Krūtīs atbalsojas kluss šņuksts.
Viņš mani apskauj klusēdams. Tad viņa augums trīc kā Pakss savā nāves mirklī. Bet šie drebuļi nāk no prieka, nevis sāpēm.
Roks ir dzīvs.
„Manu brāli,” viņš elso. „Manu brāli.”
„Es domāju, ka tu esi miris,” saku, turēdams viņa smalko stāvu savās rokās. „Rok, es domāju, ka tu esi miris!” Piespiežu viņu ciešāk. Viņa mati ir tik plāni. Jūtu caur drēbēm drauga kaulus. Viņš ir kā slapja lupata pret manām bruņām.
„Brāli" Roks iesāk. „Es zināju, ka tu atgriezīsies. Mana sirds to juta. Bez tevis namā valdīja tukšums.” Viņš smaidīdams raugās manī ar tādu lepnumu. „Kā tu tagad to piepildi!”
Diānas nama Pirmajai bija taisnība. Marsa nams ir kā mežonīga uguns. Un tas patiešām cieš badu. Roka sejā manāmas rētas. Viņš šūpo galvu, un es zinu, ka viņam ir, ko pastāstīt — kur viņš bija, kā viņš atgriezās. To vēlāk. Viņš aiziet klibodams. Kvinna, nogurusi un ar vienu ausi, aiziet viņam līdzi. Viņa pasaka man mēmu paldies un apliek kaulainajam dzejniekam ap vidu roku, liekot man noprast, ka ir aizgājusi no Kasija.
„Viņš teica, ka tu atgriezīsies,” meitene saka. „Roks nekad nemelo.”
Satieku Polluku; viņš joprojām ir jautrs. Viņš satver manu roku un runā smilšpapīra balsī. Viņš stāsta, ka Roks un Kvinna noturējuši namu kopā. Kasijs esot padevies jau pirms laba laika. Viņš mani gaidot kara zālē.
„Nenogalini viņu… lūdzu! Tas ir sagrauzis viņa prātu, cilvēk. Tas, ko viņš tev nodarīja, Kasiju sagrāva; mēs visi uzzinājām. Tāpēc ļauj viņam kādu laiku padzīvot prom no šīs vietas, cilvēk. Tā sagroza cilvēka prātu. Liek aizmirst, ka nevienam no mums nebija izvēles.” Polluks pasper kādu dubļu pikuci. „Vai zini, mani tie nelieši ielika kopā ar mazu meiteni.”
„Pārejā?”
„Lika stāties pretī mazai meitenei. Es mēģināju viņu nogalināt saudzīgi… bet viņa nemira!” Polluks kaut ko norūc un uzsit man pa plecu. Viņš mēģina skābi iesmieties. „Mums iet skarbi, bet vismaz neesam sarkanie, ne tā?”
Štimmē.
Viņš dodas prom, un es savā vecajā pilī palieku viens pats. Vietā, kur stāvu, nomira Tits. Palūkojos uz cietoksni. Ir ļaunāk nekā viņa laikos. Tagad viss nez kādēļ ir daudz ļaunāk.
Nolāpīts. Kādēļ Mustangai vajadzēja mani nodot? Tagad, kad to zinu, viss ir drūms. Kā ēna tas gulstas pār manu dzivi. Viņa būtu varējusi man pateikt tik daudz reižu. Tomēr nekad to neizdarīja. Zinu, ka viņa gribēja ar mani runāt, kad biju kopā ar Šakāli, bet droši vien būtu teikusi man ko nesvarīgu. Kādu nieku. Vai Mustanga manis dēļ nodotu savas asinis? Nē. Ja viņa būtu gatava to darīt, tad būtu pateikusi, pirms atdevu pusi savas armijas. Viņa paņēma arī savu un Cereras standartu. Kādēļ viņai būtu vajadzīgi abi standarti, ja negrasās vest karu pret mani? Ir sajūta, ka Ēo nogalinājusi viņa. Liekas, ka viņa aplika manai sieviņai ap kaklu cilpu, bet es parāvu pēdas. Viņa ir sava tēva meita.
Jūtu sīko krakšķi atbalsojamies plaukstās. Esmu nodevis Ēo.
Nospļaujos uz bruģa. Mute izkaltusi. Neesmu neko iedzēris visu rītu. Sāp galva. Laiks nomest bumbas, kā teiktu tēvocis Nerols. Laiks tikties ar Kasiju.
Viņš izvilcis savu jon Asmeni un sēž pie Marsa nama galda. Krēslā, kurā iegrebu savu zīmi. Pār viņa celi pārklāts vecais nama karogs. Kaklā iekārta Pirmā rokas nozīmīte. Kopš viņš iegrūda šo asmeni man vēderā, pagājis tik ilgs laiks. Tagad ierocis izskatās smieklīgs. Rotaļlieta, relikvija. Esmu tik ļoti pāraudzis šo telpu, šo asmeni, viņa spējas, tomēr viņa acis liek manai sirdij pamirt. Vainas apziņa biezē kā melna žults manā rīklē. Piepilda krūtis un atņem man spēkus.
