„Pievaldi savu mēli, muļķi,” Šakālis viņam saka. „Var sanākt to pazaudēt.”
„Tāpat kā tavu daiktu, ja turpināsi sprēgāt! Ha! Tas ir tikpat sīks kā tu pats?” Pakss dārdina.
Šakālim nepatīk, ka viņu izsmej. Viņš klusēdams blenž uz manu draugu, līdz pēkšņi pievēršas man kā čūska, kas šauda mēli.
„Vai tu zināji, ka proktori tev palīdz?” es prasu. „Ka viņi ir mēģinājuši mani nogalināt?”
„Protams,” viņš saka, paraustīdams plecus. „Manas balvas par iekarojumiem ir… virs vidējā.”
„Un tev nav iebildumu pret krāpšanos?” es brīnos.
„Krāpies vai tiec apkrāpts, ne?”
Kaut kur dzirdēts.
„Nu tagad viņi tev vairs nepalīdz. Tam jau ir par vēlu. Tagad tev pienācis laiks palīdzēt sev pašam.” Ieduru galdā vēl vienu nazi. Šakālis zina, kam tas paredzēts.
„Reiz dzirdēju, ka lamatās nokļuvis Šakālis nograuzīs pats savu kāju, lai atbrīvotos. Ar to nazi tas varētu būt vienkāršāk nekā ar zobiem.” Viņš īsi un ātri iesmejas, it kā ierietos. „Tātad, ja es nogriezīšu sev plaukstu, varēšu iet? Tas patiešām ir viss?”
„Tur ir durvis. Paks, pieturi nazi, lai viņš nekrāptos.”
Pat tad, ja viņš ēda citus, šo Šakālis nedarīs. Viņš var upurēt draugus un sabiedrotos, bet ne sevi. Viņš šo pārbaudījumu neizturēs. Viņš ir izcilais. No viņa nav, ko bīties. Viņš ir mazs. Un vājš. Gluži kā viņa tēvs. Atrodu Šakāļa zābakā paslēpto Plutona gredzenu un uzmaucu to viņam pirkstā, lai viņa atlasītāji un tēvs redz, kā viņu prieks un lepnums padodas. Viņi redzēs, ka esmu labāks.
„Varbūt proktori mani pabalsta, tomēr man tas joprojām jānopelna, Derov.”
„Mēs gaidām.”
Šakālis nopūšas. „Es jau tev teicu. Es esmu citādāks nekā tu. Roka ir zemnieka darbarīks. Zelta darbarīks ir viņa prāts. Ja tu būtu labākas izcelsmes, varbūt aptvertu, cik maz man šis upuris nozīmē.”
Tad viņš sāk griezt. Kad izspiežas pirmās asinis, pār viņa vaigiem sāk ritēt asaras. Viņš zāģē tā, ka Pakss pat nespēj uz to palūkoties. Šakālis ir pusē, kad paceļ galvu un palūkojas mani ar saprātīgu smaidu, kas mani pārliecina par viņa pilnīgo neprātu. Viņam klab zobi. Viņš smejas par mani, par šo visu, par sāpēm. Nekad neesmu sastapis tādu cilvēku kā viņš. Tagad zinu, kā jutās Mikijs, kad satika mani. Manā priekšā sēž briesmonis cilvēka ādā.
Šakālis grasās salauzt pats savu plaukstas locītavu, lai atvieglotu procesu, kad Pakss nolamājas un iedod viņam jonAsmcni. Tas izies cauri ar vienu cirtienu.
„Paldies, Paks,” Šakālis saka.
Es nezinu, ko iesākt. Visa mana būtība kliedz pēc saprāta. Man vajadzētu viņu nogalināt tūlīt pat. Ietriekt viņam rīklē zobenu. Tādus cilvēkus neviens nelaiž vaļā. Tādus neapčurā, lai pēc tam palaistu atpakaļ brīvībā. Viņš ir tik nesalīdzināmi bīstamāks par Kasiju, ka man gribas smieties. Tomēr es viņam pateicu, ka viņš varēs iet, ja nogriezīs plaukstu, un tieši to viņš dara. Mīļais Dievs.
„Tu esi nolādēti jucis,” Pakss noelšas.
Šakālis nomurmina kaut ko par muļķiem. Tā esot tikai plauksta, viņš saka. Man manas rokas ir viss. Viņam tās nenozīmē neko.
Kad Šakālis ir pabeidzis, viņš sēž man pretī ar gandrīz pilnībā piededzinātu stumbeni. Zēna seja ir kā sniegs, tomēr josta sasieta
žņaugā. Mirkli mēs abi saprotam, ka viņš zina — es neļaušu viņam aiziet.
Tad es pie atvērtā loga pamanu novirmojam gaisu. Proktori ir ieradušies, kā biju cerējis, tomēr mana uzmanība bija novērsta, es neesmu tam gatavs. Un, kad redzu, kā uz galda grabēdams nokrīt skaņas detonators un Šakālis to noķer veselajā plaukstā, es saprotu, ka esmu pieļāvis milzīgu kļūdu. Esmu devis proktoriem laiku viņam palīdzēt. Viss palēninās, tomēr es spēju tikai noskatīties.
Tajā pašā rokā turēdams sīko detonatoru, Šakālis cērt augšup Pakša jonAsmeni. Viņš triec to mana lielā drauga kaklā. Es iekliedzos un metos uz priekšu mirklī, kad Šakālis nospiež detonatora pogu.
