Выбрать главу

No kurienes nāca misliki? Isi to nezina. Vēl līdz šim laikam nav noskaidrots, kā misliki rodas uz dziestošām planētām. Zināms vie­nīgi tas, ka misliki parādās tad, kad slāpek­lis atdziestot kļūst šķidrs.

Misliki ielenca divus ksillus. Trešais, kuru vadīja Osentūrs, tobrīd atradās lidojumā simt kilometru augstumā. Pirmais ksills tikai pa­guva paziņot, ka viņus ielenc spīdoši, kus­tīgi ķermeņi. Pēc tam viss apklusa. Otrais ksills krita misliku gūstā tai mirklī, kad ga­tavojās pacelties gaisā, bet tomēr paspēja pārraidīt attēlus: uz planētas noledojušās viršinas ņudzēt ņudzēja dīvaini, metāliski . spī­doši, kristālveida ķermeņi cilvēka lielumā. Raidījums" spēji pārtrūka, it kā ksills būtu ietriecies planētas virsmā.

Osentūrs turpināja novērojumus astoņas dienas. Beidzot, pārliecinājies, ka pie pirmā ksilla nav ne mazāko dzīvības pazīmju, viņš zibeņātri piķēja un, raidot apkārt antibiotis­kos starus, nolaidās tam tieši blakus. Ksilla iekšienē viss bija kārtībā, tikai komanda — pagalam. Osentūrs lika pievākt mirušos, uz­spridzināt dzinējus un, pametis ksillus mis­likiem — viņš pirmais šiem briesmoņiem deva senajā pravietojumā minēto nosaukumu, — lidoja atpakaļ uz Ellu. Biologi izpētīja līķus. Ksilla komanda bija gājusi bojā nosmokot — plaušu pigments izrādījās bojāts.

Tūlīt pēc tam isi sākuši dedzīgi meklēt ci­tas cilvēces, lai atrastu kādu ar sarkanām asinīm, kas aukstumā nesastingst. Taču uz viņu atklātajām planētām visiem cilvēkiem bija zilas, zaļas vai dzeltenas asinis. Tikai tad es sapratu, kāpēc, neievērojot izņēmuma likumu, isi mani paņēma līdz uz Ellu un ko viņi no manis, pareizāk sakot, no visiem ze­mes cilvēkiem gaidīja.

Kā jau minēju, isi bija nodibinājuši saka­rus ar daudzu planētu saprātīgajām būtnēm. Šo cilvēču pārstāvji pastāvīgi dzīvoja uz Rēsana, kur atradās Apdzīvoto planētu sa­vienības padomes rezidence.

Misliks

Tātad misliki tika atklāti gandrīz miljona gaismas gadu attālumā no Ellas. Isi tolaik vēl nesaprata, kāds sakars pastāv starp zvaigžņu dzišanu un šiem metāliskajiem radījumiem, taču uzskatīja tos par saviem sen­seniem «metafiziskiem» ienaidniekiem — Auk­stuma un Tumsas dēliem. Tāpēc isi meklēja iespēju mislikus iznīcināt. Tomēr visij līdzekļi, izņemot vienu, izrādījās nederīgi Velti isu zinātnieki atkal mēģināja izmantot; savu senču briesmīgos iznīcināšanas līdzek­ļus — misliki šķita neuzvarami. Tos nespēja uzveikt ne antibiotiskie, ne neitronu stari, neļ līdzēja arī protonu, elektronu un pat ne inIranukleonu starojums. Uz mislikiem iedarbo­jās vienīgi siltums. Reiz kāds isu ksills, kas bija cietis nāvējošā misliku izstarojumā, pret ko nav cita glābiņa, kā vien pietiekams attā­lums, nogāzās uz planētas un sāka degt. Tā tuvumā esošais misliks sākumā sastinga, pēc tam sačokurojās. Pārējie eskadras lidaparāti, riskējot ar nopietniem zaudējumiem, nolaidās tik zemu, lai varētu nedzīvo misliku ietvert savā negatīvās gravitācijas laukā un aizvest uz Ellu. Mislika analīzes sagādāja vilšanos: atklājās, ka tas ir gluži parasts dzelzs un niķeļa sakausējums. Droši vien agrāk tam bija kāda noteikta struktūra, taču siltuma ietekmē tas bija pārvērties blīvā masā.

