Esmu aizsūtījis Mīliju, Nailu un duci citu rēgApmetņos tērptu audzēkņu izlūkot Šakāļa spēku kustību kalnos. Kas zina, kādu informāciju Mustanga savam brālim izpaudusi? Viņš zinās mūsu vājās vietas un izvietojumu, tādēļ pārmainu visu, cik vien iespējams. Viņas zināšanas nekam nederēs. Maini paradigmu. Prātoju, vai varētu sist viņu tik nežēlīgi, kā piekāvu Fičneru. Meiteni, kas dungoja Ēo dziesmu? Nekad. Sirdī joprojām esmu sarkanais.
„Šo nolādēto daļu es neieredzu,” nopūšas Takts. Viņš pastiepj savu stiegraino augumu man garām, lai palūkotos pāri lidojošā kalna malai. „Gaidīšanu. Pff. Mums vajadzīga optika.”
„Kas?”
„Optika!” viņš skaļi atkārto.
Mana dzirde te zūd, te atgriežas. Aizkritušas ausis nav nekas patīkams.
Takts saka kaut ko par Mustangu un to, ka iesākumam derētu nogriezt viņas īkšķus. Lielāko daļu nedzirdu. Droši vien tas nav nekas tāds, ko es gribētu dzirdēt; Takts ir no tiem zeltiem, kas pin bizītes no sakautu ienaidnieku iekšām. „Skat!” Tad redzam, kā caur mākoni izslīd kas zeltīts. Seko vēl trīs stāvi. Naila… Mīlija. Mustanga… un vēl kāds.
„Nešaut!” uzsaucu Sevro un viņa gaudoņiem. Viņi padod pavēli tālāk, kamēr Mustanga tuvojas, nesdama ko savādu.
„Sveicināts, Pļāvēj!” viņa man uzsauc. Pagaidu, kamēr meitenes piezemējas. Mustangas zābaki ātri nolaiž viņu uz zemes.
„Sveicināta, Mustanga.”
„Mīlija man saka, ka esi visu sapratis.” Viņa palūkojas visapkārt ar ziņkāru smaidu sejā*. „Tad jau šis viss domāts man?”
„Protams.” Esmu apjucis. „Iedomājos, ka starp Augustiem un Andromedu varētu celties nesaskaņas.”
„Šoreiz nekādu nesaskaņu nebūs. Es atvedu tev dāvanu. Vai drīkstu iepazīstināt ar savu brāli, kalnu Šakāli Adriju au Augustu un viņa standartu? Un viņš ir atbruņots'.' Sapratusi, ka esmu uzskatījis viņu par nodevēju, Mustanga uzlūko mani ar stingu smaidu sejā.
Viņa nomet pie manām kājām Šakāli — sasietu, ar aizbāztu muti un kailu.
„Sasper manas nolādētās olas,” nošņācās Takts.
Es esmu uzvarējis.
Stāvam plecu pie pleca ar Mustangu, kamēr Olimpā ierodas pasažieru kuģi. Viņa ir man pateikusi, lai nepārmetu sev šaubas par viņas uzticamību. Viņai būtu vajadzējis pastāstīt par savām ģimenes saitēm pat
tad, ja neuzskata Šakāli par savu brāli. Ne garīgi. Viņas īsto brāli, vecāko brāli, nogalināja viens no Kasija brāļiem — kāds mežonis vārdā Kārns. Augusts un Bellona. Asinsnaidam starp šīm ģimenēm ir dziļas saknes, un es jūtu, kā tā viļņi skalojas arī ap manām potītēm.
Tomēr vēl paliek jautājums, vai Mustanga ir sava tēva meita. Vai varbūt viņa ir meitene, kas dungo Ēo dziesmu? Es domāju, ka zinu atbildi. Viņa ir tāda, kādi zelti spēj būt, kādiem tiem būtu jābūt. Viņas tēvs un brālis ir tādi, kādi zelti ir. Ēo nespētu pat iedomāties, ka viss var būt tik sarežģīti. Zeltos ir labais, jo daudzējādā ziņā viņi ir labākais, kas cilvēcei ir. Tomēr viņi ir arī ļaunākais. Kā tas ietekmēs Ēo sapni? To rādīs vienīgi laiks.
Stāvu kopā ar saviem leitnantiem — Mustangu, Nailu, Miliju, Taktu, Sevro, pat Roku un Kvinnu. Atstājam brīvas vietas Paksam un Leai. Aiz viņiem stāv mana armija. Nav nekādas vajadzības apkaunot Plutona audzēkņus. Es to gribu. Tomēr nedaru. Viņi stāv, izklīduši pa manām sešām vienībām. Gaidām plašā pagalmā pie nosēšanās platformām. Ir pavasara diena, un sniegs ātri kūst.
Tuvumā ir Sevro. Kad draugs mani uzlūko, viņa vienīgās acs skatienā redzu kādu tikko manāmu atšķirību. Mūsu saruna pēc ierakstu rediģēšanas bija īsa un biedējoša. Tā joprojām atbalsojas man ausīs.
„Audioieraksts vētrā bija neskaidrs,” viņš teica. „Nespēju saprast pēdējos vārdus, ko teici Apolonam. Tādēļ es tos izdzēsu.”
Viens no maniem pēdējiem vārdiem bija nolāpīts.
Ko Sevro zina? Kā viņam šķiet, ko viņš zina? Tas, ka viņš to izdzēsa, nozīmē, ka dzirdētais šķita pietiekami svarīgi, lai būtu vērts to slēpt.
