Suiliks par spīti jaunībai bija jau veicis neskaitāmus ceļojumus Visumā un nosauca man dažas zvaigznes — Esalanu un isu pirmās dzimtenes sauli, Ellai vistuvāko Oriaboru; zināmi apstākļi, kuri man noskaidrojās tikai vēlāk, spieda isu senčus pārcelties no šīs saules sistēmas uz Ellu. Vēl Suiliks minēja Eriantē, Kalvenoltu, Bēroē, Asliru, Esemonu, Sialkoru, Sidēmu, Fenganteoru, Šēsinsiafanu, Astarroelē … Debesis bija samērā gaišas, vietām spožākas par mūsu Piena Ceļu. Suiliks paskaidroja cēloni: Ellas saule Jaltars atrodas nevis galaktikas malā, kā mūsējā, bet gandrīz tās centrā. Attālumi starp zvaigznēm šajā kosmosa nostūrī nav lieli: no Ellas līdz tuvākajai — Oriaboram — nav vairāk kā ceturtdaļa mūsu gaismas gada. Tas isiem lielā mērā atviegloja pirmos starpplanētu lidojumus, bet ievērojami traucēja kosmosa un citu galaktiku apgūšanu, kad pēc pirmajiem mēģinājumiem izmantot ahūna ceļu viņi nonāca pie savas galaktikas robežām.
Iztaujāju Suiliku par viņa ceļojumiem kosmosā. Bez piecām cilvēku apdzīvotām planēi tām viņš bija apmeklējis vēl daudz citu, gan tādu, kur dzīvība neeksistēja, gan tādu, kur sastopamas tikai tās zemākās formas. Dažas no šīm planētām, piemēram, isu jeb Pirmās galaktikas Bīrans, kas riņķo ap Fzīanu, ir neizsakāmi skaistas, citas turpretī drūmas, tuksnešainas. Suiliks bija nolaidies arī uz Pirmās galaktikas saules Ephana planētām Auras un Zēna, kuru iedzīvotāji paši sevi iznīcinājuši drausmīgos karos. Suiliks parādīja man tik lieliskus šo pasauļu krāsainus fotouzņēmumus, par kādiem mēs, Zemes cilvēki, nevaram ne sapņot. Daži no šiem uzņēmumiem tagad glabājas pie manis. Viņš radīja man brīnumainā kārtā saglabājušos trauslu stikla statueti, ko atradis kādas sagrautas Auras pilsētas drupās. Tajā atainotā spārnotā cilvēkveida būtne ar konusam līdzīgu galvu šķita ļoti neparasta, taču nenoliedzami liecināja par lielu mākslinieka meistarību. Rokās sasilstot, stiklam līdzīgā masa, no kuras statuete veidota, izdveš žēlas, vaidošas skaņas, it kā apraudot bojā gājušo cilvēci. Atklājuši Visumā vairākas šādas senāk apdzīvotas, bet tagad izmirušas planētas, isi, vairīdamies no sērgas un no atgriešanās pie kara neprāta, bija pieņēmuši izņēmuma likumu.
Kad tovakar beidzot apgulos, man galvā drūzmējās jaunie iespaidi, acu priekšā griezās visas tuvās un tālās zvaigznes — Esalans, Oriabors, Eriantē… Lai aizmigtu, biju spiests iedarbināt «miega, aparātu».
Nākamā diena īpašas atmiņas manī neatstāja, pareizāk sakot, tās saplūda kopā ar daudzajiem turpmāko dienu iespaidiem. Taču trešo dienu uz Ellas, kad atkal ierados Zinību pilī, atceros lieliski.
Mani turp aizveda Suiliks savā reobā. Lidojums bija īss. Suiliks tūlīt aizgāja, bet mani ieveda Azlema kabinetā. Tajā pie kailajām sienām redzēju vienīgi piecus lielus četrstūrainus ekrānus, kas likās darināti no matstikla. Telpas vidū uz raibā zaļganzilā galda atradās vairākas miniatūras ierīces un komplicēta mēraparātu pults. Azlems man piedāvāja krēslu sev iepretī. Man pēkšņi likās, it kā es arvien vēl būtu ārsts praktikants, ko pie sevis izsaucis «profesors».
Azlems, bez šaubām, vairs nebija jauns, viņa stipri izbalējusī zaļganā āda šķita pelēcīgi bāla kā smagi slimam cilvēkam. Taču augumu cieši piekļāvīgajā pelēkajā zīda triko varētu apskaust pat dažs labs mūsu atlēts.
Kaut gan isi nav fiziski stiprāki par mums, viņu muskulatūra nevainojami attīstīta un ļoti proporcionāla. Bet Azlema gaiši zaļās, lielās acis, kādas raksturīgas visiem viņa tautiešiem, nudien, atstāja tīri jauneklīgu iespaidu.
