Cerams, ka atlasītājiem izrāde patiks, citādi man būs beigas.
„Mums vajag Jupiteru,” saku saviem gaudoņiem. „Atrodiet man viņu! Ja sastopat kādu no pārējiem, neitralizējiet to! Dadzi, ņem manus gravZābakus un atved papildspēkus! Aiziet!”
Skriedams basām kājām, ar pulsDūri atsitu vaļā durvis. Ieraugām gultā guļam Venēru zīda naktskreklā; no viņas bruņām pie kamīna pil kūstošais sniegs. Proktore tikko atgriezusies, jo bijusi palīgā Šakālim. Uz naktsgaldiņa stāv vīnogas, siera kūka un vīns. Gaudoņi piespiež proktori pie grīdas. Četri gabali — tāpat vien, lai izskatās iespaidīgāk. Piesienam
Venēru pie gultas stabiem. Viņas zeltainās acis ieplestas šokā. Sieviete tik tikko spēj parunāt.
„Jūs nedrīkstat! Es esmu iezīmētā! Iezīmētā!” Tas ir viss, ko viņa spēj dabūt pār lūpām. Viņa saka, ka tas ir pretlikumīgi, saka, ka ir proktore, saka, ka mums nav atļauts viņiem uzbrukt. Kā mēs šeit nokļuvām? Kā? Kurš mums palīdzēja? Kam pieder manas bruņas? Ak, tās ir Apolona. Apolona. Kur ir Apolons? Stūrī nolikti vīrieša rītasvārki. Viņi ir mīļākie. „Kurš tev palīdzēja?”
„Es pats sev palīdzēju,” saku viņai un papliķēju pa viņas mirdzošo roku ar dunci. „Cik proktoru ir palicis?” Viņai trūkst vārdu. Tā nedrīkst notikt. Tā nekad nav bijis. Bērni neieņem Olimpu! Visu planētu vēstures laikā par to neviens nav pat iedomājies! Tik un tā aizbāžam viņai muti, piesienam viņu un atstājam puskailu pie atvērtā loga, lai jūt salu.
Kopā ar gaudoņiem lavāmies pa augsto torni. Dzirdu, kā Dadzis atved papildspēkus. Takts šeit ienesīs pats savu niknuma garu. Atnāks arī Mīlija. Drīz arī Naila. Mana armija saceļas Mustangas dēļ. Manis dēļ. Pret proktoriem, kas mūs piekrāpa, saindēja mūsu ēdienu un atsēja mūsu zirgus. Ejam no telpas uz telpu. Pārmeklējam frigidārijus, kaldārijus, tvaika telpas, ledus telpas, pirtis, sārtajiem pilnus baudas kambarus, hololmersijas kameras — un tas viss paredzēts proktoriem. Pirtīs sagūstām Junonu. Gaudoņi metas ūdenī, lai izvilktu viņu ārā. Viņa ir neapbruņota, bet Sevro nākas apdullināt Junonu ar nozagtu svilinātāju pēc tam, kad proktore salauzusi Klauna roku un sākusi viņu slīcināt, satverot nāvīgā tvērienā ar kājām. Acīmredzot arī viņa nav devusies prom, kā būtu pieklājies. Visi šie krāpnieki!
Vulkānu mēs atrodam hololmersijas telpā, kuras stūrī sprakšķ kamīna uguns. Viņš pat neievēro, ka esam ienākuši, kamēr neizslēdzam aparatūru. Vulkāns vēroja Kasiju, kurš stāvēja uz cietokšņa mūra malas, kamēr dūmakainas debesis sašvīkāja liesmojošas lodes. Tic iedevuši viņiem sasodītas katapultas. Izslēdzam vēl vienu ekrānu, kurā bija redzams, kā Šakālis pa sniegu iebrien kalnu alas mutē. Tur ar termoapmetni un medBotu viņu sagaidīja Lailata.
Prasu proktoriem, kurp aizvesta Mustanga. Viņi atbild, lai vaicāju Apolonam vai Jupiteram. Tā neesot viņu darīšana. Un tai nevajadzētu būt ari manai darīšanai. Acīmredzot mana galva ripos. Es viņiem vaicāju, ar ko viņi grasās man to nocirst. „Visi cirvji ir pie manis.”
Mana armija savažo proktorus, un mēs vedam viņus līdzi, kāpdami arvien zemāk, gāzdamies pār nākamo un aiznākamo līmeni kā jukušu vilkaču gūzma. Ceļā sastopam virsSarkanos, brūnos kalpotājus un mājSārtos. Nepievēršu tiem uzmanību, bet mana armija trakā aizrautībā metas virsū ikvienam, kas kust. Viņi sit gar zemi sarkanos un pilnībā iznīcina jebkuru pelēko, kurš pieļauj kļūdu un mēģina stāties mums pretī. Sevro nākas grābt aiz rīkles kādu Cereras zēnu, kurš uzsēžas sarkanajam uz krūtīm un dauza viņa seju ar savām nobrāztajām dūrēm. Takts nogalina divus pelēkos, kas mēģina uz viņu šaut. Viņš izvairās no svilinātajiem un pārlauž abu sargu kaklus. Mani mēģina nogāzt septiņu pelēko vienība. Tomēr pulsLauks pasargā mani no to svilinātajiem. Es cietīšu tikai tad, ja tie koncentrēs uguni un vairogs pārkarsīs. Izvairos no to šāvieniem un nogāžu viņus ar savu sirpjAsmeni.
