— Jā, izņemot dažus bezmugurkaulniekus,! kuru elpošanas pigments satur varu.
— Tādā gadījumā jūs esat rada mislikiem.
— Kas ir šie misliki, kurus jūs tik bieži pieminat?
— Drīz uzzināsi. Ļoti drīz to zinās arī tava planēta.
Un, kā allaž, gribēdams izbeigt sarunu, Aass nolieca galvu.
Aizritēja baziks pēc bazika. Kad bija laiks atgriezties Lielajā telpā, Aass paaicināja mani vadības zālē. Atkal sākās tāda pati ierīču pārbaudes ceremonija, kam sekoja līdzīgi grūdieni. Suiliks ieslēdza ekrānu: no visām pusēm zvaigžņu ielenkti, mēs lidojām bezgalībā. Viena zvaigzne likās esam daudz tuvāk nekā citas, tā izskatījās trīsreiz mazāka par jjjūsļj Agnesi. Aass norādīja uz to ar roku:
— Mūsu saule — Jaltars. Pēc pāris bazikiem jau būsim uz Ellas.
Cik neciešami ilgi vilkās šie pēdējie mirkļi! Kā apburts raudzījos Jaltarā, kas kļuva aizvien lielāks un lielāks. Bet drīz vien šīs saules zilganbālā gaisma sāka žilbināt man acis, un es pievērsos planētām, kas riņķoja tai apkārt. Suiliks pamācīja mani, kā rīkoties ar periskopu, kas vajadzības gadījumā bija lietojams arī kā spēcīgs teleskops. Ap Jaltaru riņķo divpadsmit planētas, kuru nosaukumi, sākot ar pašu tālāko, ir šādi: Afēns, Sētors, Sinjons, Hērans, Tans, Sofīrs, Rēsans, Marss (kāda dīvaina sagadīšanās!), Ella, Songa, Eiklē un Roni. Sinjonu un Tanu ietver tādi paši gredzeni kā mūsu Saturnu. Vislielākā planēta ir Hērans, vismazākās — Afēns un Roni. Marss un Ella ir apmēram vienādas, par mūsu Zemi mazliet lielākas planētas, bet Rēsans, kas apdzīvots tāpat kā Marss un, protams, Ella, par tām mazāks. Uz daudzām planētām, dažkārt neticami grūtos apstākļos, isi rūpnieciskos vai zinātniski pētnieciskos nolūkos nodibinājuši savas kolonijas. Gandrīz visām Jaltara planētām ir pavadoņi, bet to izkārtojumā vērojama interesanta skaitliska likumsakarība: planētām Roni un Eiklē pavadoņu nav. Songam — tikai viens, Ellai — divi: Ari un Arci; Marsam — trīs: Sen, San un Sun; Rēsanam — četri: Atia, Atea, Asia un Asea; Sofīram — pieci; Tanam — seši. Pārējām planētām pavadoņu skaits līdzīgā kārtā samazinās: Sētoram to tikai trīs, bet Afēnam vispār nav. Viens no Hērana, par mūsu Jupiteru lielākas planētas, pavadoņiem nav mazāks par Zemi. Jāpiezīmē arī, ka Afēna orbīta atrodas tikai vienpadsmit miljardu kilometru attālumā no Jaltara! Visu to, bez šaubām, es uzzināju vēlāk.
Mēs iznirām no ahūna starp Sofīra un Rēsana orbītām. Lidojot diezgan tuvu garām pēdējam, teleskopā varēja skaidri saskatīt mākoņu spraugās pavīdam krastu kontūras. Turpretī Marss, atrazdamies pārāk tālu viņpus Jaltara, nebija saredzams. Beidzot Ella no sīkas dzirkstelītes pārvērtās mirdzošā bumbā, kas tuvojoties ik mirkli auga lielumā.
OTRĀ DAĻA FANTASTISKĀ PASAULE
.
Uz Ellas.
Ļoti žēl, ka uz Ellas vajadzēja nolaisties naktī. Kad sasniedzām tās atmosfēru, mans pulkstenis rādīja divdesmit minūtes pāri septiņiem, bet vēl tagad nezinu, vai pēc Zemes laika tobrīd bija rīts vai vakars. Debesis klāja bieza mākoņsega, tā ka pirms ieiešanas planētas ēnā caur mākoņspraugām lejā neko vairāk par zaigojošu virsmu, domājams, jūru, nespēju saskatīt. Mēs piezemējāmies bez trokšņa, bez mazākā grūdiena. Ksills nolaidās tumša, klaja lauka vidū. Tālumā nespodri mirgoja uguntiņas.
— Kāpēc mūs neviens nesagaida? — ar naivu izbrīnu es vērsos pie Suilika.
— Kam tas vajadzīgs? Nevar taču paredzēt, kad ksills atgriezīsies. Kosmosa pētnieku tagad ir bezgala daudz. Kāpēc gan tie jāsagaida? Par mūsu atgriešanos pavēstīju gudrajiem. Rīt tevi stādīsim viņiem priekšā. Bet tagad seko man!
