„Vai ēdienam kaut kas bija piejaukts?” noprasu vienam no sārtajiem. Skaistais zēns kaut ko nomurmina, nepacēlis acis no grīdas.
„Runā kā vīrs!” paceļu balsi.
„Miegazāles, kungs" Viņš tā arī nepaskatās uz mani. Es viņu nevainoju. Es esmu zelts. Pēdu garāks. Veselas pasaules spēcīgāks. Turklāt es noteikti izskatos jucis. Viņš noteikti domā, ka esmu ļauns. Saku, lai kalpotājs iet prom. „Paslēpies! Mana armija ne vienmēr paklausa, kad saku, lai nespēlējas ar zemKrāsām.”
Gulta ir milzīga. Zīda palagi. Dūnu matrači. Ziloņkaula, melnkoka un zelta gultas stabi. Mustanga guļ stūrī uz grīdas. Mums tik ilgi nācies
slēpt savas guļvietas. Droši vien gulēt nevainojamās ērtībās pat miegazāļu ietekmē viņai šķitis tik nepareizi. Mustanga mēģinājusi atlauzt arī logus. Man prieks, ka tas viņai nav izdevies. Kritiens ir ilgs.
Apsēžos viņai blakus. Elpa no Mustangas deguna kustina vienu *
pašu matu cirtu. Cik reižu esmu nolūkojies viņā, kamēr Mustanga gulēja drudzī. Cik reižu viņa darījusi to pašu manis dēļ. Tomēr šobrīd nekāda drudža nav. Nekāda aukstuma. Nekādu sāpju vēderā. Kasija durtā brūce ir sadzijusi. Ziema ir galā. Ārā redzēju plaukstam pirmās puķes. Kalna pakājē vienu noplūcu. Tā ir mana apmetņa apslēptajā kabatā. Gribu iedot to Mustangai. Gribu pamodināt viņu ar hemantes ziedu pie lūpām. Tomēr, kad izvelku ziedu, manā sirdī ieslīd duncis. Ļaunāks par jebkuru metāla asmeni. Ēo. Šīs sāpes mani nekad nepametīs. Es pat nezinu, vai tām būtu jāizgaist. Un es nezinu, vai vaina, ko jūtu, ir pelnīta. Noskūpstu hemanti un noglabāju to. Vēl ne. Vēl ne.
Maigi pamodinu Mustangu.
Kā zinādama, ka esmu līdzās, viņa smaida, pirms vēl atvērusi acis. Saku viņas vārdu un atglaužu no sejas matus. Viņa samirkšķina acis. Mustangas acu zīlītēs virmo zelta pārsliņas. Cik tas šķiet savādi līdzās maniem mezglainajiem, netīrajiem pirkstiem ar sašķeltajiem nagiem. Viņa pieglaužas pie manas rokas un lēni pieceļas sēdus. Nožāvājas. Mustanga palūkojas visapkārt. Nolūkodamies, kā viņa aptver notikušo, gandrīz iesmejos.
„Nu, es grasījos tev pastāstīt par pūķiem, ko redzēju sapnī. Tie bija violeti un smuki, un tiem patika dziedāt dziesmas.” Viņa uzsit knipi pa manām bruņām. Tās iezvanās. „Tavs stāsts laikam to pārspēj. Ķēms. Kas notika?”
„Es sadusmojos.”
Viņa novaidas. „Es kļuvu par princesi stikla kalnā, vai ne? Pajāt! Kā man tādas meitenes riebjas!”
Pastāstu viņai jaunumus. Šakālis ir sašķelts. Viņa spēki ielenkuši Marsu, bet viņš pats kopā ar Lailatu slēpjas dziļi kalnos. Mums nenāksies grūti viņu atrast.
„Ja vēlies, vari paņemt mūsu armiju un izsvēpēt to suņabērnu laukā.”
„Jau paveikts,” viņa smīn, pacēlusi uzaci. „Bet vai tu vari man uzticēties? Varbūt es sagribēšu kļūt par šīs dīvainās armijas lielo Pirmo.”
„Es varu tev uzticēties.”
„Kā tu zini?” Mustanga pārvaicā.
Tad es viņu noskūpstu. Es nevaru iedot Mustangai hemanti. Tā ir mana sirds, un tā ir no Marsa — viena no dažām lietām, kas spēj iesakņoties sarkanajā augsnē. Un tā joprojām pieder Ēo. Tomēr šī meitene, kad tie viņu aizveda… Es būtu izdarījis jebko, lai atkal redzētu viņas smīnu. Varbūt kādudien man būs divas sirdis, ko dot.
Viņa garšo, tāpat kā smaržo. Pēc dūmiem un izsalkuma. Mēs neatraujamies viens no otra. Mani pirksti pinas viņas matos. Viņējie noglāsta manu zodu, kaklu un ieslīd matos uz pakauša. Te ir gulta. Mums ir laiks. Un es jūtu citādu izsalkumu nekā tad, kad pirmo reizi noskūpstīju Ēo. Bet atceros, kā gammas ellesnirējs Dago dziļi ievilka plaušās savu smēķi, likdams tam uzliesmot un arī izdzist pāris īsos mirkļos. Viņš teica: „Tas esi tu.
