Выбрать главу

Dzīvi palikušie ieceļotāji pamazām kļuva imūni pret jaunās planētas mikrobiem, un nākamajos gadsimtos isu skaits ievērojami palielinājās. Septiņsimt gadu pirms manas ierašanās tika izgudrots asrns, un līdz ar to slimības vairs nebija problēma. Tas deva iespēju kolonizēt Marsu un Rēsanu. Sešsimt: gadu pirms manas ierašanās — visu laiku es runāju par mūsu gadiem, jo isu laika skaitīšanas sistēma ir pārāk sarežģīta, lai to lietotu savā stāstā, — kāds, isu fiziķis, starp citu, Aasa priekštecis, atklāja ahūnu un izstrādāja teoriju par tā izmantošanu lidojumiem uz vistālākajām zvaigznēm. Sis

atklājums isiem bija ļoti nozīmīgs arī no re­liģiskā viedokļa, un es tūlīt paskaidrošu — kāpēc. Drīz vien izrādījās, ka isi nespēj pār­varēt attālumus starp zvaigznēm, kaut arī tie nav tik milzīgi kā tajā Visuma daļā, kur atrodas Saules sistēma. Neskaitot Oriaboru, Jaltaram tuvākā zvaigzne Sidēma atrodas no tā viena gaismas gada attālumā, tātad ceļojumam turp un atpakaļ nepieciešami četri gadi. Līdz nākamajai tuvākajai zvaigznei Eriantē, kas atrodas divarpus gaismas gadu attālumā, ceļojums ilgtu vismaz desmit gadu. Vēl garāki lidojumi kosmosā isiem nebija pa spēkam, jo tad vajadzētu lietot anabiozi, lai pagarinātu kosmonauta mūžu.

Ahūna ceļš pavēra gluži jaunas perspek­tīvas, un kosmosapētnieku iespējas neiero­bežoti paplašinājās. Turklāt isi to uztvēra kā senā pravietojuma īstenošanos.

Nezinot isu reliģijas būtību, tev būs grūti izprast visus sekojošos notikumus, kā arī pa­šus isus. Es jau tev stāstīju par seno, va­jāto, taču allaž dzīvo reliģisko kultu, kas beigu beigās tomēr triumfēja. Neteiksim, ka tā ir oficiāli atzīta reliģija, tāds apzīmējums būtu pārāk nepilnīgs un neprecīzs, drīzāk to varētu nosaukt par «visaptverošu Ellas reli­ģiju». Ateisti starp isiem sastopami samērā reti — viens no tiem ir Suiliks, tie neizraisa citos nedz naidu, nedz sašutumu. Viņu ietekme ir pārāk vāja, un viņu skepticisms attiecas galvenokārt uz dogmām. Būtībā El­las ateisti maz atšķiras no ticīgajiem.

Isi ir līdzīgi manišēistiem: viņi tic, ka pa­sauli radījis Labais, kas mūžam cīnās ar Ļauno. Tomēr — nē! Es nepareizi izteicu šo domu. Patiesībā jārunā nevis par labo un jauno mūsu izpratnē, bet gan par gaismu un tumsu. Gaismas dievs radījis telpu, laiku un debess spīdekļus. Tumsas dievs savukārt cenšas tos iznīcināt un atgriezt pasauli tās pirmatnējā haotiskajā stāvoklī. Isi un, kas it īpaši jāuzsver, arī pārējās cilvēces ir Gais­mas dieva bērni, bet Tumsas dievs radījis mislikus. ļ

Metafizika man ir visai sveša, tāpat kā misticisms. Tāpēc nevaru apgalvot, vai esmu pareizi izpratis šo isu filozofiju. īstenībā tā; ir daudz sarežģītāka, nekā es tev stāstu. La­sot isu svētos rakstus, kur atrodami dīvaini pareģojumi, kas saglabājušies kopš aizvēstu­riskiem laikiem, kad isiem vēl nebija ne jaus­mas, kas notiek ārpus viņu planētas, mani, rūdītu skeptiķi, ne reizi vien mulsināja pār­steidzošā analoģija ar mūsu bībeles un in­diešu reliģisko mācību tekstiem.

(Izvilcis no kabatas nelielu grāmatiņu, Klērs to sniedza man. Uz plānajām, perga­mentam līdzīgajām lapiņām bija iespiestas sīkas, zilas burtu zīmes.)

— Siantoma «Pravietojumi», — Klērs tei­ca. — Tiem ir vairāk nekā deviņtūkstoš gadu. Tūlīt pārtulkošu tev dažus fragmentus. Pašķirstījis grāmatiņu, viņš sāka lasīt: «Un tad, gribēdami cits citu iznīcināt,

Gaismas dēli katrs uz savas zvaigznes sāks karus, un uzvaras mainīsies ar sakāvēm,un šī cīņa turpināsies gadu simteņiem. Bet vis­smagākais pārbaudījums pienāks tai dienā, kafl Gaismas dēli atradīs Vienotības ceļu, jo tieši tad Aukstuma un Tumsas dēli centīsies viņiem nolaupīt Gaismu.»

—  Klausies tālāk:

«Isi! Isi! Jūs esat izredzētie, kam Gaismas dēli jāvada cīņā pret mūžīgā Aukstuma dē­liem mislikiem! Bet vai karavadonis spēj uzvarēt bez kareivjiem? Ne visi karavīri prot vienlīdz labi rīkoties ar ieročiem, un neviens karavadonis nevar paredzēt, kādi ieroči ne­sīs uzvaru. Isi, nenoraidiet citu Gaismas dēlu palīdzību!»