Mēs izkāpām no ksilla. Visapkārt valdīja melna tumsa. Suiliks ieslēdza nelielu spuldzīti, kas, platā saitē piestiprināta, turējās
viņam uz pieres, un mēs devāmies ceļā. Sajutu, ka zem kājām ir biezs, īsi apcirpts mauriņš. Apmēram pēc simt soļiem spuldzītes gaismā ieraudzīju zemu, baltu ēku bez logiem un durvīm. Mēs apgājām tai apkārt. Kaut gan Suiliks nekam nepieskārās, tomēr mūsu priekšā pēkšņi pavērās kāda siena, un mēs iegājām gaitenī ar žilbinoši baltu grīdu. Tā galā labajā un kreisajā pusē bija divas ailes bez durvīm. Suiliks man norādīja uz kreiso:
— Tu gulēsi šeit.
Telpa bija pielijuši ar maigu, zilganu gaismu. Tur atradās ļoti zema gulta ar tikko jaušamu iedobumu, tā bija pārklāta ar vien; kāršu, baltu segu bez palagiem. Blakus uz galdiņa vizēja sarežģītas ierīces. Suiliks norādīja uz kādu no tām:
— Tas ir iemidzinātājs, — viņš teica. — Ja nespēsi aizmigt, piespied podziņu. Mūsu barību tu panes labi, ceru, ka arī šī ierīce tev nekaitēs.
Suiliks aizgāja. Palicis vienatnē, es brīdi nekustīgi sēdēju uz gultas malas. Man šķita, ka atrodos kādā augsti civilizētā zemē, varbūt Amerikas Savienotajās Valstīs vai Zviedrijā, taču nekādā ziņā ne uz svešas planētas, miljardiem kilometru no mājām! Zem segas, kas likās viegla un mīksta, sataustīju kaut ko līdzīgu pidžamai. Tā bija darināta no vēl plānāka auduma un atgādināja kombinezonu. Pārģērbies apgūlos. Gulta nebija visai mīksta, bet — samērā atsperīga un lieliski
iekļāva augumu. Plānā sega tā karsēja, ka es drīz vien to aizmetu, jo telpa bija pietiekami silta. Kādu laiciņu grozījos gultā, nespēdams aizmigt. Tad, atcerējies Suilika padomu, piespiedu podziņu. Paguvis saklausīt tikai klusu sanoņu, acumirklī iemigu …
Otrā rītā mostoties, gausi raisījos no dīvaina sapņa, kurā biju sarunājies ar zaļādainajiem cilvēkiem. Nekā nevarēju saprast, kur atrodos. Sākumā likās, ka turpinās mans ceļojums pa Skandināvijas valstīm, kaut gan skaidri apzinājos, ka biju no turienes sen atgriezies. Katrā ziņā es negulēju mājās — mana gulta taču ir neiedomājami cieta, un es allaž taisos iegādāties jaunu, bet arvien to piemirstu. Sasodīts! Tā taču ir Ella!
Izmetos no gultas un, gribēdams iedegt gaismu, pagriezu kādu slēdzi. Pretējā siena pavisam negaidot it kā izkusa, kļuva caurspīdīga, un aiz tās skatam pavērās bezgalīga, zeltaina stepe, ko pie apvāršņa ieskāva zilgana kalnu grēda. Pa kreisi kā tumšs plankums dzeltenajā zālē melnēja ksilla disks. Augstu jo augstu dīvainajās, blāvi zilgajās debesīs peldēja reti, balti mākonīši. Liekas, vēl bija ļoti agrs.
Ar tikko jaušamu troksni istabā ieslīdēja zems galdiņš uz ritenīšiem. Lēnām pagriezies, tas apstājās pie gultas. Bez skaņas uz tā iznira tase ar zeltainu šķidrumu un šķīvis rožainas želejas. Acīmredzot isi brokasto gultā. Ar baudu paēdis un padzēries, atzinu, ka šiem ēdieniem ir ļoti tīkama, taču pilnīgi
nenosakāma garša. Tiklīdz beidzu brokastot, galdiņš automātiski aizripoja prom.
Saģērbies izgāju laukā. Ārdurvis, tāpat kā visas pārējās durvis šai namā, nebija aizvērtas. Pati māja sākumā man likās ļoti maza, jo domāju, ka šeit ir tikai trīs istabas, kuras iziet uz gaiteni. Vēlāk uzzināju, ka isu mājās mēdz būt arī vairāki pazemes stāvi.
Apgāju mājai apkārt. Gaiss laukā bija svaigs, bet ne dzestrs. Saule Jaltars, ar kuras nosaukumu nekādi nespēju aprast, patlaban leca. Nekur nemanīja nevienas dzīvas būtnes. Nedaudz tālāk atradās vēl dažas citas tikpat necilas mājas. Stepes austrumu daļā bija izkaisīti līdzīgi namiņi. Rietumos, kalnu pusē līdz pat apvārsnim, stiepās klajš līdzenums. Turpretī visās pārējās debess pusēs ainavu atdzīvināja košas, kuplas birztalas. Lēnā gaitā devos uz tuvāko no tām. Slaidie, gludie koku stumbri atgādināja sārti zaļu marmoru. Lapas bija tumši dzeltenas, tāpat kā zāle. Es tur ievēroju trīs dažādas koku sugas.