Выбрать главу

Mācījos arī isu valodu, kas mums, Zemes cilvēkiem, sagādā lielas grūtības. Kā vari nojaust pēc viņu īpašvārdiem, tā sastāv pa lielākai daļai no zuzināšanas un visai bie­žiem līdzskaņu «s» un «z» atkārtojumiem. Zilbju uzsvari, kas mainās atkarībā no dar­bības vārda laika, personas utt., bija man gatavais lāsts. Tā manu dzīvokļa saimnieku sauca Suiliks. Runājot par viņa māju, jā­saka — «Suilk sian», bet «stan Suilk san» nozīmē — «izeju no Suilika mājas». Vai ta­gad tev skaidrs, cik grūti isu valodā izteik­ties? Es tā arī neiemācījos labi runāt šajā valodā. Starp citu, tas mani sevišķi neuz­trauca, jo saprast es to sapratu. Kad vaja­dzēja runāt pašam, es katrā laikā varēju parraidīt savas domas kādam isam, kurš tās skaļi pavēstīja pārējiem.

Ik pārdienas apmeklēju Zinību pili un no­lasīju gudrajiem kaut ko līdzīgu lekciju cik­lam par Zemes civilizāciju. Gudrie ar pushipnotiskām metodēm savukārt mācīja man isu valodu. Vienlaikus centos izdibināt pēc iespējas vairāk par viņu kultūru un zinātni. Kopā ar diviem isu zinātniekiem veicu eks­perimentus salīdzināmajā bioloģijā. Viņi rūpīgi izmeklēja manas asinis, un es neskaitā­mas reizes tiku caurskatīts rentgena. Lie­liski saprazdami manu zinātkāri, isu kolēģi savukārt neliedza pētīt arī viņus. Isu orga­nisms ļoti līdzinās mūsējam, taču, manuprāt, šo cilvēku tālie priekšteči bijuši vairāk rada inūsu abiniekiem nekā zīdītājiem. Derētu pie­bilst dažus vārdus par Ellas faunu. Lielā­kiem dzīvniekiem, šķiet, bijusi divējāda iz­celsme. No vecās planētas EllasVenas isi atveduši līdz vairākus mājdzīvniekus, starp liem arī milzu kaķi garām kājām un zaļganu spalvu, saprāta ziņā tas varētu mēroties ar mūsu pērtiķiem. Isi šos kaķus, ko sauc par misdolsiem, ir ļoti iecienījuši, un gandrīz katrā mājā sastopams vismaz viens tāds «runcis». Aizvēsturiskajos laikos EllasVenas iedzīvotāji tos izmantojuši medībās, bet ta­gad misdolsu asie nagi un īsie, zobenveida ilkņi apdraud vienīgi savu saimnieku mīkstās mēbeles. Isi audzē arī lielus dzīvnie­kus, kuri dod zeltainu pienu. Plašajos rezer­vātos, kur aizvien vēl sastopami plēsīgie zvēri, saglabājusies EllasTanas dabiskā faIlna. Ņemot palīgā misdolsus, isu jaunieši ar loku un bultām šajos mežos mēdz medīt plēsīgos zvērus. Uz Ellas nav neviena spār­nota dzīvnieka, ne putnu, ne mušu, toties tur ir daudz sīku, mūsu skudrām līdzīgu, in­dīgu kukaiņu, ar kuriem pat isu zinātne ne­var tikt galā. Uz EllasVenas agrāk bijis sa­stopams arī kāds dzīvnieks mūsu ziloņa lie­lumā, bet aklimatizēt to uz jaunās planētas isi nav uzskatījuši par lietderīgu.

Pēc diviem mēnešiem man vajadzēja no­likt «pilngadības eksāmenu», proti, ļaut sevi psihometriski pārbaudīt. Šāds eksāmens ir obligāts ikvienam pilngadību sasniegušam isu jaunietim. Ar mūsu testu metodēm ša pārbaudei nav nekā kopēja, un isi ar to ne­būt nemēģina noteikt talantu vai prāta spē jas, tikai indivīda piemērotību tam vai citam darbam un viņa intelekta attīstības pakāpi.

