„Es esmu aizņemts vīrs, Pļāvēj,” viņš saka, izsmiedams manu vārdu. „Tādēļ runāšu skaidru valodu. Tu esi sarežģījis manu dzīvi.”
No šī cilvēka pieskāriena gribu kliegt. Viņa mute nenodod emocijas. Deguns taisns. Viņa acis nicinošas, tajās atspīd mirstošas saules dzirkstis. Tik nevainojams. Tomēr viņš nav skaists. Viņa seja ir kā izcirsta granītā. Iekrituši vaigi. Vīrišķīga, raupja āda, kas nav nopulēta kā tiem muļķiem HK vai elfiem, kas vazājas pa naktsklubiem. Viņš ož pēc varas tā, kā sārtie dvako pēc parfīma. Gribu padarīt viņa seju līdzīgu sasistai mozaīkai.
„Jā.” Vairs neko nesaku.
Viņš nesmīn un nesmaida. „Mana sieva ir kā ubadze. Viņa izlūdzās, lai palīdzu viņas dēlam uzvarēt.”
„Pagaidiet. Viņam kāds palīdzēja?” es brīnos.
ArhiGubernatora lūpas savelkas vieglā smaidā. Tādā, kas rezervēts vienkāršam uzjautrinājumam. „Pieņemu, ka manu dalību tu pārējiem neatklāji.”
Es gribu viņu salauzt. Pēc visa, kas noticis, viņš gaida, ka sadarbošos, it kā es būtu viņam kaut ko parādā. It kā viņam būtu tiesības uz to, ka palīdzu. Es atlaižu savilktās dūres. Ko Dejotājs gribētu, lai saku?
„Jums nekas nenotiks,” es izspiežu. „Mājas frontē nespēju palīdzēt, bet to, ka Šakālim palīdzēja tētis, neizpaudīšu nevienai dzīvai dvēselei.” Viņš paceļ zodu. „Nesauc viņu tā. Augusta nama viri ir lauvas, nevis blusaini maitēdāji.”
„Šā vai tā jums būtu vajadzējis likt savu naudu uz Mustangu,” saku, tīši nesaukdams viņa meitu īstajā vārdā.
„Nemāci man par manu ģimeni, Derov.” Viņš no saviem augstumiem gar degunu lūkojas manī. „Tagad jautājums ir — cik daudz tu gribi par savu klusēšanu? Es dāvanas nepieņemu. Parādā nevienam nepalieku. Tādēļ par tevi parūpēšos ar vienu nosacījumu.”
„Ka turos pa gabalu no jūsu meitas?”
„Nē.” Mani pārsteigdams, viņš asi iesmejas. „Par asinīm uztraucas muļķīgas ģimenes. Man asins tīrība vai senču raduraksti nerūp. Tas viss ir bezjēdzīgs. Man rūp vienīgi spēks. Ko vīrs var nodarīt citiem vīriešiem, sievietēm. Un tev tas piemīt. Vara. Spēks.” Viņš pieliecas tuvāk, un es redzu viņa acu zīlītēs mirstam Ēo. „Man ir ienaidnieki. Viņi ir spēcīgi. Viņu ir daudz.”
„Viņi ir Bellonas.”
„Un citi. Bet, jā, imperatoram Tibērijam au Bellonam ir vairāk nekā piecdesmit māsasbērnu un brāļabērnu. Pašam ir deviņi bērni. Vecākais no tiem ir tas goliāts Kārns. Vismīļākais — Kasijs. Viņa sēkla ir spēcīga. Mana… mazāk. Man bija dēls, kas bija tikpat vērts kā visi Tibērija dēli kopā likti. Bet Kārns viņu nogalināja.” Viņš mirkli klusē. „Šobrīd man ir divas brāļameitas. Brāļadēls. Dēls. Meita. Un tas arī viss. Tādēļ es pulcēju ap sevi mācekļus.
Mans nosacījums ir šāds. Par tavu klusēšanu došu visu, ko vēlies. Es nopirkšu tev sārtos, obsidiānus, pelēkos, zaļos. Es sponsorēšu tavu pieteikumu Akadēmijā, kur tu iemācīsies vadīt kuģus, kas iekarojuši planētas. Es nodrošināšu tev finansējumu un izpildīšu protežēšanas nosacījumus. Es iepazīstināšu tevi ar valdnieci. Darīšu to visu apmaiņā pret tavu
klusēšanu, ja kļūsi par vienu no maniem šķēpnešiem, par manu aidedecamp, mana nama locekli.”
Viņš prasa, lai nododu savu vārdu. Lai iemainu savu ģimeni pret viņējo. Mana ģimene — Andromedi — ir izdomāta, radīta kā aizsegs, tomēr kaut kur dziļi sevī jūtu, ka sāp.
Es jutu, ka tas notiks. Tomēr nezinu, ko atbildēt. „Mans kungs, kaut ko par jūsu iesaistīšanos var pateikt kāds no jūsu dēla karavīriem.” Viņš nošņaukājas. „Es vairāk raizējos par taviem leitnantiem.”
Es iesmeļos. „Manā armijā patiesību zina tikai daži. Un tie, kuri zina, neteiks ne vārda.”