—  Un vēclass="underline"

«Isi, neniciniet tos, kas nav līdzīgi jums! Varbūt arī viņi ir Gaismas dēli, varbūt viņu dzīslās,» te Klērs, skaidri uzsverot katru zilbi, paaugstināja balsi, «rit sarkanās asi­nis, kuras nespēj sastindzināt mūžīgā Auk­stuma dēli.»

—   Uzzinājis, kas ar mani notika vēlāk, tu negribot piekritīsi, ka šis paredzējums ir ļoti dīvains. Un, lūk, senais pravietojums:

«Pa Laika ceļiem es, Pravietis Siantoms, domās gremdējos nākotnē. Nepūlieties, isi, uzzināt, vai tā ir tuvu vai tik tālu kā no ceļi­nieka bēgošais apvārsnis Siankora tuksnesī. Es saskatu, ka izredzētā tauta pieņem Gais­mas dēlu sūtņus, ka viņu savienība beidzot

uzvar Tumsas un mūžīgā Aukstuma dēlus. Ticiet man, isi, jūs iekarosit pasauli, bezgalī­gais Visums piederēs jums vēl tālāk par visa tālākajām zvaigznēm, bet ne jau vienīgi jums. Pasaule piederēs visām dzīvām būti nēm ar miesu un asinīm, visiem Gaismas dēliem, kuri, bojā ejot, tomēr neiznīkst. Tikai vienoti — vai dzirdat, isi? — tikai vienoti Gaismas dēli uzvarēs ienaidnieku, aizraidot nebūtībā ārpus pasaules robežām Tumsas un Aukstuma dēlus, kuriem nav miesas un asiņu un kuri nepazīst ne Laba, ne! Ļauna.»

— Tici vai netici, smejies vai nesmejies, bet uz šā senā pravietojuma balstās milzīga civilizācija, varbūt pat varenākā no visām, kādas jebkad bijušas.

Tāpēc, tiklīdz ahūna ceļš bija atklāts, isi sāka apgūt kosmosu. Mislikus viņi tad vēl nepazina. Viena no pirmajām isu ekspedīcijām sasniedza saules Svinas planētu Asentuļj kas atrodas viņu galaktikas pašā malā Iekārtojuši tur observatoriju, viņi sāka pētīti galaktikas. Un tad atklājās kas neparasts: kādā no galaktikām, kas atradās apmēramj piecpadsmit miljonu gaismas gadu attālumā, pretēji visiem fizikas likumiem zvaigznes! dzisa neiedomājamā ātrumā cita pēc citas. Pusotra gadsimta laikā izdzisa vesela neliela galaktika.

Tagad pastāstīšu, ko uzzināju no Suilika, bet vēlāk no Azlema un citiem isiem. Uz šo izdzisušo galaktiku cita pēc citas cauri ahūnam devās trīs ekspedīcijas. Neviena no tām neatgriezās. Zvaigznes turpināja dzist; šo­reiz jau tuvākā galaktikā, līdz kurai no El­las tikai septiņi miljoni gaismas gadu. Tur­klāt dzišanas process, kas vienmēr norisinā­jās vienādi, bija šāds: vispirms mainījās zvaigznes spektrs, metāliskie toņi kļuva ar­vien intensīvāki, zvaigzne — aizvien sarka­nāka, līdz beidzot tā, izdzisa pavisam. Pēc dažiem mēnešiem to varēja saskatīt tikai ar infrasarkano staru teleskopu. Bet vēl pēc kāda laika tās starojums vispār izzuda. Isi, ticēdami senajam pravietojumam, šīs dīvai­nās parādības izskaidroja ar Tumsas un Aukstuma dieva darbību galvenokārt tāpēc, ka ap to laiku tika atklātas dažas cilvēces, kuru pārstāvji nelīdzinājās isiem.

Ievērojot, ka isu vēsture un aizvēsture nav vecāka par diviem miljoniem gadu, nešaubīgi var teikt, ka zvaigžņu dzišanas process bija sācies jau sen, pirms dzīvu būtņu rašanās uz EllasVenas. Vienkārši neizprotami, kāds sakars pastāv starp mislikiem, kuri radušies daudz agrāk par isiem, seno pravietojumu un visu šo metafiziku.

Pēdīgi isi sadūrās ar mislikiem. Uz galak­tiku, kas atrodas miljona gaismas gadu at­tālumā no Jaltara, caur ahūnu devās kāda ekspedīcija, kurā ietilpa trīs ksilli. Ekspedī­ciju vadīja astronoms Osentūrs. Viņi no­kļuva netālu no kādas dziestošas zvaigznes; jāpiebilst, ka iznirt no ahūna pavisam tuvu debess ķermeņiem, kuru masa ir liek, isiem nenākas grūti. Šī zvaigzne viņiem nelikās interesanta, kaut gan tai bija daudz pava­doņu, un ekspedīcija jau gatavojās doties projām, kad Osentūrs pēkšņi zvaigznes spek­trā pamanīja dīvainas parādības, līdzīgas tām, kādas agrāk bija novērotas dziestošo galaktiku spektros. Viņš nolēma nolaisties uz vienas no svešās zvaigznes planētām. Tur isu priekšā pavērās mirusi pasaule, kur viss dzīvais jau bija aizgājis bojā. Cilvēki tur nekad nebija dzīvojuši, vienīgi dažas aug­stāko dzīvnieku sugas. Tagad šie dzīvnieki jau bija pārvērtušies sasalušos līķos. Isi uz šīs planētas pavadīja trīs mēnešus; kamēr novērojumi krājās, debesis ik dienas kļuva sārtākas, bet saule nespodrāka. Kad tempe­ratūra pazeminājās tiktāl, ka slāpeklis sāka pārvērsties šķidrumā, parādījās misliki. Tas notika trīssimt gadu pirms mana ceļojuma uz Ellu.