Ierīce raida spēcīgu skaņas triecienu, kas met mani pāri telpai. Gaudoņi atsitas pret sienām. Pakss tiek triekts pret durvīm. Kausi, ēdiens un krēsli pašķīst kā rīsu graudi vējā. Es esmu uz grīdas. Kratu galvu, mēģinādams atgūt apziņu, kad manā virzienā nāk Šakālis. Pakss zvārodamies pieceļas kājās — no viņa ausīm, no kakla plūst asinis. Šakālis man kaut ko saka un paceļ asmeni. Tad Pakss metas uz priekšu, nevis virsū Šakālim, bet gan man. Viņa svars piespiež mani pie grīdas, un ķermenis nosedz manējo. Tik tikko spēju paelpot. Es neredzu, kas notiek, bet jūtu to caur viņa augumu. Triecienu. Spazmu. Desmit dūrienus, ko Šakālis triec Paksā, drudžaini mēģinādams tikt man klāt kā tāds traks dzīvnieks, kurš rakņājas pa dubļiem, rakņājas pa mana drauga muguru, lai nogalinātu mani, kamēr esmu pakritis.
Tad iestājas klusums.
Man uz sejas, uz auguma tek siltas asinis. Tās ir mana drauga asinis.
Es mēģinu Pakšu izkustināt. Man izdodas atbrīvoties no viņa svara. Šakālis ir aizbēdzis, bet Pakss noasiņo līdz nāvei. Man ausīs kauc rēgi. Arī proktori ir prom. Apdullušie gaudoņi slejas kājās. Kad palūkojos uz Pakšu, viņš ir miris, seja sastingusi klusā smaidā. Uz akmens plešas asins lāma. Manās krūtis savelkas tukšums, un es šņukstēdams nokrītu uz ceļiem.
Viņam nebija iespējas teikt pēdējos vārdus. Viņš nevarēja atvadīties.
Viņš aizsedza mani ar savu augumu. Un tika saplosīts.
Miris.
Uzticamais Pakss. Es auklēju viņa lielo galvu. Tik sāpīgi redzēt, ka mans titāns ir kritis. Viņam bija lemts kas vairāk. Tik maiga sirds tik spēcīgā veidolā. Viņš nekad vairs nesmiesies. Nekad nestāvēs uz iznīcinātāja komandtiltiņa. Nekad nevalkās bruņinieka apmetni un neturēs rokās imperatora scepteri. Miris. Tam nevajadzēja notikt. Tā ir mana vaina. Vienkārši vajadzēja pielikt punktu ātrāk.
Kāda nākotne viņu gaidīja!
Aiz manis stāv nobālējis Sevro. Gaudoņi ir piecēlušies un mutuļo. Četri raud mēmas asaras. No viņu ausīm pil asinis. Pasaule ir bez skaņas. Mēs neko nedzirdam, tomēr vilku baram nav vajadzīgi vārdi, lai saprastu, ka pienācis laiks medīt.
Viņš nogalināja Pakšu. Tagad mēs nogalināsim viņu.
Šakāļa asins pēdas ved uz vienu no cietokšņa zemākajiem torņiem. No turienes tās pazūd pagalmā. Lietus tās aizskalojis. Mēs kopā esam vienpadsmit, no torņa uzlecam uz kādas zemākas sienas, piezemējoties veļamies, lai mazinātu triecienu. Tad jau esam lejā pagalmā, mūsu pēddzinis Sevro rāda ceļu caur sānu vārtiem, kas ved uz klinšainajiem, zemajiem kalniem.
Nakts ir smaga. Lietus un sniegs gāž sāņus! Zibeņo. Dārd pērkons, bet to es dzirdu kā caur sapni. Kopā ar gaudoņiem skrienam nelīdzenā rindā. Veļamies pāri tumšām klintīm, gar stāvām kraujām un meklējam savu medījumu. Mani apsaitētie zābaki mani kavē, tomēr tiem jāpaliek apslēptiem. Mans plāns var izdoties pat pēc šī visa.
Nesaprotu, kā Sevro var mūs vest. Es esmu gluži apmaldījies šajā haosā. No prāta neizkrīt Pakss. Viņam nebija jāmirst. Es iedzinu stūrī Šakāli un ļāvu tam izgrauzties brīvībā. Atceros, kā uz viņu skatījās Mustanga. Viņa zināja, kas viņš ir. Viņa zināja un gribēja runāt ar mani divatā. Lai kā viņi būtu saistīti, Mustanga ir man uzticama. Tomēr kā viņa viņu pazīst?
Sevro ved mūs uz augsto kalnu pāreju, kur sniegā joprojām jābrien līdz ceļiem. Tur ir pēdas. Ap mums puteņo. Esmu nosalis. Mans apmetnis ir izmircis. Pie muguras sitas sirpjAsmens. Gurkst zābaki. Un sniegu
izraibina asins lāses. Skrienam sniegotā pārejā starp divām grubuļainām smailēm. Ieraugu Šakāli. Viņš brien simt metrus tālāk. Pakrīt sniegā, tad atkal pieceļas. Viņš ir no dzelzs, ja spējis nokļūt tik tālu. Mēs viņu notversim un nogalināsim par to, ko viņš nodarīja Paksam. Viņam nebija jānodur mans titāns. Mans bars sāk sērīgi gaudot. Šakālis pamet skatu pār plecu un brien tālāk. Viņš neizbēgs.