Atgādinu Fičneram, ka viņš ir mans cietumnieks un viņam jāatbild uz maniem jautājumiem.
„Trīs lietas vēl nav galā. Lūk, kā būs. Pateikšu, kas tās ir, ja atbildēsi uz manu jautājumu — kas tevi dzen uz priekšu?” Viņš nopūšas. „Pirmā lieta, labo cilvēk, ir Kasijs. Viņš vienkārši būs spiests ar tevi duelēties, līdz viens no jums, mazajiem niekkalbjiem, atmetīs pekas un nomirs.”
No tā jau es baidījos. Atbildu uz Fičnera jautājumu.
Pastāstu, ka to pašu bija gribējis zināt Šakālis. Kas mani motivē. Sākotnējā atbilde ir niknums. Tas ir niknums no sākuma līdz galam. Ja notiek kas tāds, ko neesmu gaidījis, es reaģēju kā dzīvnieks — ar vardarbību. Tomēr dziļākā atbilde ir mīlestība. Mani vada mīlestība. Tādēļ man viņam nedaudz jāsamelo.
„Mana māte sapņoja par to, ka es kļūšu varenāks par jebkuru no savas ģimenes. Dižāks par Andromeda vārdu. Sava tēva vārdu.” Neīsts tēvs. Neīsta ģimene. Bet doma tā pati. „Es neesmu Bellona. Neesmu Augusts. Neesmu Oktāvija au Luna.” Neganti pasmaidu, un Fičners to novērtē. „Bet es gribu stāvēt viņiem visiem pāri un taisīt uz viņu nolādētajām galvām.”
Tas Fičneram patīk. Viņš vienmēr ir gribējis to pašu, bet ir atklājis, ka bez ciltsrakstiem nopelni tevi aizved tikai līdz konkrētai robežai. Viņa stāvokli rada neapmierinātība ar šo faktu.
„Otra lieta, kas vēl nav noslēgusies, ir šis.” Viņš novēcina rokas. Man tikusi sliktākā darījuma daļa — neko jaunu Fičners man nepasaka. Es nogalināju proktoru. Man ir pierādījumi, ka arhiGubernators piekukuļoja citus un draudēja man, lai uzvarētu viņa bērns. Nepotisms. Manipulācija ar svētās skolas kārtību. Tās nav ikdienišķas ziņas. Tas kaut
ko sagraus. Varbūt pat gāzīs arhiGubcrnatoru no posteņa. Apsūdzības. Sods? Atlasītāji prasīs asinis. „Un arhiGubernators gribēs tavējās. Tas viņu apkaunos un, iespējams, atbrīvos vietu arhiGubernatoram no Bellonas nama. Varbūt pat Kasija tēvam.”
Fičners jautā, kādēļ uzticos savas armijas kareivjiem, kas bijuši
vergi.
„Viņi uzticas man, jo ir redzējuši, kā viņiem būtu klājies, ja manis nebūtu. Tu domā, ka viņi grib Šakāli sev par saimnieku?”
„Labi,” Fičners saka. „Tu viņiem visiem uzticies. Brīnišķīgi, tad jau trešā sarežģījuma nav. Es kļūdījos.” Es uzstāju, lai viņš izstāsta, ko ar to domājis, tāpēc Fičners nopūšas un padodas. „Ai, tikai to, ka tu aizsūtīji Mustangu un pusi savas armijas izrēķināties ar Šakāli.”
„Un?”
„Nē, patiešām, nekas. Tu viņai uzticies.”
„Nē. Izstāsti man. Ko tu gribēji teikt?”
„Nu labi. Ja tu tiešām gribi zināt, vienkārši nav cita veida, kā to pateikt — viņa ir Šakāļa dvīņumāsa.”
Virdžīnija au Augusta. Šakāļa māsa. Dvīne. Ietekmīgās ģimenes gens Augusta mantiniece. ArhiGubernatora Nero au Augusta vienīgā meita. Vīra, kurš vainīgs pie šī visa. Gluži tāpat kā viņas brālis, turēta slepenībā un prom no cilvēku acīm, lai izvairītos no atentāta mēģinājumiem. Tādēļ Kasijs nepazina savas ģimenes lielākā ienaidnieka meitu. Tomēr, kad sēdēju kopā ar Šakāli, Mustanga zināja, kas viņš ir. Viņas brālis. Vai viņa zināja par Šakāļa identitāti jau pirms tam? Ja viņa to zināja un neko neteica, es šo klusēšanu nespēju izskaidrot. To izskaidro vienīgi ģimenes saites — tā ir lojalitāte, kas augstāka par draudzību, mīlestību, skūpstu istabas stūrī. Esmu aizsūtījis Šakālim pusi savas armijas. Esmu iedevis viņam atPlāksnes bruņas, gravZābakus, rēgApmetņus, slātes, pulsRīkus — pietiekami daudz tehnikas, lai ieņemtu Olimpu. Sasodīts!