Neuzņemdams domu sakarus, Azlems ilgi mani vēroja. Sapratu, ka tieku salīdzināts ar daudzu citu pasauļu iemītniekiem, kuri jau stāvējuši viņa priekšā. Tad starp mums sākās bezvārdu sarIlna:
— Patiesi žēl, — viņš raidīja, — ka tavi tautieši, uzbrūkot ksillam, nogalinājuši divus mūsu kosmosa pētniekus. Te mazliet vainojams arī Aass. Viņš nedrīkstēja ieiet jūsu atmosfērā bez zināmiem aizsarglīdzekļiem. Bet pirms ksilla nolaišanās uz Zemes, nemanīdami tuvumā nekādus lidaparātus, mūsējie nosprieda, ka jums lidošanas māksla vēl sveša.
— Mēs to apguvām nevisai sen, — es paskaidroju. — Taču, nepārkāpis mūsu atmosfēras robežu, Aass to nevarēja zināt, jo mūsu lidaparāti, izņemot raķetes — Zemes pavadoņus, vēl nav spējīgi ieiet starpplanētu bezgaisa telpā.
— Ko tu saki? Jūs protat lidot, bet nespējat tikt pāri atmosfēras robežai? Pag. kā īsti sauc to aparātu, kuram tas izdevies? Šo tavu domu es pilnībā neuztvēru.
— Raķete, — prātā attēlodams tās darbību,, skaļi atkārtoju.
Azlema seja pauda izbrīnu.
— Skaidrs! Teorētiski mēs «raķetes» pazīstam, bet tās nelietojam. Tām ir pārāk zems lietderības koeficients!
— Arī mēs agrāk tās uzskatījām vienīgi par laika kavēkli. Praktisku nozīmi tās ieguvušas tikai pēdējos gados.
— Tātad jūsu lidaparātu uzbūves pamatā ii nesējraķetes?
— Ne visiem. Vairumam ir iekšdedzes dzinēji.
Arī šo jēdzienu vajadzēja paskaidrot tuvāk. Jutos ne mazāk pārsteigts kā Azlems un savukārt iedrošinājos uzdot jautājumu:
— Bet sakiet, kāda sakarība var būt starp lidojumiem atmosfērā un iespēju iziet starpplanētu telpā?
— Tas pats par sevi saprotams! Tiklīdz radās iespēja izmantot negatīvos gravitācijas laukus, lidojumi starpplanētu telpā kļuva par tīri tehniskas dabas jautājumu, kas ir atkarīgs no šo lauku blīvuma. Vai jūs tos izmantojat?
— Noteikti zinu, ka nē, kaut gan lāga nesaprotu, ko jūs ar to domājat?
Azlems ilgi lūkoja mani izglītot. Diemžēl, lielāko daļu paskaidrojumu es ne vien nesapratu, bet pat vispār «nedzirdēju». Viņš lietoja man pilnīgi svešus jēdzienus, un līdz ar to domu sakars starp mums pārtrūka. Rūgti nožēloju, ka neesmu fiziķis un ka tu neesi kopā ar mani. Taču viskompetentākais no Zemes cilvēkiem, bez šaubām, būtu bijis Einšteins! Velti pūlējies man kaut ko ieskaidrot, Azlems beidzot pievērsās tematam, kas man bija labāk saprotams:
— Lai kādi arī būtu jūsu lidaparātu dzinēji, svarīgi ir tas, ka jūsu lidaparāts sekmīgi uzbrucis mūsu ksillam. Tu Suilikam
apgalvoji, ka tā bijusi kļūda. Gribu tam ticēt.
— Vai drīkstu jums vēl ko jautāt? — es pavaicāju. — Vai šis bija pirmais ksills, kas devās uz Zemi?
— Jā, es pilnīgi galvoju par to, jo esmu vienīgais noteicējs par visiem kosmosa lidojumiem. Aasa un Suilika uzdevums bija uzzināt, vai aiz Sešpadsmitās galaktikas ir vēl citas apdzīvotas galaktikas. Jūsu planēta atrodas divdesmit reižu tālāk par šo galaktiku, tāpēc līdz jums ceļojums ahūnā pēc vietējā laika ir divdesmit reižu ilgāks. Lūk, kāpēc nevaru garantēt, vai spēsim tevi nogādāt atpakaļ uz Zemi, kaut arī Aass to ir apsolījis. Pagaidām neesam pilnīgi droši, vai lidošanas noteikumi ahūnā ir attiecināmi uz milzīgiem attālumiem. Bet drīzumā tasi noskaidrosies. No Septiņpadsmitās galaktikas, kas atrodas tajā pašā virzienā un tikpat tālu kā jūsējā un kuru atklājām, kamēr Aass bija ekspedīcijā, ik brīdi var atgriezties mans dēls Aseroks. Taču jēdziens «atklājām» šeit nav īsti vietā, jo būtībā mūs atklāja paši sinzi. Arī viņiem zināms ahūna ceļš, turklāt viņu dzīslās, tāpat kā jūsējās, rit sarkanas asinis, un vispār tu tiem ļoti līdzinies.