„Nu, sūdu būšana,” viņš saspringti noskalda.
„Es iedomājos, ka mums vajadzētu iepazīties tuvāk,” saku. Norādu uz sevi. „Šakāli, es esmu Pļāvējs.”
„Tev ticis labāks vārds,” viņš atbild. Ieelpo. Vēlreiz. „Cik ilgi tu zināji?”
„Ka tu esi Šakālis? Tas bija cerību pilns minējums. To, ka no tevis sagaidāmas nepatikšanas? Vēl pirms iegāju pilī. Bez kaujas nepadodas neviens. Nederēja viens no taviem gredzeniem. Un nākamreiz paslēp savas rokas. Nepārliecināti puņķutapas vienmēr slēpj rokas vai knibinās
ar tām. Tomēr patiesībā tev nebija nekādu izredžu. Proktori zināja, ka nāku šurp. Viņi iedomājās padarīt šo pili par iznīcinošām lamatām un pateica tev, ka nāku. Tādēļ tu te ielavījies un mēģināji pārsteigt mani nesagatavotu. Viņu kļūda. Tava kļūda.”
Viņš mani vēro, tad pagriežas un saviebies noskatās, kā no grīdas pieceļas mani karavīri — skaidri kā stikliņi. Viņu ir gandrīz piecdesmit. Es gribēju, lai viņi redz Šakāļa viltību.
„Ak,” viņš nopūšas, kad saprot, cik veltīgas bijušas viņa lamatas. „Mani kareivji?”
„Par kuriem tu runā? Tiem, kas bija kopā ar tevi, vai tiem, kurus noslēpi pilī? Varbūt pagrabos? Varbūt tunelī zem grīdas? Nedomāju, ka viņiem šobrīd prātā smaidiņi un muļķošanās, cilvēk. Pakss ir nezvērs, un Mustanga vajadzības gadījumā viņam palīdzēs.”
„Tad tāpēc tu aizsūtīji viņu prom.”
Arī tāpēc, lai viņa nejauši nepajautātu, kāpēc mēs izliekamies piedzērušies no vīnogu sulas.
Pakss būs atradis viņu slēptuves. Ārā joprojām ducina pērkons. Es ceru, ka Šakālis šajās lamatās iesaistījis lielu daļu savas armijas. Ja tā nav, mūs priekšā gaida sarežģījumi, jo, ja viņam ir Jupitera pils, viņa rīcībā, visticamāk, ir arī Jupitera armija, kurā iekļauta liela daļa Vulkāna, Junonas un drīz arī Marsa audzēkņu. Tomēr viņš pats ir šeit, manā gūstā.
Šakālis ir pienaglots pie galda, asiņo, un viņu ielenc mana armija. Viņa lamatas ir izjauktas. Viņš ir zaudējis, tomēr nav bezpalīdzīgs. Viņš vairs nav Lucians. It kā viņa plauksta nebūtu caurdurta. Balss nenotrīs. Šakālis nav sadusmots, tikai nolāpīti baiss. Atgādina mani pašu, pirms sāku trakot. Kluss. Nesteidzīgs. Es gribēju, lai mani kareivji redz, kā viņš lokās. Šakālis to nedara, tādēļ pavēlu visiem doties pie miera. Paliek tikai desmit gaudoņi — gan jaunie, gan vecie.
„Ja starp mums noritēs saruna, lūdzu, izņem šo dunci no manas plaukstas,” Šakālis man saka. „Tici vai nē, bet sāp.” Viņš nav tik bezbēdīgs, kā varētu spriest pēc šiem vārdiem. Par spīti tam, kā viņš izturas, Šakāļa seja ir bāla, un ķermenis sācis trīcēt no šoka.
Pasmaidu. „Kur tava pārējā armija? Kur ir tā meitene Lailata? Viņa manam draugam ir parādā aci.”
„Atlaid mani, un, ja vēlies, pasniegšu tev viņas galvu uz paplātes. Ja aizdosi man ābolu, iespraudīšu to viņai mutē tā, ka izskatīsies pēc cūkas cepeša dzīrēs. Izvēlies.”
„Paskat tik! Tad tā tu tiki pie sava vārda, vai ne?” Saku, izsmējīgi aplaudēdams.
Šakālis nožēlā klakšķina mēli. „Lailatai patika, kā tas skan. Tas man pielipa. Tāpēc es ielikšu viņai mutē ābolu. Es vēlos, kaut būtu bijis kas daudz… majestātiskāks par Šakāli, bet reputācijai ir tendence veidoties pašai.” Viņš pamet ar zodu Sevro virzienā. „Kā, piemēram, mazais Goblins un viņa suņusēnes tur, stūrī.”
„Ko tu ar to gribi teikt — „suņusēnes”?” noprasa Dadzis.
„Tā mēs jūs saucam. Suņusēnes, uz kurām tupēt Pļāvējam un Goblinam. Bet, ja ārpus šīs mazās spēlītes gribat labāku vārdu, jums vienkārši jānogalina lielais, nejaukais Pļāvējs. Neapdulliniet viņu. Nogaliniet. Ietrieciet viņa mugurkaulā zobenu, tad varēsiet kļūt par imperatoriem, gubernatoriem, vienalga ko. Tēvs ar prieku izpalīdzēs. Ļoti vienkārši. Quid pro quo.”
