„Tāpat kā zobeni.”
„Aci?” Merkurs paskatās uz manām bruņām. „Tātad miris?” Kāds sauc, lai viņu nogalēju. „Ak vai. Viņi ir izsalkuši. Sī divkauja var izrādīties visai izklaidējoša.”
Paklanos.
Merkurs palokās reveransā.
Man patīk šis proktors. Taču man negribas, lai viņš mani nogalina ar to slāti.
Tāpēc iebāžu zobenu makstī un iešauju viņam krūtīs ar savu pulsDūri, lai apdullinātu. Tad mēs Merkuru sasienam. Viņš joprojām smejas. Tomēr tālāk gaitenī aiz viņa redzu Jupiteru — dievu cilvēka veidolā, turklāt pilnā apbruņojumā. Viņš skrien šurp, bruņots ar izliektu pulsPīķi un slāti. Kopā ar viņu ir bruņota proktore, šķiet, Minerva. Mēs atkāpjamies. Tik un tā viņi nesaudzē manu armiju. Abi nāk mums virsū pa taisno gaiteni, gāzdami zēnus un meitenes savā ceļā kā laukakmeņi, kas ripo pa labības lauku. Mēs nespējam tiem neko padarīt. Mani karavīri klupdami krizdami metas atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atnācām, atpakaļ augšā pa kāpnēm, atpakaļ augstākajos pils līmeņos, kur saskrienamies ar jaunām papildspēku grupiņām. Gāžamies viens otram pāri, krizdami uz marmora grīdas, skriedami caur zeltītiem apartamentiem, lai izbēgtu no Jupitera un Minervas, kas tuvojas pa kāpnēm. Jupiters traki smejas, kamēr mūsu vienkāršie zobeni un šķēpi bezpalīdzīgi atsitas pret viņa bruņām.
Viņu var ievainot tikai mani ieroči. Ar tiem nepietiek. Jupitera slāte caursit manu pulsLauku un caur atPlāksnes bruņām iecērtas manā augšstilbā. Iešņācos sāpēs un šauju viņam ar pulsDūri. Viņa vairogs pārtver pulsu un notur to, lai gan daudz netrūkst, līdz tas tiktu cauri. Viņš sit man ar slāti kā ar pātagu. Tā skar plakstiņu, gandrīz atņemdama man aci. No sīkās brūces sūcas asinis, un es niknumā rēcu. Garām Minervai metos viņam virsū un salaužu savu pulsDūri pret Jupitera žokli. Tas sagrauj manu ieroci un dūri, tomēr proktora ķivere ieplaisā, un viņš sagrīļojas. Nedodu viņam laiku atgūties. Kliedzu un virpuļojošos lokos situ ar sirpjAsmeni, vienlaicīgi neveikli durdams slāti. Tā ir vājprātīga deja. Izduru svešādo slāti caur viņa ceļgalu. Proktors ar savējo sagriež manu
augšstilbu. Bruņas sakļaujas ap brūci, aizspiezdamas to ciet un ievadīdamas tajā pretsāpju līdzekļus.
Esam vltņveida kāpņu galā, bet es neapstājos. Proktora garais asmens kļūst mīksts, tad aptver manu kāju kā laso, draudēdams nospriegoties un pie gurna nogriezt man kāju. Cik ātri vien spēju, grūžos Jupiteram virsū. Mēs nogāžamies pa kāpnēm. Proktors paveļas nost un pieceļas. Apķeru viņu un gāžu atmuguriski. Bruņas pret bruņām.
Iegāžamies hololmersijas telpā. Lido dzirksteles. Turpinu kliegt un grūst, lai viņš nevarētu noraut man kāju ar slāti, kas joprojām apmetusi vaļīgu cilpu ap manu miesu un kauliem. Viņš slīd, zaudējis līdzsvaru, kad izgrūžu viņu pa logu, mēs abi izkrītam pa to aukstajā gaisā. Nevienam no mums nav gravZābaku, tādēļ krītam simt metrus līdz piesnigušai zemei kalna pakājē. Pa stāvo nogāzi veļamies pretī jūdzi augstajam kritienam, pretī lejā plūstošajai Argosai.
Aizķeros sniegā. Pamanos piecelties. Es viņu neredzu. Šķiet, ka dzirdu viņu tālumā novaidamies. Šādā augstumā mūs abus slēpj mākoņi. Pieliecos un ieklausos, bet pēc Apolona mana dzirde joprojām nav atguvusies.
„Par to tu mirsi, mazo zēn,” saka Jupiters. Skan kā zem ūdens. Kur viņš ir? „Tev vajadzēja zināt savu vietu. Visam ir sava kārtība. Tu esi tuvu virsotnei. Tomēr tu neesi virsotne, mazo zēn.”
Kaut ko noskaldu par to, cik šeit maza loma nopelniem.
„Nopelnus nevar iztērēt.”
„Tātad gubernators tev par šo maksā?”
Dzirdu tālumā gaudas. Mana ēna.
„Kā tev šķiet, ko tu darīsi, mazo zēn? Nogalināsi visus mūs, proktorus? Piespiedīsi mūs ļaut tev uzvarēt? Tā tās lietas nenotiek, mazo zēn.” Jupiters mani meklē. „Drīz ar saviem zobeniem un šaujamajiem kuģos ieradīsies gubernatora vārnas. īsti karavīri, mazo zēn. Tādi, kuriem ir rētas, par kādām tu varētu tikai sapņot. Zelta legātu un bruņinieku komandēti obsidiāni. Tu tikai spēlējies. Bet viņi nodomās, ka esi sajucis prātā. Viņi tevi aizvedīs, spīdzinās un nogalinās.”
