Выбрать главу

—  Jā, izņemot dažus bezmugurkaulniekus,! kuru elpošanas pigments satur varu.

—  Tādā gadījumā jūs esat rada mislikiem.

—   Kas ir šie misliki, kurus jūs tik bieži pieminat?

—    Drīz uzzināsi. Ļoti drīz to zinās arī tava planēta.

Un, kā allaž, gribēdams izbeigt sarunu, Aass nolieca galvu.

Aizritēja baziks pēc bazika. Kad bija laiks atgriezties Lielajā telpā, Aass paaicināja mani vadības zālē. Atkal sākās tāda pati ierīču pārbaudes ceremonija, kam sekoja līdzīgi grūdieni. Suiliks ieslēdza ekrānu: no visām pusēm zvaigžņu ielenkti, mēs lidojām bezgalībā. Viena zvaigzne likās esam daudz tuvāk nekā citas, tā izskatījās trīsreiz mazāka par jjjūsļj Agnesi. Aass norādīja uz to ar roku:

— Mūsu saule — Jaltars. Pēc pāris bazikiem jau būsim uz Ellas.

Cik neciešami ilgi vilkās šie pēdējie mir­kļi! Kā apburts raudzījos Jaltarā, kas kļuva aizvien lielāks un lielāks. Bet drīz vien  šīs saules zilganbālā gaisma sāka žilbināt man acis, un es pievērsos planētām, kas riņķoja tai apkārt. Suiliks pamācīja mani, kā rīko­ties ar periskopu, kas vajadzības gadījumā bija lietojams arī kā spēcīgs teleskops. Ap Jaltaru riņķo divpadsmit planētas, kuru no­saukumi, sākot ar pašu tālāko, ir šādi: Afēns, Sētors, Sinjons, Hērans, Tans, Sofīrs, Rēsans, Marss (kāda dīvaina sagadīšanās!), Ella, Songa, Eiklē un Roni. Sinjonu un Tanu ietver tādi paši gredzeni kā mūsu Saturnu. Vislie­lākā planēta ir Hērans, vismazākās — Afēns un Roni. Marss un Ella ir apmēram vienā­das, par mūsu Zemi mazliet lielākas planē­tas, bet Rēsans, kas apdzīvots tāpat kā Marss un, protams, Ella, par tām mazāks. Uz dau­dzām planētām, dažkārt neticami grūtos ap­stākļos, isi rūpnieciskos vai zinātniski pēt­nieciskos nolūkos nodibinājuši savas koloni­jas. Gandrīz visām Jaltara planētām ir pa­vadoņi, bet to izkārtojumā vērojama intere­santa skaitliska likumsakarība: planētām Ro­ni un Eiklē pavadoņu nav. Songam — tikai viens, Ellai — divi: Ari un Arci; Marsam — trīs: Sen, San un Sun; Rēsanam — četri: Atia, Atea, Asia un Asea; Sofīram — pieci; Tanam — seši. Pārējām planētām pavadoņu skaits līdzīgā kārtā samazinās: Sētoram to tikai trīs, bet Afēnam vispār nav. Viens no Hērana, par mūsu Jupiteru lielākas planē­tas, pavadoņiem nav mazāks par Zemi. Jā­piezīmē arī, ka Afēna orbīta atrodas tikai vienpadsmit miljardu kilometru attālumā no Jaltara! Visu to, bez šaubām, es uzzināju vēlāk.

Mēs iznirām no ahūna starp Sofīra un Rēsana orbītām. Lidojot diezgan tuvu garām pēdējam, teleskopā varēja skaidri saskatīt mākoņu spraugās pavīdam krastu kontūras. Turpretī Marss, atrazdamies pārāk tālu viņ­pus Jaltara, nebija saredzams. Beidzot Ella no sīkas dzirkstelītes pārvērtās mirdzošā bumbā, kas tuvojoties ik mirkli auga lie­lumā.

OTRĀ DAĻA FANTASTISKĀ PASAULE

.

Uz Ellas.

Ļoti žēl, ka uz Ellas vajadzēja nolaisties naktī. Kad sasniedzām tās atmosfēru, mans pulkstenis rādīja divdesmit minūtes pāri sep­tiņiem, bet vēl tagad nezinu, vai pēc Zemes laika tobrīd bija rīts vai vakars. Debesis klāja bieza mākoņsega, tā ka pirms ieieša­nas planētas ēnā caur mākoņspraugām lejā neko vairāk par zaigojošu virsmu, domā­jams, jūru, nespēju saskatīt. Mēs piezemē­jāmies bez trokšņa, bez mazākā grūdiena. Ksills nolaidās tumša, klaja lauka vidū. Tā­lumā nespodri mirgoja uguntiņas.

—   Kāpēc mūs neviens nesagaida? — ar naivu izbrīnu es vērsos pie Suilika.

—    Kam tas vajadzīgs? Nevar taču pare­dzēt, kad ksills atgriezīsies. Kosmosa pēt­nieku tagad ir bezgala daudz. Kāpēc gan tie jāsagaida? Par mūsu atgriešanos pavēstīju gudrajiem. Rīt tevi stādīsim viņiem priekšā. Bet tagad seko man!

