Skrienam pa sniegoto nogāzi. Nakts un tumsa. Vējš triecas sānos. Es gaudoju, bet pēc skaņas trieciena viss ir apslāpēts, it kā visas skaņas plūstu caur vati. Tad kaut kas savāds saviļņo brāzmas mūsu priekšā. Apveids. Neredzams, netverams apveids, ko nodod krītošais sniegs. Proktors. Mana sirds pamirst. Tagad viņi mani nogalinās. Lūk, par ko brīdināja Fičners.
Apolons izslēdz savu rēgšegu. Viņš smaida man caur ķiveri un kaut ko sauc. Es nedzirdu, ko viņš saka. Tad Apolons atvēzējas ar pulsDūri, Sevro ar gaudoņiem pakrīt kur nu kurais, jo piecus no mūsu bara lejup pa kalnu atsit sīks, bet jaudīgs skaņas trieciens. Manas bungādiņas gaudo. Iespējams, tās vairs nekad nebūs tādas kā agrāk. Vēl viena pulsDūre. Es nirstu sniegā. Pēdā iegriežas sāpes. Met mani riņķī. Tad tās ir prom. Es pieceļos un metos skriet virsū Apolonam. Viņa dūre triec manā virzienā neredzamus spēka viļņus. Izvairos no trim sitieniem. Griežos, rotēju kā vilciņš. Lecu. Atvēzēju zobenu pret viņa galvu, bet tieku apturēts. Aktivizētu pulsLauku spēj caursist tikai slāte. Es to zināju. Tomēr ir kaut kā jāizrādās.
Apolons mani vēro, būdams neaizskarams aiz savām bruņām. Mans bars ir aiztriekts lejup no kalna. Redzu, kā pakalnē Šakālis cīnās ar sniegu. Tagad viņš šķiet spēcīgāks. Viņam seko neredzams apveids. Vēl viens proktors dod viņam spēku. Šķiet, ka tā ir Venēra.
Izkliedzu niknumu, kas krājies manī, kopš gūlos zem Mikija skalpeļa.
Apolons kaut ko saka, bet es nedzirdu. Nolādu viņu un triecu savu asmeni vēlreiz. Viņš to notver un iemet sniegā. Neredzamā pulsLauka kārta ap viņa dūri trāpa man sejā — man neviens pat nepieskaras, tomēr caur nervu galiem izšaujas agonija. Iekliedzos un krītu. Proktors paceļ
mani aiz matiem, un mēs uzlidojam vētrā. GravZābaku nests, viņš ceļas, līdz esam trīssimt metru virs zemes; es karājos viņa rokā. Ap mums virpuļo sniegs. Viņš ierunājas atkal, šoreiz pielāgojis frekvenci, lai manas traumētās ausis spētu sadzirdēt.
„Es runāšu vienkāršiem vārdiem, lai būtu skaidrs, ka tu saproti. Pie mums ir tava mazā Mustanga. Ja nākamajā sadursmē ar arhiGubernatora dēlu tu nezaudēsi tā, lai to redzētu visi atlasītāji, es viņu iznicināšu.”
Mustanga.
Vispirms Pakss, tagad meitene, kura pie ugunskura dziedāja Ēo dziesmu. Meitene, kura izvilka mani no dubļiem. Meitene, kura pieglaudās man, kad mūsu mazajā alā virmoja dūmi. Gudrā Mustanga, kura sekoja man no laba prāta. Un, lūk, kur esmu viņu novedis. To es negaidīju. To es nebiju plānojis. Viņa ir pie tiem.
Mana sirds pamirst. Ne jau atkal. Ne kā tēvu. Ne kā Ēo. Ne kā Leu. Ne kā Roku. Ne kā Pakšu. Viņi nenogalinās arī Mustangu. Šis kucesdēls nevienu nenogalinās.
„Es izraušu tavu nolāpīto sirdij
Joprojām turēdams aiz matiem, viņš iesit man pa vēderu. Apolona seja ir savādi apmulsusi, viņš pūlas aptvert šo vārdu. Nolāpīto. Tagad esam augstu gaisā. Ļoti augstu. Kad viņš iesit man vēlreiz, šūpojos kā karātavu cilpas galā. Novaidos. Tomēr atceros vienu lietu, ko iemācījos no Fičnera, kad mežā uzsitu viņam pa plecu. Ja Apolons tur manus matus un es nejūtu viņa pulsLauku, tas ir izslēgts. Tas ir izslēgts uz visa ķermeņa. Fiziskas atPlāksncs bruņas viņu sedz visur, izņemot vienu vietu.
„Tagad es saprotu, ka tu esi stulba, sīka marionete,” viņš slinki novelk. „Nikna, dusmīga, maza marionete. Tu mani neklausīsi, vai ne?” Viņš nopūšas. „Tad nāksies darīt citādāk. Laiks pārgriezt tavas aukliņas.”
Viņš palaiž mani vaļā.
Un es karājos gaisā tikai dažas collas no viņa izstieptās rokas.
Nekur nekrītu, jo zem auduma un kažokādu apsējiem esmu apvilcis gravZābakus, ko nozagu Fičneram, kad uzbruku viņam Apolona kara zālē. Un Apolona vairogs ir izslēgts. Un viņš ir mani nokaitinājis. Proktors apjucis blenž uz mani. Es izšauju gredzenNaža asmeni un triecu
dūri viņa sejā, četras reizes durot nazi caur viņa sejsegu aci un triecot to augšup, lai viņš mirtu.
