Выбрать главу

—  Labprāt! — es priecīgi iesaucos.

Biju manījis, ka Suiliks pret Esīnu nav vienaldzīgs. Tomēr, nezinādams, vai niecī­gāko mājienu viņš neuztvertu kā smagu ap­vainojumu vai vienkārši takta trūkumu, runāt par to atturējos.

No Suilika mājām līdz Esīnas dzīves vie­tai bija tūkstoš sešsimt brunnu, t. i., apmē­ram astoņsimt kilometru. Izpildot manu lū­gumu, Suiliks samazināja ātrumu un mēs apmetām vairākus lokus. Tāpēc mūsu ceļo­jums ilga divas stundas pēc Zemes laika. Sākumā šķērsojām plašu līdzenumu, tad me­žonīgu, kokiem apaugušu, dziļām aizām iz­vagotu apvidu, izdzisušu vulkānu virkni un beidzot šauru zemes strēli starp jūru un kal­niem. Pārlidojuši apmēram simts kilometru garajai piekrastes joslai, nolaidāmies klin­šainā salā. Esīna dzīvoja Suilika mājai līdzīgā, tikai daudz plašākā, sarkanā namā.

—  Esīna pieder sjuku, bet es — esoku ra­sei, — Suiliks paskaidroja. — Tāpēc viņas māja sarkana, bet manējā balta. Sīs krāsas ir vienīgais, kas saglabājies no senajām rasu nacionālajām īpatnībām, neskaitot dažus savdabīgus paradumus. Piemēram, brīdinu tevi, ka pie sjukiem viesim nav brīv atteik­ties no piedāvātā ēdiena, kaut arī viņš ne­maz nebūtu izsalcis, jo to uzskata par lielu nepieklājību, kamēr mēs tam nepievēršam uzmanību.

Es iesmējos, atcerējies mūsu zemniekus, kuri mēdz apvainoties, ja viesis atsakās no pašdarinātā vīna. Tad Suiliks ievaicājās, kas ir manas jautrības cēlonis.

—  Patiesi, — viņš teica, — šķiet, ka starp visatšķirīgākajām planētām tomēr ir ļoti daudz līdzības. Tavi zemnieki man atgādina krenus no Ceturtās galaktikas zvaigznes Storas planētas Maras. Kreniem ir dzēriens «abentorns», kas mums liekas nebaudāms. Taču man vajadzēja to dzert jau trīs rei­zes! Vai jūsu vīns ir garšīgs?

—   Dažreiz gan. Bet gadās arī ļoti pre­tīgs!

Tagad nu smejāmies mes abi.

Jautri triekdami, gluži nemanot nonācām

pie Esīnas mājas. Mūs saņēma trausla mei­tenīte, un tā es pirmoreiz nokļuvu isu ģimenes lokā.

Mazliet aizsteidzoties notikumiem priekšā, gribu tev īsumā paskaidrot, kāda ir Ellas sociālā iekārta. Sabiedrības pamatšūniņa isiem, tāpat kā mums, ir ģimene, tomēr ģimenes saites viņiem daudz ciešākas, kaut arī likums laulātiem neliedz pilnīgu brīvību. Lau­lības šķir vienkārši — uz abu laulāto draugu mutiskas vienošanās pamata, taču tas no­tiek ārkārtīgi reti. īsi pēc sava temperamenta ir tipiski monogamisti. Parasti viņi precas jaunībā, aptuveni atbilstoši mūsu divdesmitpiecu gadu vecumam. Vairāk par trim bērniem viņiem nemēdz būt, vēl retāk sastopamas ģimenes, kur ir tikai viena atvase. Cik nopratu, isu morāle līdz laulībām diezgan brīva, bet pēc tam kļūst ļoti stingra.

Visiem isiem līdz pilniem astoņpadsmit gadiem, rēķinot Zemes laika mēros, jāapmeklē skola. Pēc tam, izvēlējušies arodu, viņi iestājas profesionālajās mācību iestādēs. šai tautai ar augsti attīstītu tehnisko kultūru nav vienkāršu, nekvalificētu strādnieku. Spējīgākie jaunieši turpina izglītību augstskolās, kas atbilst mūsu universitātēm. Paši talantīgā­kie kļūst par kosmosa pētniekiem. Lai gan jauna un vēl tikai studente, Esīna bija jau piedalījusies trīs kosmiskajās ekspedīcijās ar Suilika vadīto ksillu. Divās pirmajās viņi at­klāja vienīgi neapdzīvotas planētas, bet trešā, ekspedīcija uz Zemi, beidzās gandrīz tra­ģiski.

Atšķirībā no Suilika mājas sjuku dzīvokļa ārdurvis veda tieši viesistabā ar zemiem at­zveltnes krēsliem.

Esīna mūs sagaidīja mātes, brāļa un jau­nākās māšeles sabiedrībā. Viņas tēvs, ievēro­jama personība — «mistisko ceremoniju meistars» (tieši tā šo titulu es uztvēru), ne­bija mājās.

Sākumā jutos ļoti neveikli. Suiliks ar mā­jas ļaudīm sāka dzīvi sarunāties, bet es sē­dēju krēslā, aplūkodams istabu, un pūlējos iejusties jaunajos apstākļos. Viesistaba izska­tījās patukša, diezgan vienkārša: isi neciena lieku greznību. Vienīgi gaišzilās sienas ro­tāja ģeometriski raksti.