No pasažieru kuģiem izkāpj arhiGubernators Augusts, imperatori Bellona un Adriāts, kā arī citu ietekmīgu amatpersonu svīta, kas kopskaitā veido divsimt personu, katru no tām pavada asistentu komanda. Direktore mūs uzlūko un smejas par proktoru stāvokli. Esmu atstājis viņus sasietus un ar aizbāztām mutēm. Neviens viņus nežēlo. Līdz ar to pagaist manas raizes par gaidāmo sodu. Vienīgi Fičners stāv brīvs. Ja proktori saņem atlīdzību, viņam vajadzētu iegūt to visu. Tagad viņi jau ir redzējuši mūsu holopieredzes. Sevro bija parūpējies par to, lai tās būtu
labas. Viņš labi zināja, kādu stāstu vēlos izstāstīt. Es veicu tikai dažus labojumus.
Direktore Klinta ir smalka sieviete ar skarbu sejiņu, kas atgādina kalna virsotnes smaili. Viņa izmet jociņu par to, ka šī ir pirmā reize, kad ceremonija notiek tik varenā vietā. Tomēr viņa domā, ka šī reize būs arī pēdējā. Šo spēli nav paredzēts spēlēt šādi, tomēr tas daudz pavēsta par manu radošumu un uzdrīkstēšanos. Šķiet, es viņai ļoti patīku, un direktore sirsnīgi uzrunā mani kā Pļāvēju. Patiesībā šķiet, ka ļoti patīku viņiem visiem. Tomēr redzu, ka daži ir noraizējušies. Valdniekiem parasti nepatīk tie, kas pārkāpj viņu likumus.
„Visu namu atlasītāji tā vien raujas tevi noalgot, manu zēn. Tev tiks dota izvēle, lai gan Marsam ir tiesības piedāvāt pirmajam. Viss būs atkarīgs no tevis. Pļāvējam būs tik daudz izvēles iespēju!” čivina Klinta.
Asinsnaidnieki Bellona un Augusts vēro mani tā, kā cilvēks vērotu zālē pamanītu čūsku. Viena dēlu es nogalināju, bet otra — apkaunoju. Esmu drošs, ka šī situācija var izvērsties diezgan neērta.
Ceremonija nav ilga. Klātesošie staigā un sarunājas. Tā ir tikai formalitāte. Patiesā ceremonija noritēs Agejā, kur būs lieli svētki, balle, kas izgaismos debesis un ko hologrāfiski apmeklēs pati valdniece. Vīns, dejotāji, sacīkstes, ugunsspļāvēji, baudu vergi, izjūtu pastiprinātāji un politiķi — vismaz tā stāsta Mustanga. Šķiet savādi, ka citiem rūp, kas ar mums šeit noticis, savādi, ka tik daudzi zelti ir tik banāli radījumi. Viņi neko nezina par to, kā tiek nopelnītas iezīmēto rētas. Kā ir aukstā akmens istabā sist zēnu līdz nāvei. Tomēr viņi svinēs mūsu panākumus. Uz mirkli aizmirstu, par ko mēs cīnījāmies. Es aizmirstu, ka šī ir rase, kas cīnās, lai iegūtu sev tik ļoti iemīļotas, frivolas lietas. Es šādu tieksmi neizprotu. Es saprotu karu. Saprotu Institūtu. Tomēr nesaprotu to, kas mūs sagaida Agejā vai pēc tam. Iespējams, tas tādēļ, ka vairāk līdzinos dzelzs Zeltam. Labākajiem no iezīmētajiem. Tādiem kā viņu senči. Tiem, kas uzspridzināja planētu, kas sacēlās pret viņu valdīšanu. Par ko gan esmu kļuvis!
Kad viss ir pateikts un izdarīts, direktore Klinta piesprauž man pie krūtīm kaut kādu medaļu. Viņa piemiedz ar aci un pieskaras manam plecam. Tad mēs izklīstam. Tā vienkārši. Spēle ir galā, un mums tiek
pavēstīts, ka ceļā ir kuģi, kas aizvedīs mūs mājās, kur vecāki gaida, lai izteiktu atzinību vai atteiktos no cerības neattaisnojušiem dēliem un meitām. Tā vienkārši. Līdz tam klīstam apkārt, juzdamies muļķīgi savās bruņās, ko esam tik ilgi vākuši, ar saviem ieročiem, kas vairs neko nenozīmē. Paskatos uz savu sirpjAsmeni un brīnos, cik bezjēdzīgs tas kļuvis. It kā mums vajadzētu apsveikt vienam otru, priecāties par kaut ko. Tomēr ir tikai klusums. Iztukšoti klusē gan uzvarētāji, gan zaudētāji.
Es esmu iztukšots.
Ko lai daru tālāk? Vienmēr bija kādas bailes, kādas rūpes, kāds iemesls vākt ieročus vai pārtiku, vienmēr kāds uzdevums vai tiesa, ko spriest. Tagad nav nekā. Tikai vējš, kas skrien pār mūsu kaujas lauku. Tukšu karalauku, kurā klīst tikai zaudētā un apgūtā atbalsis. Draugi. Mācības, kas gūtas. Drīz tās būs tikai atmiņas. Jūtos tā, it kā būtu mirusi mīļotā. Alkstu izraudāties. Jūtos tukšs. Kā pazaudējies. Meklēju Mustangu. Vai viņa vēl ko jutīs pret mani? Pēkšņi arhiGubernators Augusts saņem mani aiz elkoņa un aizved nost no pārējiem apdullušajiem jauniešiem.