„Ko sēsi, to pļausi!” kliedzu, kamēr viņš izdziest. Viss niknums, ko esmu jutis, briest manī, dara mani aklu un piepilda ar pulsējošu, taustāmu naidu, kas izsīkst tikai tad, kad Apolona zābaki izslēdzas, viņš krīt un pagaist virpuļojošajā sniegputenī.
Atrodu savus gaudoņus sastājušos ap viņa līķi. Sniegs ir sarkans. Viņi blenž manī, kad nolaižos; manu gredzenNazi slacījušas iezīmētā asinis. Es nebiju plānojis viņu nogalināt. Tomēr viņam nevajadzēja aizvest Mustangu. Un nevajadzēja saukt mani par marioneti.
„Pie viņiem ir Mustanga,” saku savam baram.
Viņi klusēdami lūkojas manī. Šakālis vairs nav svarīgs.
„Tāpēc tagad mēs ieņemsim Olimpu.”
Gaudoņi saskatās, un viņu smaidi ir auksti kā sniegs mums visapkārt.
Sevro ļauni iesmejas.
42.KARš pret debesim
Nav laika, ko tērēt, dodoties atpakaļ uz cietoksni. Manā rīcībā ir tie zēni un meitenes, kas man vajadzīgi. Man ir visizturīgākā armija. Mazie, negantie, uzticamie un veiklie. Nozogu Apolona atPlāksnes bruņas. Zelta plāksne apvijas ap maniem locekļiem kā šķidrums. Viņa gravZābakus dodu Sevro, bet draugam tie ir stipri par lielu. Novelku pats savus zābakus — viņa tēva — un dodu tos Sevro; manus kāju pirkstus tie spieda vienkārši briesmīgi. To vietā uzvelku Apolona zābakus.
„Kam tie pieder?” Sevro man jautā.
„Tētiņam,” es atbildu.
„Tātad uzminēji gan,” draugs smejas.
„Viņš ir ieslēgts Apolona pagrabos.”
„Stulbais elfs!” Sevro smej skaļāk. Viņu attiecības nudien ir dīvainas.
Tāpat kā atPlāksnes bruņas, paturu arī Apolona slāti, ķiveri, pulsDūri un pulsLauku. Sevro tiek rēgSegs. Saku, lai viņš ir mana ēna. Tad lieku saviem gaudoņiem sasiet kopā jostas.
GravZābaki var pacelt zvaigžņCaulā tērptu vīru, kurš katrā rokā nes pa zilonim. Pacelt mani un gaudoņus, kas iekārušies man rokās un kājās ar jostu siksnām, tiem ir tīrais nieks, un caur virpuļojošo sniega vētru es uznesu mūs augšā uz Olimpu. Sevro nes pārējos.
Proktori ir izspēlējuši savas spēles. Viņi ir tik ilgi izaicinājuši likteni. Viņi zināja, ka esmu kaut kas bīstams, kaut kas citāds. Agrāk vai
vēlāk viņiem bija jāaptver, ka mans vadzis lūzīs un es ieradīšos viņus gāzt. Vai varbūt viņi domā, ka joprojām esmu bērns? Muļķi. Aleksandrs bija bērns, kad sakāva savu pirmo valsti.
Mēs paceļamies vētrā un lidojam pāri Olimpa stāvajām kraujām. Tas peld gaisā gandrīz jūdzi virs Argosas. Tajā nav durvju. Nav piestātnes. Nogāzes klāj sniegs. Mirdzošo virsotni slēpj mākoņi. Vedu gaudoņus uz kaula bālo citadeli stāvās klints virsotnē. Tā slejas no kalna kā marmora zobens. Gaudoņi pa pāriem atāķē savas jostas un nolec uz visaugstākā balkona.
Pietupušies izvietojamies uz akmens terases. No tās redzam miglainās Marsa zemes, Minervas akmeņainos pakalnus un laukus, Diānas Dižmežu un kalnus, kur mana armija izvietota Jupitera pilī. Man būtu jābūt tur lejā. Tiem muļķiem vajadzēja likt man mieru.
Viņiem nevajadzēja aizvest Mustangu.
Nēsāju zelta atPlāksnes bruņas. Tās kalpo kā otra āda. Vienīgi mana seja nav pasargāta. Paņemu no kāda gaudoņa pelnus un pārvelku ar tiem sasmērētos pirkstus pār vaigiem un muti. Manās acīs kvēlo niknums. Blondie mati mežonīgi izlaisti līdz pleciem. Izvelku no maksts savu sirpjAsmeni un'satveru kreisajā rokā īsviļņu pulsDūri. Pie jostas karājas slāte; es neprotu to izmantot. Zem nagiem melnē netīrumi. Kreisās plaukstas mazo un vidējo pirkstu sakodis sals. Es smirdu. Mans apmetnis ož pēc līķa, no kura tas nodīrāts. Tas karājas man uz muguras. Balto kažokādu nosmērējušas proktora asinis. Uzmetu galvā kapuci. To darām mēs visi. Izskatāmies pēc vilkiem. Un saožam asinis.