Pēc brītiņa Esīnas māte izgāja un zālē palikām tikai mēs, jaunieši. Esīnas māšele, nosēdusies iepretī, bez kautrēšanās apbēra mani jautājumiem. No kurienes es nāku? Kā: mani sauc? Cik man gadu? Ar ko es nodar­bojos? Kādas izskatās Zemes sievietes? Kādi ir mani iespaidi par Ellu? Un tā joprojām.; Neviļus atmiņā atausa, kā pirms dažiem ga< diem, kad lasīju lekciju kādā amerikāņu uni­versitātē, studentes mani vajāja līdzīgā kārtā.

Kad mūsu sarunā iejaucās Suiliks un Esīna, es drīz vien pilnīgi aizmirsu, ka atro­dos svešā pasaulē. Viss šeit likās tik pazīs­tams! Radās iespaids, ka visu planētu civili­zācijām ir ļoti daudz kopīga. Man gandrīz lo vajadzēja nožēlot, jo šķita, ka šis fantasliskais ceļojums ir veltīgs un nebija vērts pamest Zemi, lai redzētu šeit tik maz nepa­rasta. Neparasta? Nolādēts! Vēlāk dabūju redzēt tik daudz brīnumu, ka man tas viss bija līdz kaklam! Cik gan drausmīga bija planēta Sifans! Bet tobrīd man par to vēl nebija ne jausmas un es uzskatīju, ka isi, nevērojot zaļo ādas krāsu un baltos matus, kā fiziski, tā garīgi ļoti tuvi Zemes cilvekiem.

Savos iespaidos dalījos ar Suiliku. Viņš nepaguva atbildēt, jo iejaucās Esīnas jaunākā māsa Esenīza:

—  Protams! Arī man šķiet, ka tu esi vien­kārši rožainā krāsā nokrāsojies iss!

Suiliks mīklaini pasmaidīja un pēc īsa pār­domu brīža teica:

—  Patiesību sakot, jūs neko nezināt. Taču es jau pazīstu piecu planētu cilvēces, no ku­ram kreni tik ļoti atgādina mūs, ka grūti pat atšķirt. Sākumā mani ļoti pārsteidza līdzī­gie paradumi. Bet vēlāk… Kas zin, varbūt arī tu, padzīvojis ilgāku laiku uz Ellas, sāksi pret mums izturēties tāpat kā Sika planētas frūni? Sī planēta riņķo ap Sestās galaktikas zvaigzni Venkoru. Zināmu apsvērumu dēļ frūni uztur ar mums sakarus, taču faktiski isus neieredz.

Drīz vien mēs atvadījāmies. Esenīza un viņas brālis Arss ceremoniāli novēlēja lai­mīgu lidojumu savam draugam Suilikam un «srennam Sevolodam Slēram», proti, Vsevolodam Klēra kungam. Esīna mūs pavadīja savā reobā.

Pēc stundas sasniedzām Suilika mājas. Esīna tur ilgi neuzkavējās, un mēs ar Suiliku palikām divatā. Ko īsti darījām un kā bei­dzās mana pirmā diena uz Ellas, vairs ne1 atceros. Tomēr, ja atmiņa nevij, isu valodu mācīties tad vēl nesāku. Iespējams, ka Sui­liks mani tovakar pamatvilcienos iepazīsti­nāja ar saistošo «zvaigžņu šahu», ko ar īpa­šiem žetoniem, kas attēlo zvaigznes, planētas* un ksillus, spēlē uz apaļa galdiņa, cenšoties; panākt zināmu situāciju, kas ļauj iegūt «misliku». Ja tas izdodas, partiju var uzskatīt par zaudētu, jo «misliks», no kura izvairīties ir pārāk grūti, sāk dzēst pretinieka zvaigļ znes. Bet var jau būt, ka toreiz mēs «zvaigžņu šahu» vēl nespēlējām, citādi es noteikti būtu lūkojis kaut ko izdibināt par noslēpu3 mainajiem mislikiem, taču šis jautājums ittanļ noskaidrojās krietni vēlāk. Lai vai kā — šfl spēle ir daudz interesantāka par mūsu šahu! un, ja vien būs laiks, varbūt arī tev to iemāļ cīšu.

Tātad pirmo vakaru mēs ar Suiliku pavadījām kopā. Jau tad pret šo jaunekli, kuram vēlāk bija lemts kļūt par manu labāko draugu uz Ellas, sāku just dziļas simpātijas. Suiliks ir lielisks biedrs, jautrs un atjautīgs kā visi viņa tautieši, turklāt viņam piemīt isiem reti sastopamas īpašības — atsaucība un sirsnība. Vispār Ellas tauta šķiet laipna un viesmīlīga, bet augstākā mērā vienal­dzīga.

Nolaidās nakts, mana pirmā īstā nakts uz svešās planētas. Pēc vieglām vakariņām, ku­ras man atsūtīja Gudro padome, kad pirmo­reiz nobaudīju tā saucamos «sinzu ēdienus», kas garšoja pēc gaļas, mēs, izgājuši laukā, apsēdāmies mājas priekšā. Pavēries augšup, es pārsteigumā sastingu: debesis bija kā no­sētas ar spīdekļiem, un šķita, ka manī raugas miljoniem svešu zvaigžņu. Pavisam tuvu kā maza saule mirdzēja kāda zvaigzne. De­besīm pāri stiepās neparasti blīvs, spožs Piena Ceļš.