Sevro izvelk nažus un nikni paglūn uz saviem gaudoņiem. „Viss nav tik vienkārši.”
Dadzis nepakustas.
„Bija vērts pamēģināt,” Šakālis nopūšas. „Atzīstu, ka esmu politiķis, nevis cīnītājs. Tāpēc, ja mēs sarunājamies, tev arī kaut kas jāsaka, Pļāvēj. Tu izskaties pēc statujas. Es statuju valodā nerunāju.” Viņa šarms ir auksts. Aprēķināts.
„Vai tu tiešām ēdi sava nama audzēkņus?”
„Pēc mēnešiem, kas pavadīti tumsā, tu ēd to, ko mute atrod. Pat tad, ja tas vēl kustas. Tas nav pārāk cildeni, patiešām. Mazāk cilvēciski, nekā man būtu gribējies, jāsaka, ka pat ļoti dzīvnieciski. Un to būtu darījis jebkurš. Tomēr manu nelāgo atmiņu iedzīvināšana nav nekāda labā pārrunu metode.”
„Mēs neveicam pārrunas.”
„Cilvēki vienmēr veic pārrunas. Tā ir sarunas būtība. Kādam kaut kas pieder, kāds kaut ko zina. Kāds cits kaut ko grib.” Viņa smaids ir patīkams, bet acis… Ar viņu kaut kas nav kārtībā. Kopš mirkļa, kad viņš pārstāja būt par Lucianu, šķiet, šajā ķermenī iemitinājusies cita dvēsele. Es esmu redzējis labus aktierus… bet tagad ir citādi. It kā viņš būtu tik saprātīgs, ka pārstājis būt cilvēks.
„Pļāvēj, es panākšu, ka mans tēvs dos tev visu, ko vēlies. Floti. Sārto armiju, ko drāzt, vārnas, kas iekaros visu, ko vien vēlies. Ja es šajā mazajā skolas gadā uzvarēšu, tu saņemsi prīmā pozīciju. Ja uzvarēsi tu, priekšā vēl daudz mācību. Daudz pārbaudījumu. Daudz grūtību. Esmu dzirdējis, ka tava ģimene ir mirusi un nabadzīga, vienam pašam tev būs grūti kāpt.”
Gandrīz aizmirsu, ka man ir izdomāta ģimene.
„Savus laurus es nopelnīšu pats.”
„Pļāvēj. Pļāvēj. Pļāvēj. Tu domā, ka šis ir ceļa gals?” Viņš riebumā klakšķina mēli. „Noliedzoša atbilde. Noliedzoša, labo cilvēk. Bet, ja tu mani palaidīsi, grūtības…” Šakālis ar brīvo roku aiztrauc tukšo gaisu. „Kā nebijušas. Mans tēvs kļūs par tavu aizbildni. Sveicināta, pavēlniecība! Sveicināta, slava! Sveicināta, vara! Vienkārši atvadies no šī.” Viņš norāda uz nazi. „Ļauj sākties savai nākotnei. Kā bērni mēs bijām ienaidnieki. Tagad ļauj mums būt sabiedrotajiem, kad esam vīri. Tu esi zobens, es — spalva.”
Dejotājs būtu gribējis, lai es šo piedāvājumu pieņemu. Tas garantētu manu izdzīvošanu. Garantētu man žilbinošu kāpumu. Es staigātu pa arhiGubernatora savrupnama zālēm. Es būtu tuvumā cilvēkam, kurš nogalināja Ēo. O, es vēlos to pieņemt. Tomēr tad man būtu jāļauj proktoriem sevi sakaut. Man būtu jāļauj uzvarēt šim sīkajam bezdelim un jāredz, kā viņa tēvs smaida un izjūt lepnumu. Man būtu jānoskatās, kā smīn viņa nolāpītais, pašapmierinātais vieplis. Pajāt to. Viņi jutīs sāpes.
Atveras durvis, un caur tām telpā iespraucas Pakss. Viņa seju šķeļ smaids.
„Nolādēti jauka nakts, Pļāvēj!” viņš smiedamies izsaucas. „Noķērām mazos sūdabrāļus akā. Piecdesmit. Izskatās, ka šiem tur bija garas alas kā žurkām. Droši vien tā viņi ieņēma šo pili.” Viņš aizcērt durvis un apsēžas uz galda malas, lai iekostos aukstā gaļas gabalā no cienasta atlikumiem. „Tas bija slapjš darbiņš! Ha! Ha! Ļāvām viņiem uzrāpties augšā un sakūrām labi smalku asinspirti, ka es tev saku. Labi smalku. Helgai tas būtu paticis. Tagad šie visi ir vergi. Mustanga viņus apzīmogo, kamēr te runājam. Bet, ai, cik viņa savādā noskaņojumā!” Pakss izspļauj kaulu. „Ha! Tad šis te ir viņš? Šakālis? Viņš izskatās bāls kā sarkanā pakaļa.” Viņš palūkojas tuvāk. „Sūdu būšana! Tu esi viņu pienaglojis!”
„Es domāju, ka tev ir bijuši daži lielāki sūdi par viņu, Paks,” piebilst Sevro.
„Prīmā, ka ir bijuši. Un arī daudz krāsaināki. Viņš ir dzeltenīgs kā brūnais.”