Pie psihometristadevos pats labprātīgi; Pārbaude bija ļoti interesanta! Iedomājies mani atpūtas krēslam līdzīgā atzveltnī zālē ar pulētām sienām, galvā ķivere ar ne­skaitāmām sīkām antenām, apkārt valda dziļa tumsa, deg vienīgi maza, zila spul­dzīte, kuras gaismā pie reģistrācijas pults tik tikko var saskatīt psihometrista dīvaino seju. Sajutu vieglu elektriskās strāvas triecienu un ar šo brīdi it kā divkāršojos. Apzinājos, ka man jautā un es atbildu, bet, nolādēts, ne­varu atcerēties nevienu no šiem jautājumiem un atbildēm! Vēroju, kā psfhometrists lēnām groza regulatorus, tad mani pārņēma tikko jaušams, tīkams reibonis, krēsls zem manis it kā izgaisa, un šķita, ka lidoju gaisā. Tas aptuveni ilga divus bazikus, kuri likās īsāki par divām minūtēm. Kad atkal iedegās gaisma un man noņēma ķiveri, piecēlos kā­jās un jutu, ka galva ir neparasti tukša un viegla.

Ierakstu analīze ilga desmit dienas. Pēc tam tiku izsaukts pie Azlema, kurš kopā ar trim psihometristiem gaidīja mani savā ka­binetā.

Pēc viņa domām, pārbaudes rezultāti bija pārsteidzoši. Izrādījās, ka intelektuāli esmu daudz spējīgāks par isiem — manas spējas

novērtēja ar 88 punktiem, kamēr pat gudra­jiem tās nepārsniedza 87 punktus. Vēl vai­rāk isus satrauca manas psihiskās īpašības: ieraksti liecināja, ka esmu visai bīstams, ne­savaldīgs indivīds, kas ,spēj kā dziļi mīlēt, tā nīst, lielisks cīnītājs ar spilgti izteiktu tieksmi pēc vientulības un zināmā mērā ne­sabiedrisks. Pēdējā īpašība tevi droši vien nepārsteidz! Turpretī manas mistisko jē­dzienu uztveres spējas bija zemas, pat pārāk zemas, gandrīz pavisam nenozīmīgas, un tas isus manāmi sarūgtināja. Viņu interesi vis­vairāk saistīja tas, ka es izstaroju nezināmus noteikta tipa viļņus, kas ļoti atgādināja mis­liku izstarojumus.

Pēc eksāmena gudrie atzina par pareizāku nenosūtīt mani uz Rēsaņu pie citiem cilvēku planētu pārstāvjiem, bet atstāt uz Ellas.

Tā nu es turpināju dzīvot pie Suilika. Viņš drīz vien devās ekspedīcijā cauri ahūnam, un es paliku viens. Biju jau paguvis iepazīties ar vairākiem kaimiņiem, turklāt pie manis nereti ciemojās Esīna vai viņas ģimenes lo­cekļi. Daudzmaz apguvis isu sarunu valodu, iemācījos arī lasīt un sāku izmantot Suilika plašo bibliotēku. Tajā bija daudz grāmatu par man galīgi neizprotamām, sarežģītām fizikas problēmām, kas mani neinteresēja. Turpretī dažas grāmatas par bioloģijas un arheoloģijas jautājumiem lasīju ar lielu aiz­rautību.

Reiz, kad grasījos mierīgā garā iedziļinā­ties īsā vēsturiskā apskatā par Vienpadsmitās galaktikas zvaigznes Flū planētu Szenu, durvju priekšā negaidīti piestāja zils reobs.; No tā izkāpa slaids, atlētisks cilvēks — Gudro padomes loceklis, vārdā Asza. Man ar šo cil­vēku bijis pārāk maz darīšanu, jo Asza ir fiziķis, bet manas zināšanas fizikā bija tik vājas, ka isi neuzskatīja par vajadzīgu dot man par konsultantu kādu speciālistu. Tā vai citādi, tomēr šis apmeklējums mani pārstei; dza. Ar isiem raksturīgo tiešumu Asza bez; aplinkiem iesāka:

—  Nāc līdz! Tu esi mums nepieciešams.

—  Kādam nolūkam? — pavaicāju.

—  Lai pārbaudītu, vai patiesi tu esi Gaismas dēls ar sarkanām asinīm, kam misliki nespēj kaitēt. Ejam. Nebīsties, nekas ļauns! tev nenotiks.

Es, protams, varēju arī atteikties, taču man tas nenāca ne prātā. Jau sen vēlējos uzzināt, kas ir misliki, tāpēc nekavējoties sekoju Aszam uz reobu.

Pacēlušies ļoti augstu, attīstījām maksi­mālu ātrumu. Šķērsojām divas jūras, kalnu grēdu, vēl kādu jūru un beidzot pēc trim stundām, strauji piķējot, nolaidāmies vien­tuļā, klinšainā salā. Bijām nolidojuši vairāk nekā deviņtūkstoš kilometru. Kad saule jau grima aiz apvāršņa, mēs, liekas, bijām ne­tālu no polārā loka, jo okeānā redzēju pel­dam ledus gabalus.