„Ne tad, ja uzvarēšu, pirms viņi ieradīsies.” Tā ir atslēga uz visu. „Pirms atlasītāji redz ierakstus, tie var kavēties. Bet cik ilgi? Kurš rediģē
nolādētās hologrammas, kamēr tu cīnies? Mēs parūpēsimies, lai ārā nonāk pareizās ziņas.”
Noņemu no rokas sarkano pieres apsēju un nosusinu no sejas sviedrus, tad apsienu to ap galvu.
Jupiters klusē.
„Tāpēc atlasītāji redzēs šo sarunu. Viņi redzēs, ka gubernators maksājums par krāpšanos. Viņi redzēs, ka esmu vēsturē pirmais audzēknis, kas iebrucis Olimpā. Un viņi redzēs, kā sakauju tevi un paņemu tavas bruņas, lai tu skraidītu pa sniegu pliks, ja padosies. Ja nē, es nometīšu tavu līķi no Olimpa un čurāšu zelta lietu tev nopakaļ.”
Mākoņi izklīst, un tur jau Jupiters stāv baltajā sniegā manā priekšā. No viņa zeltītajām bruņām pil sarkans. Viņš ir garš, slaids un nežēlīgs. Šīs ir viņa mājas. Viņa spēļlaukums. Līdz bērni iegūst savas rētas, tie ir viņa spēļmantiņas. Jupiters ir tāds pats kā visi nožēlojamie vēstures tirāni. Savu iegribu vergs. Viņš ir izkopis vienīgi savu egoismu. Viņš ir Sabiedrība — briesmonis, no kura kā sīrups tek uzdzīve, bet kurš neredz paša liekulību. Visu šo pārticību, šo varu viņš uzskata par savām tiesībām. Viņš maldās. Viņi visi maldās. Tomēr es nespēju viņu sakaut tiešā cīņā. Tas nav iespējams, lai cik labi es cīnītos. Viņš ir pārāk spēcīgs.
No viņa rokas kā čūska karājas slāte. Piespiežot vienu pogu, tā nospriegosies metru gara. Viņa bruņas mirdz. Lūkojamies viens otrā pirmajos saules staros. Viņa lūpās pavīd smaids.
„Manā namā tu būtu kļuvis par kaut ko. Bet tu esi mazs, stulbs zēns, dusmīgs un no Marsa nama. Tu vēl neproti nogalināt, kā to varu es, tomēr izaicini mani. Tīrs niknums. Tīrs stulbums.”
„Nē. Es nevaru stāties tev pretī.” Nometu savu sirpjAsmeni viņam pie kājām, un tam blakus nokrīt arī mana slāte. Es tik un tā neprotu ar to rīkoties tā, kā pienākas. „Tāpēc es krāpšos.” Pamāju ar galvu. „Aiziet, Sevro!”
Kad viņš pagriežas, slāte paceļas gaisā, nospriegojas un sagriež Jupitera paceles cīpslu. Viņa cirtiens nošvīkst divas pēdas par augstu. Proktors pieradis cīnīties ar vīriem. Sevro neredzams sasien Jupitera rokas un atņem viņam ieročus. AtPlāksnes bruņas saplūst brūcēs, lai apturētu asiņošanu, bet, lai salabotu cīpslas, būs jāpieliek vairāk darba.
Kad Jupiters klusē, Sevro novelk Apolona rēgSegu. Paņemam proktora ieročus. Viņa bruņas nederētu nevienam, izņemot Pakšu. Nabaga Pakss! Viņš šajās greznumlietās būtu izskatījies satriecoši. Uzvelkam Jupiteru augšup pa nogāzi.
Iekšā kaujas veiksme ir mainījusi puses. Šķiet, mani izlūki atraduši to, ko liku sameklēt. Ar apmierinātu smīnu garenajā sejā pie manis pieskrien Milija. Pastāstot labos jaunumus, viņas balss ir zema un stiepta kā vienmēr.
„Atradām viņu ieroču noliktavu.”
Smagiem soļiem garām aizrībina tik tikko no verdzības atbrīvotu Venēras nama audzēkņu pulks. Mirdz viņu pulsDūres un atPlākšņu bruņas. Olimps ir mūsu, un Mustanga ir atrasta.
Tagad visi cirvji tiešām ir pie mums.
43.PĒDĒJAIS PĀRBAUDĪJUMS
Atrodu viņu aizmigušu apartamentos, kas ir blakus telpām, kurās dzīvoja pats Jupiters. Viņas zeltainie mati ir mežonīgi. Vilkādas apmetnis netīrāks par manējo. Tas nokarājas brūni pelēks, nevis balts. Viņa smaržo pēc dūmiem un izsalkuma. Mustanga ir izdemolējusi šo istabu, apgāzusi ēdiena šķīvi un ietriekusi durvīs dunci. Brūnie un sārtie kalpotāji ir pārbijušies gan no viņas, gan manis. Noskatos, kā viņi pašķīst kur nu kurais. Mani attālie brālēni. Skatos, kā viņi kustas, šie svešie radījumi. Kā skudras. Nekādu emociju. Jūtu pakrūtē dūrienu. Cik skatpunkts ir neganta parādība! Lūk, kā Augusts redzēja Eo, kad viņu nogalināja. Kā skudru. Nē. Viņš nosauca manu sievu par „sarkano kuci”. Viņa acīs Ēo nebija nekas vairāk par suni.