„Piedod par Džulianu.”
Viņa mati vijas zeltītās cirtās, bet tās ir nespodras, putekļainas un taukainas. Tajās iemitinājušās blusas. Tik un tā Kasijs ir skaists, glītāks, nekā es jebkad būšu. Toties es esmu spēcīgāks. Dzirksts viņa acīs ir apdzisusi. Viņa dvēselei vajadzīgs laiks kaut kur tālu prom no šejienes. Mēnešiem ilgs aplenkums. Mēneši dusmu un sakāves. Mēneši, kas pavadīti, slīgstot vainas apziņā un zaudējumos, ir atņēmuši Kasijam visu, kas padarīja viņu par zēnu, ko pazinu. Nabaga dvēsele. Man viņa žēl.
Gandrīz iesmējos. Pēc tam, kad viņš iedūris man vēderā zobenu, es žēloju viņu. Viņš ne reizi nav zaudējis kaujā. Viņš ir vienīgais Pirmais, kurš var ko tādu teikt. Tomēr Kasijs noņem nozīmīti un pamet to man.
„Tu esi uzvarējis. Bet vai tas bija tā vērts?” viņš vaicā.
„Jā.”
„Tu nevilcinies…” Viņš pamāj. „Lūk, atšķirība starp tevi un mani.”
Viņš noliek standartu un zobenu un pienāk pie manis tik tuvu, ka saožu viņa smirdošo elpu. Man liekas, ka viņš mani apskaus. Es gribu viņu apskaut, atvainoties un izlūgties piedošanu. Tad Kasijs uzplēš kreveli, kas klāj pirkstu kauliņus, izsūc no tās asinis un iespļauj man sejā, iztrūcinādams mani.
„Šis ir asinsnaids,” viņš augstMēlē šņāc. „Ja vēl kaut reizi tiksimies, tu esi mans, vai arī es esmu tavs. Ja vēl kādreiz telpā elposim vienu un to pašu gaisu, viena elpa aprausies. Klausies, tu nešķīstais tārps. Mēs viens otram esam velni, līdz viens no mums degs ellē.”
Tas ir formāls, salts paziņojums, kas no manis prasa tikai vienu lietu. Es pamāju ar galvu. Un viņš aiziet. Kad Kasijs ir prom, mirkli stāvu trīcēdams. Sirds krūtīs dun. Tik daudz sāpju. Es biju domājis, ka tas būs galā. Tomēr ne visas brūces aizvelkas. Ne visi grēki tiek piedoti.
Paņemu Marsa karogu un piespraužu sev Pirmā nozīmīti. Lūkojos kartē uz sienas. Virs katras no attēlotajām pilīm plīvo mans sirpjAsmens karogs; mani vīri ir sagrābuši tās visas, kamēr Takts sagatavo Olimpu Mustangas uzbrukumam. Tagad šīs pilis pieder man, nevis Marsa nama vilkam. Mans sirpjAsmens izskatās pēc Lambdas L. Mans klans. Vieta, kur joprojām smagi strādā mans brālis, māsa, tēvocis, māte un draugi. Šķiet, ka viņi ir uz citas planētas, tomēr viņu simbols, mūsu sacelšanās simbols — ierocī pārvērsts darbarīks — pacelts virs katra izcilo nama, izņemot Plutonu.
Pametu pili pa visaugstākā torņa logu. Es esmu Likosas sarkanais ellesnirējs. Esmu Marsa nama zelta Pirmais. Un es dodos pēdējā kaujā šajā nolāpītajā ielejā. Pēc tam sāksies īstais karš.
44.SĀKUMS
Manas prombūtnes laikā virspavēlnieka pienākumus uzņēmies Takts. Šis vīrs ir nežēlīgs briesmonis, bet viņš ir mans nežēlīgais briesmonis. Un ar viņu līdzās mani spēki ir gatavi asinsizliešanai. Mūsu bruņas mirdz. Trīssimt kareivju. Deviņdesmit jaunu vergu. Viņiem nebūs iespējas nopelnīt savu brīvību. Visiem gravZābaku nepietika. Tāpat kā bruņu. Tomēr kaut kas piešķirts katram. Beigtie bēri un gaudoņi sapulcējušies kopā Olimpa kalna pakājē. Kopā viņi, šaurs zelta loks, lūkojas uz zemi jūdzi zem mums. Mūsu ienaidnieki ir kalnos. Kad no sniegotajām virsotnēm ieradīsies Mustanga un Šakālis, taktiski izdevīgākā stāvoklī būsim mēs. Mēs atrodamies augstāk. Mani atlikusies spēki — bijusī Pakša vienība un Nailas kareivji — sargā zelta cietoksni un proktorus. Tur ir arī vergi. Vēlos, kut man līdzās būtu Pakss. Viņa ēnā vienmēr jutos drošāk.