Jārīkojas ātri. Par spīti tam, ka man ir pašam sava armija, es nezinu, kas notiks, ja tiks sagrābts mana nama standarts un pils. Tehniski es varu zaudēt.
Luciana draugi ir noguruši, tādēļ ļauju tiem iet un mēģināt atrast sev gultas. Viņi problēmas nesagādās. Lucians paliek aprunāties. Aicinu viņu pie kara zāles galda. Brīdī, kad iziet Luciana draugi, dzirdu gaitenī Mustangu. Viņa ievalsē telpā. Arā rūc pērkons. Viņas mati ir mitri un nespodri, vilkāda izmirkusi, zābaku zoles atstāj dubļainas pēdas.
Ieraugot mani kopā ar Lucianu, viņas seja pārtop apjukuma izteiksmes paraugā. „Mustanga, dārgā!” iesaucos. „Baidos, ka tu nāc par vēlu. Bakha krājumi jau izdzerti līdz dibenam!” Norādu uz savu krācošo armiju un piemiedzu aci. Palicis labi ja piecdesmit kareivju. Visi piedzērušies kā Nerols Ziemassvētkos.
„Šādā brīdī piemesties kā lopiem šķiet prīmā ideja,” viņa savādā balsī novelk. Mustanga pamet skatu uz Lucianu, tad uz mani. Viņai kaut kas nepatīk. Iepazīstinu abus. Viņš nomurmina, ka priecājas iepazīties. Mustangai pasprūk smiekls.
„Kā viņš pārliecināja tevi nepaņemt viņu vergos, Derov?”
Es nezinu, vai viņa saprot, kādu spēli spēlēju.
„Viņš atdeva man savu cietoksni!” novēcinu neveiklu roku pret izpostīto akmens karti pie sienas. Mustanga saka, ka piebiedrosies mums. Viņa sāk saukt no gaiteņa savus vīrus, bet es meiteni pārtraucu.
„Nē, nē. Mēs ar Lucianu jau sākam kļūt par prīmā draugiem. Nekādu meiteņu. Ņem savus vīrus un ej uzmeklēt Pakšu.”
„Bet…” ’
„Ej un sameklē Pakšu!” nokomandēju.
Zinu, ka Mustanga ir apjukusi, bet viņa man uzticas. Meitene nomurmina atvadas man un Lucianam un aizver aiz sevis durvis. Viņas soļu skaņa lēni pagaist.
„Man jau likās, ka viņa nekad neies prom!” smiedams saku Lucianam. Viņš atgāžas savā krēslā. Viņš patiešām ir ļoti tievs, nekā lieka. Vienkārši apgriezti blondi mati. Slaidas un veiklas rokas. Viņš man kādu atgādina.
„Vairums cilvēku nevēlas, lai skaistas meitenes dotos prom,” viņš saka ar atklātu smaidu. Pat nedaudz piesarkst, kad vaicāju, vai Mustanga viņam patiešām liekas skaista.
Runājam gandrīz stundu. Pamazām viņš ļauj sev atslābināties. Zēns kļūst pārliecinātāks un drīz vien jau stāsta man par savu bērnību, par prasīgu tēvu, cerībām, ko uz viņu liek ģimene. Tomēr, to stāstīdams, viņš negaida līdzjūtību. Viņš ir reālists, šo īpašību es apbrīnoju. Kad runājam, Lucianam vairs nav vajadzības izvairīties no mana skatiena. Zēna pleci vairs tā nenošļūk, un viņš kļūst patīkams, pat jautrs sarunu biedrs. Skaļi iesmejos kādu pusduci reižu. Ir jau vēla nakts, bet mēs joprojām jokojamies un runājam. Viņš smejas par maniem zābakiem, kas satīti kažokādās, lai būtu siltāk. Tagad, kad sniegi kūst, tajos ir karsti, bet man šīs kažokādas jānēsā.
„Un kā ir ar tevi, Derov? Mēs vārāmies un vārāmies par mani. Es domāju, ka nu pienākusi tava kārta. Tāpēc pastāsti man, kas tevi šurp atvedis? Kas virza tevi? Man neliekas, ka būtu dzirdējis par tavu ģimeni…”
„Taisnību sakot, tie nav cilvēki, par kuriem tev būtu interesanti klausīties. Tomēr es domāju, ka mans iemesls ir meitene, un tas arī viss. Es esmu vienkāršs cilvēks, un tāda ir arī mana motivācija."
„Tā glītā?” Lucians nosarkst. „Mustanga? Viņa nu gan nešķiet vienkārša.”
Paraustu plecus.
„Es izstāstīju tev visu!” Lucians protestē. „Nespēlē man te aplinkus kā violetais! Ķeries pie lietas, cilvēk!” Viņš nepacietīgi bungo pa galdu.
„Labi, labi. Visu stāstu no sākuma.” Nopūšos. „Redzi to somu sev blakus? Tajā ir maisiņš. Esi tik labs, iebāz tajā roku un izvelc man to maisu.”
Lucians izvelk maisiņu un pasviež to man. Tas tinkšķēdams nokrīt uz galda.
„Ļauj paskatīties uz tavu plaukstu.”
„Manu plaukstu?” viņš iesmējies pārvaicā.
„Jā, lūdzu, vienkārši izstiep to.” Papliķēju pa galdu. Viņš nereaģē. „Nu taču, cilvēk. Man ir viena teorija.” Nepacietīgi pabungāju pa galdu. Viņš noliek uz tā plaukstu.
„Kā tas palīdz tavam stāstam vai teorijai?” Viņš joprojām smaida.
„Tas ir sarežģīti. Labāk parādīšu.”
„Lai būtu.”
Atsienu maisu un izberu tā saturu uz galda. Uz koka virsmas izbirst kaudze zelta zīmoggredzenu. Lucians noskatās, kā tie ripo.
„Tie visi ir no beigtajiem bērniem. Tiem, kurus medBoti nevarēja izglābt. Paskatīsimies.” Jaucos pa gredzenu kaudzi. „Te mums ir Jupiters, Venēra, Neptūns, Bakhs, Junona, Merkurs, Diāna, Cerera… un, lūk, arī Minerva.” Saraucu pieri un turpinu meklēt. „Hmm. Savādi. Nevaru atrast nevienu no Plutona.”
Paskatos uz viņu. Luciana acis ir mainījušās. Bez dzīvības. Tukšas.
„Ahā, lūk, kur viens ir!”
41 . ŠakĀlis
Lucians rauj savu plaukstu atpakaļ. Viņš ir ātrs.
Es esmu ātrāks.
Triecu savu dunci cauri viņa plaukstai, pienaglodams to pie galda.
Zēna mute paveras mēmās sāpēs. Raustot dunci, no lūpām šņāc kāda savāda, mežonīga izelpa. Tomēr es esmu par viņu lielāks, un duncis galdā ietriekts četru collu dziļumā. Pienagloju to stingrāk ar kādas krūkas dibenu. Viņš nespēj to izvilkt. Atgāžos pret atzveltni un noskatos viņa pūliņos. Viņa sākotnējā, drudžainajā panikā ir kas pirmatnējs. Tad atgriežas kaut kas apzināti cilvēcīgs — kas daudz nežēlīgāks un aukstāks par manu tikko veikto varmācību. Viņš nomierinās ātrāk nekā jebkurš, ko esmu redzējis. Tas prasa vienu, varbūt trīs elpas, un zēns jau atgāžas krēslā, it kā mēs būtu atnākuši pasēdēt pie vīna kausa.