Nesekmīgā cīņa turpinājās jau trīs gad­simtus. Tagad isi prot mislikus iznīcināt: pil­nīgi pietiek kaut vai desmit sekunžu ilga apstarojuma, kas paaugstina vides temperatūru līdz mīnus septiņdesmit trim grādiem Cel­sija. Bet arī misliki iemācījās aizstāvēties. Viņu antibiotiskā starojuma iedarbības lauks paplašinājās, sakarā ar ko bija bīstami mis­liku iekarotajai planētai pielidot tuvāk par divdesmit kilometriem. Noslēpumainā kārtā viņi savlaicīgi uztvēra ksillu tuvošanos un, pirms tie paguva nomest siltumbumbas, no­nāvēja tajos visas dzīvās būtnes. Turklāt misliki iemācījās pacelties kosmosā bez jeb­kādiem lidaparātiem, ko isi, cik tālu vien at­miņa sniedza, nekad vēl nebija pieredzējuši. Misliki grupās pa deviņi tagad pastāvīgi pa­trulēja virs iekarotajām planētām. Noskaidro­jās, ka tieši proporcionāli viņu skaitam pie­aug arī izstarojuma intensitāte, tāpēc sevišķi bīstami viņi kļūst, darbojoties pa deviņiem kopā. Isi izmēģināja jaunu taktiku: spēji iz­nirstot no ahūna tieši virs planētas virsmas, viņi nometa bumbas un acumirklī nozuda. Tas bija efektīvs, taču ārkārtīgi riskants pa­ņēmiens. Lāgiem, pielaižot aplēsēs kaut nie­cīgāko kjūdu, ksills, iznirstot no ahūna, iedrāzās dziji planētas virsmā: vienā un tai pašā laikā un vietā ksilla un planētas ato­miem saduroties, radās fantastiska atomeksplozija.

Misliku impērijas robežas nelaimīgajā ga­laktikā, kur cita pēc citas dzisa zvaigznes, arvien paplašinājās. Un tiem, kas paši sa­vām acīm bija redzējuši šos izdzisušos

debess ķermeņus, kļuva baigi, vērojot, cik spo­ži tie mirdz Ellas debesīs: gaisma no miru­šām zvaigznēm šurp plūdīs vēl miljonu gadu!;

Apmēram divdesmit gadu pirms manas; ierašanās uz Ellas isi beidzot saprata, ka. misliki ne vien sagrābj dziestošo zvaigžņu planētas, bet paši dzēš zvaigznes. Tādu hipo­tēzi pirms trīssimt gadiem izvirzīja Osen­tūrs, bet toreiz tā šķita tik fantastiska, ka neviens tai nepievērsa uzmanību. Apdraudēl tajā galaktikā, kuru isi dēvē par Otro, bija kāda apdzīvota planēta, kuras iemītnieki ļoti atgādināja isus un uzturēja ar viņiem drau­dzīgus sakarus. Sī planēta Hasnī, kas riņķo ap sauli Sklīnu, noderēja par placdarmu cīņā pret mislikiem. Kādu dienu šajā saules sistēmā uz vistālākās planētas Afras noledojuj šās virsmas tika pamanīti misliki. Vienlaikus hasniešu zinātnieki novēroja, ka viņu saules enerģijas intensitāte strauji samazinās. Hasniešu drosminieki ar trim ksilliem devās bīsj tamā izlūklidojumā un pirmoreiz visā cīņu! vēsturē atklāja, ka uz tālās ārējās planētas Afras misliki uzcēluši smailus, gigantiskus metāla torņus — pilonus. Kad pēc zināma laika Hasnī nonāca starp savu sauli un Afru, hasniešu laboratorijās un atomenerģijas stacijās uz dažām dienām spēji apstājās visi ar atomreakcijām saistītie procesi. Turklāt viņu saules enerģija turpināja izsīkt, un gri­bot negribot vajadzēja ticēt neticamajam: misliki prot pārtraukt atomreakcijas zvaig­znēs!

Vienīgā izeja bija evakuācija. Hasnieši pārcēlās uz kādas citas zvaigznes planētu isu galaktikā.

Tikai dažus gadus pirms manas ierašanās isiem bija izdevies sagūstīt dzīvu misliku. Šo būtni redzēju pats savām acīm un pat tai pieskāros!

Maz pamazām saradu ar Ellas dzīvi. Pa­gaidām vēl mitinājos Suilika pajumtē, taču man jau pašam bija savs reobs. Ļoti ātri iemācījos to vadīt. Šie nelielie lidaparāti ir tik droši, ka avārijas gandrīz nav iespēja­mas. To vadība ir pilnīgi automatizēta, pi­lota vienīgais pienākums — izvēlēties virļ zienu, ātrumu un augstumu. Automātu, pro­tams, var katrā laikā izslēgt. Vairums isu to izmanto reti. Tehnikas problēmu šī tauta atrisinājusi pareizi — viņi mašīnas lieto, no tām nebīstas, taču nekļūst par to .vergiem. Tie paši cilvēki, kuri ksillos mierīgi veic mil­jardiem kilometru lielus attālumus, kā isi mēdz teikt, «viņpus telpas», ja vien vēlēsies, dosies vistālākajā ceļā kājām. Jāatzīstas, ka es tomēr vairākus mēnešus neriskēju izslēgt automātisko pilotu. Kad beidzot to uzdroši­nājos, mazā reoba vadīšana sagādāja man tādu baudu, ka automātu turpmāk izmantoju tikai garākos ceļojumos. Turklāt sākumā, iekāms nebiju īsti uzņemts isu sabiedrībā — esmu viens no trim svešiniekiem, kuriem vie­nīgajiem piešķirts šis gods — reobu drīkstēju lietot tikai lidojumiem no Suilika mā­jām līdz Zinību pilij un atpakaļ.