Proktori visu zina. Kad skrienu viņiem garām, tie smejas par mani. Smejas par manu muļķību. Dusmas manī aug. Es gribu kaut ko nogalināt. Izvietoju savus spēkus pozīcijās. Viņi ir izklīduši pa pili, kur mielojas
ar tās ēdieniem un ņem tās sniegtās baudas. Muļķi! Muļķi! Mani labākie karavīri ir tur, kur vajadzīgs. Sevro atstāts darīt savu darbu. Tas ir vissvarīgāk. Pavēlu Taktam sadzīt pēdas Venēras un Merkura pārpalikumiem Dienvidu zemienēs un paverdzināt tos un aizsūtu Miliju kopā ar Nailu komandēt manu pārējo armiju. Tagad man jādodas uz Marsa namu. Es nevaru gaidīt, līdz sapulcēsies mani kareivji. Man vajadzīgi jauni spēki, jo, kad ieradīsies Augusta dvīņi, viņiem būs līdzvērtīgi ieroči un tehnika, iespējams, arī vairāk kareivju nekā man. Spēle ir mainījusies. Es nebiju tam gatavs. Es biju muļķis. Kā es varēju viņu skūpstīt? Manu sirdi aprij tumsa. Ja nu es būtu iedevis viņai hemanti? Saplēšu to driskās un ļauju ziedlapiņām aizlidot pa vējam, tad, apvilcis gravZābakus, nolecu no Olimpa kalna malas.
Ņemu līdzi savus gaudoņus, un, triecoties lejup, palidojam garām krītošajām ziedlapiņām.
Esam bruņoti ar gravZābakiem, pulsDūrēm un pulsAsmeņiem. Sniegs Marsa nama zemēs ir nokusis. Tā vietā plešas iebrucēju zābaku izmīdīta, dubļaina zeme. Augstienes tinas miglā. Ož pēc zemes un aplenkuma. Mūsu torņi Foboss un Deimoss ir satriekti drupās. Aplencējiem *
iedāvātās katapultas šeit savu ir padarījušas. Tāpat apstrādātas arī manas vecās pils sienas. Parādes fasāde ir sagrauta, nokaisīta ar bultām, saplēstiem keramikas piķa podiem, zobeniem, bruņām un dažiem audzēkņiem.
Marsu ielenkusi gandrīz simtu liela armija. Aplencēju nometne ierīkota mežmalā, bet ap Marsa pili uzbūvēts žogs, kas neļauj nevienam izbēgt no cietokšņa. Abām pusēm šī bijusi gara ziema, lai gan ievēroju solāros kastroļus, pārnēsājamos sildītājus un uztura paciņas Šakāļa armijas pusē, ko veido Jupitera un Apolona spēki un ceturtdaļa Plutona nama. Paugura piekājē augstu slejas vairāki krusti. Tie vērsti pret pili. Pie tiem piesisti trīs stāvi. Par to stāvokli man pavēsta apkārt satupušās vārnas. Vienīgā pretestības pazīme, ko redzu Marsa namā, ir mūsu karogs — sapluinītais un apsvilinātais Marsa vilks. Lēnajā vējā tas nokarājas kā lupata.
Kopā ar gaudoņicm nolaižamies no debesīm kā zelta dievi. Aiz mugurām plīvo apdriskātie kažokādas apmetņi. Tomēr, ja aplencēji
domā, ka esam proktori, kas atnesuši vēl kādas veltes, viņi rūgti maldās. Nolaižamies uz zemes. Vispirms gaudoņi, bet pēc tam es nolaižos viņiem uz galvām, liekot ienaidniekam manā priekšā šausmās pašķīst uz visām pusēm.
Pļāvējs ir atgriezies mājās.
Ļauju gaudoņiem iznīcināt ienaidnieku uz mūsu zemes. Mēnešiem ilgi neesmu bijis tik tuvu mājām — Likosai. Kamēr mani vīri visapkārt dara savu darbu, pieliecos un pagrābju saujā Marsa nama zemi. Marss. Mājas. Esmu gājis zem cita karoga, tomēr man pietrūka mana nama. Ienaidnieki skrien, lai man uzbruktu. Viņi redz manu asmeni un zina, kas es esmu. Eju neaizskarams. Mani sargā pulsBruņas. Scvro un gaudoņi kalpo par manu zobenu.
Pieeju pie trim krustiem un redzu tajos Antoniju, Kasandru un Viksu.
Nodevēji. Ko viņi šoreiz izdarījuši?
Antonija joprojām ir dzīva, tāpat kā Vikss, kurš tik tikko velk dvašu. Lieku Dadzim nocelt viņus no krustiem un aizvest atpakaļ uz Olimpu pie medBotiem. Viņiem būs jādzīvo ar apziņu, ka pārgrieza Leas rīkli. Es ceru, ka tas sāpēs. Mirkli stāvu kalna pakājē. Iesaucos, lai pateiktu viņiem, kas esmu. Tomēr viņi to jau zina — Marsa karogs tiek nolaists, un tā vietā paceļas netīrs palags, uz kura steigā uzzīmēts izliekts sirpj Asmens.
„Pļāvējs!” viņi gavilē, it kā es būtu to glābiņš. „Pirmais!”
Aizstāvji ir skrandaini, netīri un izdēdējuši. Daži ir tik vāji, ka mums tie jānes pāri pils drupām. Tie, kuri spēj, nāk mani sveikt, pieliec savas galvas vai skūpsta manus vaigus. Tie, kuri nespēj, pieskaras manām rokām, kad eju garām. Tik daudziem lauztas kājas vai sadragātas rokas. Tās tiks izdziedētas. Nosūtām viņus atpakaļ uz Olimpu. Marsa nams nebūs spējīgs man palīdzēt gaidāmajā kaujā, tādēļ izmantošu aplencējus no Plutona, Jupitera un Apolona namiem. Lieku Klaunam un Olim viņus visus paverdzināt ar Marsa standartu. To man atnes tievs, nepazīstams zēns. Tomēr, kad viņš mani sagrābj skeleta apskāvienā, tik ciešā, ka sāp, es zinu, kas viņš ir.