Mēs izkāpām no ksilla. Visapkārt valdīja melna tumsa. Suiliks ieslēdza nelielu spul­dzīti, kas, platā saitē piestiprināta, turējās

viņam uz pieres, un mēs devāmies ceļā. Sa­jutu, ka zem kājām ir biezs, īsi apcirpts mau­riņš. Apmēram pēc simt soļiem spuldzītes gaismā ieraudzīju zemu, baltu ēku bez logiem un durvīm. Mēs apgājām tai apkārt. Kaut gan Suiliks nekam nepieskārās, tomēr mūsu priekšā pēkšņi pavērās kāda siena, un mēs iegājām gaitenī ar žilbinoši baltu grīdu. Tā galā labajā un kreisajā pusē bija divas ai­les bez durvīm. Suiliks man norādīja uz kreiso:

—  Tu gulēsi šeit.

Telpa bija pielijuši ar maigu, zilganu gaismu. Tur atradās ļoti zema gulta ar tikko jaušamu iedobumu, tā bija pārklāta ar vien; kāršu, baltu segu bez palagiem. Blakus uz galdiņa vizēja sarežģītas ierīces. Suiliks no­rādīja uz kādu no tām:

—  Tas ir iemidzinātājs, — viņš teica. — Ja nespēsi aizmigt, piespied podziņu. Mūsu ba­rību tu panes labi, ceru, ka arī šī ierīce tev nekaitēs.

Suiliks aizgāja. Palicis vienatnē, es brīdi nekustīgi sēdēju uz gultas malas. Man šķita, ka atrodos kādā augsti civilizētā zemē, var­būt Amerikas Savienotajās Valstīs vai Zvied­rijā, taču nekādā ziņā ne uz svešas planētas, miljardiem kilometru no mājām! Zem segas, kas likās viegla un mīksta, sataustīju kaut ko līdzīgu pidžamai. Tā bija darināta no vēl plānāka auduma un atgādināja kombinezonu. Pārģērbies apgūlos. Gulta nebija visai mīk­sta, bet — samērā atsperīga un lieliski

iekļāva augumu. Plānā sega tā karsēja, ka es drīz vien to aizmetu, jo telpa bija pietie­kami silta. Kādu laiciņu grozījos gultā, ne­spēdams aizmigt. Tad, atcerējies Suilika pa­domu, piespiedu podziņu. Paguvis saklausīt tikai klusu sanoņu, acumirklī iemigu …

Otrā rītā mostoties, gausi raisījos no dī­vaina sapņa, kurā biju sarunājies ar zaļādainajiem cilvēkiem. Nekā nevarēju saprast, kur atrodos. Sākumā likās, ka turpinās mans ceļojums pa Skandināvijas valstīm, kaut gan skaidri apzinājos, ka biju no turienes sen at­griezies. Katrā ziņā es negulēju mājās — mana gulta taču ir neiedomājami cieta, un es allaž taisos iegādāties jaunu, bet arvien to piemirstu. Sasodīts! Tā taču ir Ella!

Izmetos no gultas un, gribēdams iedegt gaismu, pagriezu kādu slēdzi. Pretējā siena pavisam negaidot it kā izkusa, kļuva caur­spīdīga, un aiz tās skatam pavērās bezga­līga, zeltaina stepe, ko pie apvāršņa ieskāva zilgana kalnu grēda. Pa kreisi kā tumšs plankums dzeltenajā zālē melnēja ksilla disks. Augstu jo augstu dīvainajās, blāvi zilgajās debesīs peldēja reti, balti mākonīši. Lie­kas, vēl bija ļoti agrs.

Ar tikko jaušamu troksni istabā ieslīdēja zems galdiņš uz ritenīšiem. Lēnām pagrie­zies, tas apstājās pie gultas. Bez skaņas uz tā iznira tase ar zeltainu šķidrumu un šķī­vis rožainas želejas. Acīmredzot isi brokasto gultā. Ar baudu paēdis un padzēries, atzinu, ka šiem ēdieniem ir ļoti tīkama, taču pilnīgi

nenosakāma garša. Tiklīdz beidzu brokastot, galdiņš automātiski aizripoja prom.

Saģērbies izgāju laukā. Ārdurvis, tāpat kā visas pārējās durvis šai namā, nebija aizvēr­tas. Pati māja sākumā man likās ļoti maza, jo domāju, ka šeit ir tikai trīs istabas, kuras iziet uz gaiteni. Vēlāk uzzināju, ka isu mā­jās mēdz būt arī vairāki pazemes stāvi.

Apgāju mājai apkārt. Gaiss laukā bija svaigs, bet ne dzestrs. Saule Jaltars, ar ku­ras nosaukumu nekādi nespēju aprast, pat­laban leca. Nekur nemanīja nevienas dzīvas būtnes. Nedaudz tālāk atradās vēl dažas ci­tas tikpat necilas mājas. Stepes austrumu daļā bija izkaisīti līdzīgi namiņi. Rietumos, kalnu pusē līdz pat apvārsnim, stiepās klajš līdzenums. Turpretī visās pārējās debess pu­sēs ainavu atdzīvināja košas, kuplas birzta­las. Lēnā gaitā devos uz tuvāko no tām. Slai­die, gludie koku stumbri atgādināja sārti zaļu marmoru. Lapas bija tumši dzeltenas, tāpat kā zāle. Es tur ievēroju trīs dažādas koku sugas.