„Kāda uzticēšanās.”
„Es esmu viņu arhiPirmais,” vienkārši saku.
„Vai tu runā nopietni?” viņš apjucis jautā, it kā es būtu pārpratis kaut ko tik vienkāršu kā gravitācija. „Zēn, savienības izjūk, kolīdz mēs iekāpjam tajā kuģī. Daži no taviem draugiem tiks aizsūtīti pie Mēness kungiem. Citi dosies pie Gāzes milžu gubernatoriem. Daži pat uz Lunu. Viņi pieminēs tevi kā savas jaunības leģendu, bet tas arī viss. Un šī leģenda nenesīs sevī lojalitāti. Esmu stāvējis tavā vietā. Es uzvarēju savā gadā, bet šajos gaiteņos uzticību neatrast. Tā tas ir.”
„Tā tas bija,” strauji iebilstu, pārsteigdams viņu. Tomēr es ticu tam, ko saku. „Es esmu citāds. Es atbrīvoju paverdzinātos un ļāvu salauztajiem sevi dziedēt. Es devu viņiem ko tādu, ko jūs, vecākās paaudzes, nespējat saprast.”
Viņš mani aizkaitina iesmiedamies. „Tā ir jaunatnes bēda, Derov. Jūs aizmirstat, ka ikviena paaudze pirms jums ir domājusi to pašu.”
„Bet manā paaudzē tā ir patiesība.” Vienalga, cik viņš pārliecināts, man ir taisnība. Viņš kļūdās. Es esmu dzirkstele, kas aizdedzinās šīs pasaules. Es esmu veseris, kas lauzīs važas.
„Šī skola nav dzīve,” viņš man atkārto. „Tā nav dzīve. Šeit tu esi karalis. Dzīvē karaļu nav. Ir daudz tādu, kas gribētu par tiem kļūt. Bet mēs, iezīmētie, noliekam viņus pie vietas. Šajā spēlē pirms tevis ir uzvarējuši daudzi. Un viņi šobrīd ir izcili arī aiz tās robežām. Tādēļ neizturies tā, it kā, pabeidzot skolu, tu tiktu kronēts par karali un tev būtu uzticami
pavalstnieki, tā nebūs. Tev būšu vajadzīgs es. Tev būs vajadzīgs pamats un aizbildnis, kas palīdzēs tev kāpt. Tam neviena labāka par mani nevar būt.”
Es nodotu nevis savu ģimeni, bet gan tautu. Skola bija viens, bet, lai es dotos pūķa paspārnē… lai ļautu tam piespiest sevi cieši klāt, sēdēt greznībā, kamēr mani paša ļaudis lej sviedrus, mirst un cieš no izsalkuma un uguns… ar to pietiek, lai mana sirds lūztu.
Mūs vēro abi viņa zelta bērni. Tāpat arī Kasijs un viņa tēvs pēc tam, kad ir apskāvušies un sasveicinājušies. Tiek lietas asaras par Džulianu. Es vēlos, kaut nebūtu šeit, bet gan kopā ar savu ģimeni. Kaut es justu Kīrena roku sev uz pleca un Leannas plaukstu savējā, kamēr skatāmies, kā māte klāj mums galdu. Tā ir ģimene. Mīlestība. Šiem cilvēkiem rūp vienīgi triumfs, uzvara un dzimtas gods, bet par mīlestību viņi nezina neko. Par ģimeni — neko. Šīs nav īstas ģimenes. Tās ir tikai komandas. Komandas, kas radītas, lai spēlētu savas lepnuma spēles. ArhiGubernators nav pat apsveicinājies ar saviem bērniem. Šim nešķīstenim vairāk rūp runāt ar mani.
„Jocīgi,” es saku.
„Jocīgi?” viņš drūmi pārjautā.
Aši kaut ko sagudroju. „Jocīgi, kā viens vārds var mainīt visu dzīvi.”
„Tas nepavisam nav jocīgi. Tērauds ir vara. Nauda ir vara. Bet vārdi ir vara vairāk par visu šajās pasaulēs.”
Mirkli lūkojos viņā. Vārdi ir spēcīgāks ierocis, nekā viņam šķiet. Un dziesmas jo vairāk. Vārdi atmodina prātu. Melodija atdzīvina sirdi. Es nāku no dziedātāju un dejotāju tautas. Man nevajag, lai viņš mācītu man par vārdu varu. Tomēr smaidu šā vai tā.
„Kāda ir tava atbilde? Jā vai nē? Otrreiz es nevaicāšu.”
Palūkojos uz dučiem iezīmēto, kuri gaida, kad varēs pārmīt ar mani kādu vārdu, bez šaubām, lai piedāvātu savu aizbildniecību vai mācekļa vietu. Tur ir arī vecais Lorns au Arks. Atpazīstu viņu pat bez atlasītāja maskas. Niknais bruņinieks. Vīrs, kurš atsūtīja man manu Pegazu un Dejotāja gredzenu. Nevainojams godavīrs un Marsa trešā spēcīgākā nama vadonis. Vīrs, no kura es varētu mācīties.