Es zinu, ka esmu impulsīvs. Pārsteidzīgs. Es to saprotu. Un manī ir daudz kas — kaisle, nožēla, vainas apziņa, sēras, ilgas un niknums. Brīžiem tie pār mani valda, bet ne tagad. Ne šeit. Savas kaislības un bēdu dēļ attapos karājamies uz ešafota. Savas vainas apziņas dēļ gulēju ievainots dubļos. Sava niknuma dēļ būtu nogalinājis Augustu, kolīdz viņu ieraudzīju. Bet tagad es esmu šeit. Nezinu neko par Institūta vēsturi. Tomēr zinu, ka esmu sagrābis to, ko pirms manis nav iekarojis neviens. Es to iekaroju ar dusmām un uzdrīkstēšanos, ar degsmi un niknumu. Mustangu es tā neiegūšu. Mīlestība un karš ir divi dažādi kaujas lauki.
Tādēļ, par spīti alkām, es viņu atlaižu. Viņa zina bez vārdiem, ko domāju, tādēļ jūtu, ka rīkojos pareizi. Viņa pēkšņi noskūpsta mani vēlreiz. Tas ilgst ilgāk, nekā vajadzētu, bet tad mēs kopā pieceļamies un dodamies prom. Līdz durvīm turu Mustangas roku, tad pagriežos pret viņu.
„Atnes man Šakāļa standartu, Mustanga.”
„Klausos, Pļāvēja kungs.” Viņa smiedamās paklanās un žigli piemiedz man ar aci. Tad Mustanga ir prom.
Visa pils pārvērtusies laupīšanas trakonamā. Šajā haosā Sevro atradis holoRaidītāju. Tā cietajos diskos saglabāta mūsu sensoriskā pieredze, kas pēc noteikt laika tiek pārsūtīta atlasītājiem, lai kur tie būtu. Pārraide netiek straumēta tiešsaistē, tādēļ šīs dienas notikumus atlasītāji vēl nav redzējuši. Pārraide ir nobīdīta par pusi dienas. Ar to pietiks. Sniedzu Sevro norādījumus un lieku pie darba, lai draugs izveido stāstu no fragmentiem, kurus gribu parādīt. Nevienam citam es neuzticētos.
Lieku no Apolona pils pagrabiem atvest Fičneru. Viņš atgāžas Olimpa ēdamzāles krēslā. Pēc maniem sitieniem proktora seja ir violeta. Grīda ir veidota no sablīvēta gaisa, tāpēc mēs karājamies virs jūdzi gara kritiena līdz zemei. Viņa pēdas atbalstītas pret galdu, un mute savilkta smaidā.
„Lūk, jukušais zēns!” viņš iesaucas, pielicis pirkstu pie zoda. „Es zināju, ka tev ir labas izredzes.”
Sveicu viņu, paceļot rupjā žestā izstieptu vidējo pirkstu. „Melis.” Viņš atbild ar to pašu. „Sūdbambulis.” Proktors sniedzas pēc manas rokas. „Nestāsti man, ka joprojām esi apvainojies par indēšanu, slimību, incidentu ar Kasiju, lāčiem mežā, sūdīgo tehniku, šausmīgajiem laika apstākļiem, atentātiem un spiegu!”
„Spiegu?”
„Āzēju tevi. I la! Tu joprojām esi bērns. Par to runājot, kur tad tavi karavīri? Skraida riņķī, ēd, līdz plīst, mazgājas dušās, drāzās un spēlējas ar sārtajiem? Šī pils ir medainas lamatas, manu zēn. Lamatas, kas padarīs tavu armiju nekam nederīgu.”
„Tev ir uzlabojies noskaņojums!”
„Mans dēls ir drošībā,” viņš saka, piemiegdams man ar aci. „Kas tev tagad padomā?”
„Es jau aizsūtīju Mustangu tikt galā ar Šakāli. Un pēc tā visa es došos uz Marsa namu. Tad viss būs galā.”
„Ooo. Nebūs vis.” Fičners pārkož jau pazīstamo košļājamās gumijas burbuli un saviebjas. Esmu nedaudz apstrādājis viņa žokli. Tas mani sasmīdina. Man gribējās smieties, kopš Sevro uzveica Jupiteru. Sasodītā
proktora savainotā kāja pulsē sāpēs. Par spīti pretsāpju līdzekļiem, tik tikko spēju paiet.
„Vairs nekādu mīklu. Kāpēc tas nebūs galā?”
„Trīs lietas,” iesāk Fičners. Viņš mirkli mani vēro ar savu cirvja seju. „Tu esi dīvains radījums. Jūs abi ar Šakāli. Uzvarēt vienmēr grib visi. Bet jūs abi izdzimteņi izceļaties. Zelti neies nāvē, lai uzvarētu. Mums mūsu dzīvības ir pārāk dārgas. Ar jums abiem tā nav. Kādēļ tā?”