Mums piebiedrojas mana armija, sākumā lēni. Bet ik pēc četrām minūtēm viņu kļūst arvien vairāk. Es uztraucos. Tas nav pietiekami ātri. Jupiters var mūs iznīcināt tāpat kā Plutons vai jebkurš cits pilī palikušais proktors. Mana armija gavilē, jo viņiem esmu es, viņi mani uzskata par nemirstīgu, neapturamu. Viņi jau ir dzirdējuši, ka nogalināju Apolonu. Kamēr pārņemam greznās, plašās zāles, dzirdu, ka caur manu armiju plūst iesaukas kā paisuma viļņi. Dievkāvis. Saulesbende — es viņiem patīku. Tomēr šīs lietas dzird arī proktori. Tie, kurus esam sagūstījuši, pat tie, kurus nedaudz uzjautrināja doma, ka audzēkņi iebrukuši Olimpā, nu lūkojas manī ar bālām sejām. Viņi aptver, ka nu piedalās spēlē, no kuras bija izbēguši pirms daudziem gadiem, un ka medBoti nav ieprogrammēti lidot uz Olimpu. Smieklīgi noskatīties, kā dievi aptver, ka visu šo laiku bijuši mirstīgi.
Izsūtu pilī dučiem izlūku un pastāstu viņiem, kas man vajadzīgs. Jau dzirdu, kā mans plāns īstenojas zālēs zem manis. Palikuši Jupiters, Plutons, Merkurs un Minerva. Viņi mani meklēs. Vai varbūt es atradīšu viņus? Es nezinu. Mēģinu justies kā plēsoņa, bet vairs nespēju. Manas dusmas noplok. Jo garāki stiepjas šie gaiteņi, jo lēnākas tās kļūst, dodot
ceļu bailēm. Pie viņiem ir Mustanga; atgādinu sev viņas matu smaržu. Tie ir iezīmētie, kas ņem kukuļus no vira, kurš nogalināja manu sievu. Asinis riņķo straujāk. Mans niknums atgriežas.
Kādā gaitenī uzskrienu virsū Merkuram. Nostājies aci pret aci ar «
pusduci manu kareivju, viņš histēriski smejas un izkliedz piedauzīgas krogus dziesmas no HK. Viņam mugurā ir peldmētelis, tomēr proktors dejo kā tāds maniaks un izvairās no triju beigto bēru zobenu dūrieniem. Ārpus raktuvēm šādu grāciju neesmu redzējis. Viņš kustas tā, kā es raku. Niknums, ko līdzsvaro fizika. Spēriens, trieciens ar elkoni, spēks, kas pielikts, lai izsistu no vietas ceļa kaulus.
Viņš ar plaukstu iesit vienam no maniem kareivjiem pa seju. Citam iesper pa cirkšņiem. Pārlec pāri kādai meitenei, lidojumā ar kājām gaisā sagrābj viņu aiz matiem un triec pret grīdu kā lupatu lelli. Tad triec celi kāda zēna sejā, nocērt meitenes īkšķi, lai viņa nespētu noturēt savu zobenu, un mēģina trāpīt man ar delnas virspusi, pirms aizvirpuļo tālāk. Esmu ātrāks par viņu, turklāt, par spīti viņa neiedomājamam slātes cīņas talantam, arī spēcīgāks; tāpēc, kad viņa plauksta tuvojas manai sejai, es no visa spēka situ pa viņa delnu, iedragādams kaulu. Proktors iekliedzas un mēģina veikli atkāpties, bet es neatlaižu viņa roku un situ pa to ar dūri, līdz tā salūst.
Tad ļauju viņam savainotam virpuļot prom.
Stāvam gaitenī, mani kareivji viņu ielenkuši. Lieku pārējiem atkāpties un izvelku savu sirpjAsmeni. Merkurs ir ķerubs, nevis vīrietis. īsa auguma, drukns un ar maza bērna ģīmīti. Viņa vaigi ir sārti. Proktors ir dzēris. Cirtainie zelta mati krīt acīs. Viņš atmet šķipsnu atpakaļ. Atceros, kā viņš gribēja izvēlēties mani savam namam, bet atlasītāji iebilda. Nu viņš vēzē savu slāti kā meistarīgs dzejnieks spalvu, bet otra roka pēc maniem sitieniem ir bezpalīdzīga.
„Tu esi mežonīgs!” viņš caur sāpēm saka.
„Tev vajadzēja izvēlēties mani savam namam.”
„Es jau viņiem teicu, lai neizaicina tevi. Vai manī kāds klausījās? Nē, nē, nē, nē, nē. Muļķa Apolons. Lepnums var padarīt aklu. ”